Latvijas valsts mežu vides plānošanas vadītājs Mārtiņš Kalniņš (no labās) sanākušajiem stāsta par Lauvaskalnu pussalā atēnotajiem vecajiem ozoliem, kuru dobumos mīt retais un īpaši aizsargājamais lapkoku praulgrauzis
AS Latvijas valsts meži (LVM) interesentus aicināja uz Umurgas pagastu, lai rādītu un stāstītu, ko uzņēmuma speciālisti LVM apsaimniekotajās platībās trīs gadu laikā paveikuši retā un īpaši aizsargājamā lapkoku praulgrauža dzīvotņu un dabiskās pļavas atjaunošanā Natura 2000 teritorijā, dabas liegumā Augstroze. Raudzīt paveikto ieradās ne tikai LVM pārstāvji un citi projektā iesaistītie speciālisti, bet arī Valsts meža dienesta, Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) ļaudis, vietējie iedzīvotāji un citi interesenti. – Šis projekts ir kā liels piedzīvojums ārpus ikdienas rutīnas, – uzrunājot sanākušos, sacīja Vilmārs Katkovskis, LVM Rietumvidzemes reģiona Meža apsaimniekošanas plānošanas vadītājs. Jaunu pieredzi guva visi projektā iesaistītie – mežkopības, mežizstrādes un plānošanas speciālisti.
Pirms doties gājienā lūkot LVM paveikto biotopu un sugu dzīvotņu atjaunošanas projektā, noklausījāmies Žanetes Kleinas, kuras dzimtās mājas ir pie Augstrozes Lielezera, interesantu stāstījumu. Viņas meita Justīne skolā izstrādāja zinātniski pētniecisko darbu par baroniem fon Gersdorfiem Augstrozē un Dauguļos, izzinot dzimtas stāstu, kā viņi Augstrozē un Dauguļos saimniekojuši. Gersdorfi Augstrozē ienāca 1802. gadā, kad Morics fon Gersdorfs apprecēja Augstrozes īpašnieka Meiendorfa vienīgo meitu Šarloti. Dzimta šeit saimniekoja līdz pat 1937. gadam, kad pēdējā Dauguļu barona Georga fon Gersdorfa meita Freda pameta Latviju. Žanetei un Justīnei izdevās sazināties ar Vācijā dzīvojošo Georga mazdēlu, kurš no sava iespaidīgā arhīva par savu dzimtu pārsūtīja Fredas zīmējumu – Augstrozē dusošo baronu kapu shēmu. Noslēdzot zinātniski pētniecisko darbu, pie baronu kapiem izveidota planšete ar shēmu un QR kodu, ko noskenējot var izlasīt pārskatu par dzimtu.
Dabas liegums Augstroze ir apmēram 4000 ha liela, daudzveidīga teritorija, kurā sastopamas dažāda veida apdraudētas un retas augu un dzīvnieku sugas, tostarp ne tikai Latvijas, bet Eiropas mērogā apdraudētais lapkoku praulgrauzis. Projekta laikā Lauvaskalnu pussalā dažādās vietās 12 ha kopplatībā atjaunotas šīs vaboles dzīvotnes. No teju necaurejama aizauguma (krūmiem un citiem kokiem), veidojot parkveida ainavu un atklājot skatu uz Augstrozes Lielezeru, atbrīvoti vecie ozoli, kuros tas mīt vai varētu mitināties. Minētā vabole, kas Latvijā galvenokārt dzīvo ozolos un liepās, kā arī citu lapkoku dobumos, pārtiek no jau atmirušas koksnes. Entomologs, LVM vides plānošanas vadītājs Mārtiņš Kalniņš norādīja, ka šī vabole ir mājās sēdētāja. Pat, izlīdusi no dobuma, lielākoties nelido tālāk par dažiem simtiem metru. Ja praulgrauža dzīvotne pazūd, atrast jaunu mājvietu tam ir maz izredžu. Jāpatur prātā, ka lielu, vecu ozolu, kāds patiktu retajai vabolei, spēj apdzīvot pat 700 dažādu citu sugu. Lauvaskalnu pussalā un Augstrozes pilskalnā konstatēts kopumā padsmit praulgrauža apdzīvotu koku.
Viens ir projektā paveicamos darbus uzlikt uz papīra, bet kas cits – īstenot dabā. Pieredzētajos izaicinājumos dalījās LVM Rietumvidzemes reģiona mežkopības un mežistrādes speciālisti. Tā kā konkrētajām platībām nebija nedz vecu, nedz jaunu piebraukšanas ceļu, nācās ilgi domāt, kā piekļūt mežizstrādes tehnikai, kā izvest koksni, zarus un citus atlikumus no izlases cirtes praulgrauža dzīvotņu atjaunošanai, nesabojājot vidi un zemsedzi. Projekta laikā ziemas apstākļi bija tādi, ka mežizstrādē varēja piesaistīt lielākoties tikai pakalpojumu sniedzējus ar mazjaudas tehniku, kas ir vieglāka, bet attiecīgi strādā lēnāk un ilgāk. Rezultātā bija jāsaskaras ar vēl kādu izaicinājumu – termiņu ierobežojumiem. Proti, aizsargājamā dabas teritorijā mežizstrāde liegta no 1. marta līdz 31. jūlijam, taču projekta norises vietās, kur daudz mitruma, vissausāk ir tieši laikā no maija līdz augustam.
Pļavas (tā bija kokiem un krūmiem aizaugusi) atjaunošana blakus autoceļam Limbaži–Valmiera un Augstrozes Lielezeram bija līdz šim neierasta aktivitāte, taču arī ar to tikts galā veiksmīgi. 3 ha apjomā aizvākts apaugums – atvases, krūmāji, koki, nolīdzināti laika gaitā izveidojušies ciņi. Būtiski bija iespējami saglabāt zemsedzi, saglabājot to, kas palicis no iepriekšējām paaudzēm. Pēc aizvadītā gada darbiem (arī šeit mīkstās ziemas apstākļos tehnikai bija sarežģīti piekļūt), šosezon te veikta pirmā pļaušana ar atlikumu smalcināšanu. Domājot par lapkoku praulgrauža nākotni, pļavā atstāti vairāki jaunie ozoliņi, uz kuriem šī vabole kādreiz varēs pārcelties no tuvīnajiem vecajiem kokiem. LVM Rietumvidzemes reģiona Mežkopības vadītājs Guntars Kampernovs norādīja, ka darbu gaitā platībā atklājās ļoti daudz akmeņu. Tie sastumti vairākās kaudzēs, kas, domājams, ar laiku apaugs ar augiem, sūnām un organiski iekļausies kopējā ainavā. Pasākuma dalībnieku vidū raisījās diskusija par pļavas atjaunošanas ekonomisko ieguvumu, ņemot vērā, cik resursu tajā ieguldīts. Sugu un biotopu jomas eksperte Ilze Kukāre uzsvēra, ka vienmēr jāizšķiras par prioritāti. Jā, pļavas vietā varētu stādīt mežu, bet ezera tuvums un mitruma režīms ļoti ierobežotu stādāmo sugu izvēli. Taču šajā situācijā, ņemot vērā, ka pļava ir praulgrauža un dabas aizsardzības teritorija, kā arī tai blakus jau ir liela zālāju platība, vērtīgāk bija atjaunot šos 3 ha. – Ja gribam dzīvot vidē, kurā arī cilvēkiem ir labi, mums jārūpējas par citām mums blakus esošam sugām, to dzīvesvietu. Zālāji ir dzīvesvieta noteiktam sugu kompleksam, – sacīja I. Kukāre. Viņu papildināja M. Kalniņš, atgādinot, ka zālāji ir ļoti nozīmīga teritorija apputeksnētājiem (ne tikai bites, bet arī kamenes, ziedumušas un citi), no kuriem cilvēki un viņu ēdienkartes daudzveidība ir ļoti atkarīga.
– Šie objekti nebija viegli. Tagad galvenais ir paveikto saglabāt un uzturēt, – rezumēja G. Kampernovs. Lauvaskalnu pussalā atjaunotajās dzīvotnēs ik gadu vai vismaz katru otro gadu būs jāpļauj atvases, bet zālājs jāpļauj vai jānogana. Atjaunotajai pļavai blakus plešas liela zālāju platība, ko LVM iznomā. 3 ha pļava šīm platībām organiski piekļaujas un, kā norāda LVM Rietumvidzemes reģiona pārstāvji, būtu veiksmīgi, ja arī atjaunoto gabalu varētu iznomāt jau esošajam nomniekam.
Lapkoku praulgrauža dzīvotnes 12 ha kopplatībā un 3 ha pļavas atjaunošana veikta Eiropas Kohēzijas fonda līdzfinansētā projektā Biotopu un sugu dzīvotņu atjaunošana, kura vadošais partneris ir DAP. Projekts Latvijā norisinās vairāk nekā 30 īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, tostarp dabas liegumos Augstroze un Randu pļavas. LVM ir viens no projekta partneriem un kopumā strādāja 14 īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Randu pļavās projekta otrā un pēdējā sezona noslēdzās oktobra vidū, kad Galovejas šķirnes govju ganāmpulks nogādāts uz ziemošanas novietni. Projekta vadītāja Inga Hoņavko informē, ka tagad pļavās izbūvē caurtekas, lai regulētu mitruma līmeni un nebūtu problemātiski teritoriju nākotnē appļaut. Vislabākais apsaimniekošanas veids gan joprojām būtu ar noganīšanas metodi.
Līgas LIEPIŅAS teksts un foto
P.S. Vairāk attēlu no pasākuma – laikraksta mājaslapā, sadaļā Galerijas.
