Diskusijas vadītāja Inese Vaivare (no labās) kopā ar sarunas dalībniekiem Ivaru Lāci, Artūru Rudzīti, Elīnu Mežapuķi un Guntu Lāci
Novembrī, ko mēdzam saukt par patriotisma mēnesi, izglītības iestādēs parasti notiek daudz konkursu un viktorīnu par vēsturi un mūsu valsti, izstādes, dažādas tikšanās, Latvijas jubilejai veltīti koncerti…
Limbažu Valsts ģimnāzijas 7.–12. klašu skolēniem 17. novembra rīts sākās ar diskusiju par to, kas ir brīvība. Vispirms viņi zālē ieklausījās un pārdomāja, ko par šo tēmu teic pašu skolas direktore Gunta Lāce, viņas tētis, zinātnieks un kādreizējais Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis, ģimnāzijas 12. klases skolniece Elīna Mežapuķe un absolvents, tagad Rīgas Tehniskās universitātes students, zemessargs Artūrs Rudzītis. Šo sarunu vadīja ģimnāzijas sociālo zinātņu skolotāja Inese Vaivare, kura ir arī Latvijas Platformas attīstības sadarbībai direktore un sabiedriska aktīviste. Klausoties, kā katrs no sarunas dalībniekiem definē brīvību, skolēni, izmantojot digitālo rīku menti.com, rakstīja vārdus, kas viņiem saistās ar šo jēdzienu.
G. Lāce uzsvēra, ka viņai brīvība ir iespēja izvēlēties. – Jūtos brīva visās situācijās, kurās pati varu izvēlēties un manā vietā nelemj citi. Tiesa, vienmēr ir jautājums, ko es izvēlos – to, kas labs īstermiņā vai ilgtermiņā. Viņa gan piebilda, ka brīvību visvairāk novērtējam, ja nākas piedzīvot situāciju, kad tās nav. Taču līdzīgi ir ar jebkuru lietu. – Esmu dzīvojusi arī nebrīvā Latvijā, bet tolaik to īsti nemaz nesapratu. Dzīvoju it kā normālu jaunieša dzīvi ar ballītēm, tomēr man pat prātā neienāca, ka, piemēram, skolā varētu teikt visu, ko domāju. Nebrīve bija gandrīz tik dabiska, ka tajā brīdī, kad parādījās brīvība, bija nopietni jādomā, ko ar to darīt. I. Lācis sacīja, ka visizteiktākā brīvība ir, ja katrs pats varam pieņemt lēmumu. – Ir vienkāršās brīvības. Man tagad tā ir kā kurmītim – varu rakt un varu arī nerakt. Došos skriet uz mežu vai neskriešu… Un ir ļoti, ļoti, ļoti lielās brīvības, kas ir ļaužu kopām. Viņš ģimnāzistiem novēlēja atrast katram savu vissvarīgāko brīvību. A. Rudzītis piekrita, ka brīvība viņam nozīmē iespēju izvēlēties savus mērķus, būt pašam. Iestāšanos Zemessardzē viņš vairāk jutis kā pienākumu. – Tomēr tā bija mana brīva izvēle, lai spētu aizstāvēt sevi, savu ģimeni un draugus, Latviju, kļūtu stiprāks.
Arī E. Mežapuķe pievienojās, ka brīvība ir iespēja pašam izvēlēties. – Man ir brīvība darīt, censties, lai iekļūtu tajā augstskolā, kur vēlos. I. Vaivare piebilda, ka daudzviet pasaulē meitenēm nav iespēju izglītoties. Tāpat daudz kas mums pašsaprotams citviet ir sodāms. – Darba sanāksmes, kur piedalos globālos projektos, nereti sākas ar ziņu, ka kāds no partneriem aizturēts. Piemēram, kolēģis no Pakistānas nonāca cietumā tikai par to, ka kopā ar skolēniem aizgāja uz pašvaldību pajautāt, vai tiks pildīts pieņemtais lēmums…
Diskusijas dalībnieki sprieda arī par to, kas ierobežo mūsu brīvības, kāpēc ne vienmēr uzdrīkstamies teikt un darīt to, ko vēlētos. Elīna ieminējās, ka reizēm nākas izlikties, piemēram, runājoties ar vecākās paaudzes cilvēkiem, patiesās domas tiek noklusētas. Ģimnāzijas direktore nedaudz provocēja, jautājot, bet kas notiktu, ja jaunietis neizliktos. Drīzāk ietekmē nevis ārējie faktori, bet iekšējais cenzoriņš. – Ģimene man kopš bērnības ir iemācījusi, ka tik tālu, cik spēju uzņemties atbildību par saviem vārdiem vai rīcību, varu teikt un darīt jebko, – sacīja G. Lāce. Protams, jāievēro robeža, vai nerunājam rupjības, nejaucamies citu dzīvē, kur nevajag maisīties. Jāciena citu cilvēku brīvības un izvēles. I. Lāča atbilde izsauca zāles smieklus: – Manu brīvību ierobežo mani gadi, fizioloģiskie aspekti, ar kuriem grūti cīnīties, un laulātā draudzene. G. Lāce nosauca arī naudu. – Taču tas atkal ir manu izvēļu rezultāts, ko izraugos kā prioritātes. Pelnīt vai nepelnīt? Kā tērēt? Tikai pamatvajadzībām un tad doties ceļojumā uz Čīli? Vai rīkot ballītes, ballītes, ballītes, līdz vairs sanāk tikai Lietuva?
Interesants bija I. Lāča atgādinājums, ka mēs ikviens esam dabas produkts un nav iespējams rīkoties pretēji dabas likumiem, kas fundamentāli nosaka visu. – Daba cenšas uzturēt un palielināt nekārtību. Taču ik pa brīdim uzrodas kāds, kas cīnās pret šo nekārtību, un šī cīņa virza uz izaugsmi. Uzvarēt dabu nevar, taču jāmēģina sakārtot šo haosu. Jāizmanto iespēja “mačoties” ar dabu. Starp citu, varbūt vislielākais haoss brīžam ir mūsu galvās, kur domas šaudās turpu šurpu, nepakļaujoties saimnieka gribai.
I. Vaivare vedināja runāt ne tikai par individuālajām brīvībām, bet arī kopīgo un piederību kādai lielākai grupai, valstij. – Ir teiciens – es esmu valsts. Taču, mainoties katram no mums, tikai vienam indivīdam, nekas kopumā nemainīsies, – uzsvēra I. Lācis. Trāpīgs bija piemērs par vienu promili. Tas ir daudz, runājot par alkohola koncentrāciju asinīs, visur citur tā ir niecīga vienība. – Vajag atrast domubiedrus, stāties politiskajās partijās, kurās redzat iespēju augt pašiem un augt arī valstij. Būt pilsoniski aktīviem ir pienākums, tomēr tā atkal ir jūsu izvēle – kam piederēt, – aicināja I. Lācis.
Rezumējot sarunu, abi jaunieši uzsvēra, ka brīvība ir jānopelna – ar pienākumiem, savu darbu, atbildības sajūtu. Savukārt I. Lācis atgādināja, ka ir viena joma, kur brīvība ir īpatnēja. – Cilvēks piedzimst, kādu laiku čāpo un tad viņa vairs nav. Ja šajā skaistajā čāpošanas laikā it kā brīvi atstājam kādu ieceri uz ļoti tālu nākotni, izrādās, to vairs nav iespējams īstenot. Mūsu iespējas ir beigušās fizioloģiski. Mācīties mest kūleni vai salto ir prātīgi tikai līdz noteiktam vecumam. Universitātes profesors Jānis Buls mēdz teikt, ka matemātiku ir jēga mācīties līdz 20, varbūt 22 gadiem. Bijušā rektora vēlējums ģimnāzistiem bija izmantot laiku, kas viņiem ir dots. – Mīļie, lasiet, lasiet, lasiet… Ja to neiemācīsieties darīt šodien, rīt būs par vēlu.
Sarunu I. Vaivare noslēdza ar cerību, ka diskusijas dalībniekiem ir izdevies jauniešos iekustināt kādu domu. Turklāt viņiem bija arī iespēja dalīties ar tām, apspriesties grupās un uz lapām uzrakstīt, ko katram nozīmē būt brīvam un kurās jomās vēlētos justies brīvāki, kas ierobežo. Grupas patiesi aizrāvās, jauniešu, arī pedagogu rakstītais var likt vēl ilgi domāt. Lūk, daži apgalvojumi: Neierobežota brīvība nevar būt; Patiesa brīvība ir ievērot arī citu cilvēku brīvības; Būt brīvam – būt pašam…
Lailas PAEGLES teksts un foto
