Novadpētniece Irīna Noriņa (no kreisās) kopā ar Tomasu dzimtas pārstāvjiem, kuri bija ieradušies uz tikšanos
Šāds nosaukums bija dots pasākumam, uz kuru valsts svētku laikā Limbažu Galvenajā bibliotēkā interesentus aicināja novadpētniece Irīna Noriņa, lai, ieskatoties vienas dzimtas likteņos, mēģinātu apjaust, kā vairāk nekā 100 gadu laikā mainījušies Limbaži un Latvija. Uz tikšanos ieradās gana daudz ļaužu – arī pašas dzimtas pārstāvji (šobrīd gan neviens vairs Limbažos nedzīvo) un cilvēki, kuri saistīti ar Tomasu ģimenes darbības jomām.
I. Noriņa, uzrunājot sanākušos, atklāja, kā sākusies materiālu, faktu un fotogrāfiju meklēšana un pētīšana. Ausekļa lasītāji jau zina, ka šogad regulāri publicējam viņas stāstus par Jūras ielas namiem un dzimtām, kas šeit dzīvojušas un strādājušas, – Ģērmaņiem, Veidemaņiem, Hanseniem… – Skatot brīvvalsts laika «Limbažu Vēstnešus», ievēroju sludinājumus, ka Jūras ielas namā, kam tagad ir 8. numurs, bijusi Kārļa Tomasa darbnīca. Viņš labojis un arī izgatavojis velosipēdus, remontējis dažādas lietas – šujmašīnas, centrifūgas, lampas, pat bises un revolverus, – atklāja pētniece. Atcerējusies, ka 70. gados Limbažos bija slavens motobraucējs Arnis Tomass, bet toreizējā laikrakstā Progress (mūsu Ausekļa priekštecī) strādāja žurnāliste Valda Tomase. Šķirstot Limbažu 1. vidusskolas grāmatu, 1976. gada absolventu sarakstā uzdūrusies vārdam Normans Tomass. Nolēmusi viņu sameklēt. Un enerģiskā Irīna jau nebūtu viņa, ja to arī neizdarītu. Izrādījās, ka Normans ir Kārļa mazdēls, kurš jau gadus divdesmit ļoti cītīgi vāc materiālus un fotogrāfijas par savu dzimtu. – Jaunībā jau, protams, tas viss tik ļoti nesaistīja, tāpēc vēlāk varēju vien kost pirkstos, ka daudz kas palaists nebūtībā, kaut vēsture mani ir interesējusi vienmēr, – viņš sacīja pirms pasākuma, atbraucis uz to kopā ar ģimeni no Rīgas. Liecību vākšana vispirms sākusies ar viņa vēlmi noskaidrot, kā cēlies nelatviskais uzvārds, par kuru ģimenē bijušas atšķirīgas leģendas. Ticamāks ir paša Normana secinātais, ka senčiem uzvārdu došanas laikā tāds ticis tāpēc, ka priekšteči apglabāti Līgatnes pusē Tomasa kapos un turienes baznīcā bijusi svētā Tomasa kapela.
Pasākumā, rādot fotogrāfijas un dokumentus, sagatavotā prezentācijā, aizrautīgi komentējot uz ekrāna redzamo, I. Noriņa un N. Tomass ļāva izsekot līdzi dzimtas gaitām Limbažos un apkaimē. Kārlis dzimis 1885. gada 11. oktobrī Cēsu pusē, mācījies Reitera rūpnīcā Cēsīs un ieguvis zeļļa diplomu, kļūstot par amatnieku. 1910. gadā apprecējies ar Karlīni Opmani. Meklējis Vidzemē vietu, kur atvērt savu darbnīcu, Cēsīs konkurence jau bijusi pamatīga, tāpēc izvēlējies Limbažus, kur pēc tam, kad darbu sāka filcfabrika, bija strauji pieaudzis iedzīvotāju skaits un arī vajadzība pēc mehāniķiem. Pirmo darbnīcu Kārlis 1912. gadā ierīkojis Baumaņu Kārļa (tolaik Tirgus) laukumā namā, kur tagad atrodas Kultūras pārvalde. Taču jau rudenī pārcēlies uz Jūras ielas 8. ēku. Jāpiebilst, ka tolaik pilsētā bija apmēram 5000 iedzīvotāju. Gadsimta laikā skaits pieaudzis tikai par pāris tūkstošiem…
Uz tikšanos bibliotēkā bija atbraucis arī Saulkrastu velosipēdu muzeja dibinātājs Jānis Seregins. Muzejā ir stūrītis, veltīts K. Tomasam, tāpat par viņu ir ziņas J. Seregina kopā ar Edvīnu Liepiņu sarakstītajā grāmatā No Leitnera līdz Ērenpreisam. Velosipēdu rūpniecība Latvijā 100 gados. No šodienas skatījuma liekas neparasti, ka Kārlis savā darbnīcā 20. un 30. gados izgatavoja velosipēdus. – Tas notika līdzīgi, kā ejam pie drēbnieka un stāstām, kādu gribam apģērbu. Toreiz cilvēks aizgāja pie meistara, izklāstīja, kādu grib velosipēdu, ar kādu stūri un sēdekli, kādā krāsā. Un mehāniķis rūpnīcās pasūtīja vajadzīgās detaļas un lika visu kopā, – skaidroja J. Seregins. Saviem darinājumiem meistari piestiprinājuši atšķirības zīmes – metāla plāksnītes, kas pirktas gatavas, tāpēc nosaukumiem bijis maz saistības ar pašu mehāniķi vai darbnīcas atrašanās vietu. Tomass savus darinājumus iezīmējis ar plāksnīti Fiat Luxus. Par vismaz 95% J. Seregins ir pārliecināts, ka viens no Tomasa gatavotajiem velosipēdiem atrodas Pociema Rumbiņos un ar to savulaik braucis Fricis Bārda.
Kārļa un Karlīnas ģimenē izauga trīs bērni. Meita Skaidrīte visu mūžu strādāja kā farmaceite Pāvilostā, savukārt Arvīdam bija talants mūzikā, bet tēvs gribēja, lai arī dēls kļūst par mehāniķi. Viņš paklausījis. – Atceros, kā Arvīdonkulis savās mājās Lauku ielā Limbažos mēdza piesēst pie klavierēm un lielām, sastrādātām rokām izjusti spēlēja vienu melodiju pēc otras, – atcerējās Normans, kura tēvs bija Kārļa un Karlīnas jaunākais dēls Hermanis Rūdolfs. Viņš tāpat kā māsa Skaidrīte kļuva par farmaceitu, strādāja dažādās vietās, tostarp Līgatnē. Jāpiebilst, ka motosportists Arnis bija Arvīda dēls.
N. Tomasa savāktās fotogrāfijas atklāja, kā dzīvojusi strādīga mehāniķa, mūsdienās teiktu – uzņēmēja – ģimene 30. gadu Limbažos, tātad Latvijas mazpilsētā. Kārlis bijis kaislīgs mednieks un makšķernieks, tāpēc vēlējies sev lauku māju pie ūdens. Nopircis Pāneļus netālu no Rumbiņiem. Vecā ēka gan nodegusi, palikusi vien pirtiņa, tad nu pats uzbūvējis jaunu namu. Celiņi pie mājas bijuši nokaisīti ar smiltīm, kas atvestas no jūrmalas Tūjā, bet taciņu malās salikti nobalsināti akmeņi. Ģimenei bijušas divas automašīnas, kas iznomātas braukgribētājiem, taču arī paši daudz ar auto ceļojuši pa Latviju. – Cilvēki prata strādāt un kopā ar bērniem arī atpūsties, – secināja I. Noriņa. Baigo gadu ģimene pārlaida Pāneļos, Limbažu darbnīca bija slēgta. – Padomju vara vectēvam to atņēma, kad sākās karš un ienāca vācieši, viņam darbnīcu atdeva, bet pēc kara sarkanie atkal atņēma… – īsi vēstures notikumus uzskaitīja N. Tomass. Vectēvs nomira 1964. gadā.
x x x
Tikšanās aizritēja visnotaļ omulīgā gaisotnē, turklāt sanākušie sprieda, ka Limbažos vietējie ir gluži kā zem viena jumta, visi var atrast viens ar otru kādu saistību, vienojošas atmiņas, kopīgus paziņas. Diemžēl jaukais vakars tagad kļuvis par skumjām atmiņām, jo Normans Tomass 20. novembrī devās mūžībā un šopirmdien tuvinieki un draugi no viņa atvadījās. Izsakām līdzjūtību viņa ģimenei un tuvajiem cilvēkiem.
Lailas PAEGLES teksts un foto
