Mārīte Bokmeldere jūtas droši savā īpašajā un vēsturiskajā mājā
Ainaži var lepoties ne tikai ar blakus esošo jūru, bet arī citām skaistām vietām un mājām. Dažas ēkas laika zobs nav taupījis, un tām nepieciešama palīdzīga cilvēka roka, savukārt citas lepni stāv kā stāvējušas, jo par tām gadu gaitā ir rūpējušies saprotoši un strādīgi cilvēki. Viena no šādām noteikti ir bijusī Ainažu stacijas ēka. Tur pirms aptuveni mēneša viesojās televīzijas kanāla ReTV raidījuma Tiksimies stacijā veidotāji. Mājas iemītniece Mārīte Bokmeldere, kura tur dzīvo teju 34 gadus, pieņēma šos viesus. Pirms tam gan uzjautājusi: – Kas būtu, ja neviens jums neatbildētu un neuzņemtu? Atbilde bijusi: – Tad raidījums nenotiktu! Tā nenotika, un jau 4. decembrī televīzijā bija sižets par šo vietu piejūrā.
Ieskatoties vēstures lappusēs, uzzinām, ka 1902. gadā dibinātā šaursliežu dzelzceļa līnija, kas Ainažu ostu, kurā galvenās kuģu eksportpreces bija kokmateriāli, papīrs, gaļa un linsēklas, savienoja ar Valmieras staciju, bija 85 km gara. Ceļā nācies pavadīt vien nieka piecas stundas. Līnija no Valmieras turpinājusies līdz Smiltenei, un kopā 114 km garajā posmā bijušas 22 stacijas. Ainažos divstāvu staciju uzbūvēja 1912. gadā. Tur valdījusi liela rosība, vakaros bufete bijusi pilna ar cilvēkiem, kuri ieradušies kā pasažieri vai arī gādājuši par kravām. Starp citu, Ainažu līniju vēlāk savienoja arī ar Igaunijas šaursliežu dzelzceļa tīklu.
Otrā pasaules kara laikā vācieši atkāpjoties posušies sabombardēt arī stacijas ēku – tās stūros jau bijušas izraktas bedres cilvēka augumā, taču stacijas priekšnieks Žebera kungs pierunājis vācu karavīrus to nedarīt. Vilcienu satiksme tika pārtraukta 70. gadu vidū, līniju pakāpeniski likvidējot. Vispirms 1977. gadā tika nojaukts posms Pāle–Ainaži, 1979. gadā Pāle–Valmiera, izņemot posmu Puikule–Dauguļi, ko slēdza 2000. gadā, kad to pārstāja izmantot Zilākalna kūdras fabrika. Pēc tam sarkanajā ķieģeļu namā tika izveidoti dzīvokļi – trīs augšā un divi lejā. Pašlaik tur mīt piecas ģimenes – trīs pastāvīgi, divas pa brīvdienām.
Mārīte vispirms dzīvojusi augšstāvā, un vienistabas dzīvokļa atslēgas saņēmusi 1990. gada janvārī, turklāt tieši savas jubilejas dienā. Tomēr kopā ar vīru un diviem maziem bērniem bija vēlme pēc lielākas platības. Paveicās, kad 1. stāva kaimiņiene, kura strādāja Rīgā, pārdeva savu trīsistabu dzīvokli ar divām lielām un vienu mazu istabu, koridoru, virtuvi un pieliekamo. Nu jau 20 gadu ainažniece mitinās tur. Viss dzīvoklis kādreiz bijis stacijas uzgaidāmā telpa, kur atradās gan darbinieku atpūtas vieta, gan kase un kafejnīca. Saimniece lepni izrāda dzīvoklī veikto remontu. Tas ir gaišs, plašs un ļoti mājīgs. Tomēr darbi te nekad neapstājas, visu laiku kaut kas tiek piečubināts un uzlabots.
Krišjāņa Valdemāra ielas pusē uz piebraucamā ceļa un ēkas priekšā saglabājies vēsturiskais bruģis. Pie fasādes redzama goda zīme – sakoptākais kopīpašums Ainažos 2007. gadā. Mājas iedzīvotāji kopējiem spēkiem rūpējas par savu namu un sētu. Viens no lielākajiem darbiem mājas uzturēšanā bijusi jumta nomaiņa par kopējiem līdzekļiem. Tāpat iedzīvotāji priecājas, ka pirms aptuveni trīs gadiem, pateicoties uzņēmuma Salacgrīvas ūdens projektam, beidzot ir iekārtots pieslēgums pilsētas ūdensvadam un kanalizācijai. Vēl katra dzīvokļa īpašniekam ir savs mazdārziņš, no dzelzceļa laikiem saglabājušies šķūņi un no jauna uzcelta garāža un pagrabs, bet kādreizējā stacijas tualetes ēka savulaik pārbūvēta par pirtiņu.
Mājas ļaudis tiek galā ar visu, pat ar nesenajiem oktobra vētras postījumiem. Mārīte tajā brīdī nav bijusi uz vietas, un pati par to saka paldies Dievam. Tās laikā tieši durvju priekšā nogāzās lielā liepa. Par laimi, necieta ne cilvēki, ne ēka. Kad norimās lielie vēji, bija jādomā, kā tikt galā ar postījumiem. Vietējais brīvprātīgais ugunsdzēsējs Jānis Spricis palīdzējis sazāģēt nogāzušos koku. Tad nama iedzīvotāji uzrakstīja iesniegumu Limbažu novada domei atļaut apstrādāt vēl divus kokus, kas šķituši bīstami. Salacgrīvas apvienības pārvaldes ainavu arhitekte Gundega Upīte-Vīksna, kokus apsekojot, konstatēja, ka tā ir, un vienu ieteica utilizēt. Ozols, kas atradās tieši blakus mājai, bija stipri saplaisājis no vairākiem zibens spērieniem daudzu gadu garumā.
Arī pilsētas viesiem stacijas ēka šķiet romantiska un pievilcīga. Pirms informatīvās plāksnītes izvietošanas (tādas ir visā pilsētā pie nozīmīgiem objektiem) cilvēki šad tad staigājuši pa stacijas apkārtni, meklējot sliežu paliekas un interesējoties par vēsturi. Sarunbiedre reiz savā pagalmā ieraudzījusi dažus svešiniekus, kuri nav sveicinājušies, bet vēlāk tūristi Facebook bija pauduši sašutumu, ka Mārīte nav viņus sveicinājusi. Savai aizstāvībai viņa saka: – Man savā pagalmā svešiem nav jāklanās! Viņiem jāsveicina pirmajiem! Galu galā tā ir tomēr privāta teritorija. Nav iebildumu pret cilvēku vēlmi aplūkot ēku tuvāk un interesēties, bet nav forši, ja savās mājās tiec apvainots par nepieklājību.
Dzīvespriecīgā ainažniece strādā Krišjāņa Valdemāra Ainažu pamatskolā par telpu uzkopēju un dežuranti. Tur pavadīti jau daudzi gadi. Savulaik strādājusi arī par pilsētas apkārtnes uzkopēju, bet tagad pieskata Jūrskolas muzeju. Šobrīd viņa ir ļoti apmierināta par iespēju strādāt abās iestādēs.
Lauras IRMEJAS teksts un foto
