Limbažu grupu dzīvokļu mājas iemītnieki kopā ar aprūpētāju Dzintru Magoni (no kreisās) saimnieko virtuvē
6. martā Limbažu grupu dzīvokļu mājā (Cēsu ielas glītajā ēkā, kas pilsētā ir tiešām jauks akcents) notika atvērto durvju diena, ko rīkoja novada domes Sociālais dienests. Nē, ciemos nebija aicināti visi interesenti, bet gan pašvaldības deputāti, amatpersonas un speciālisti, lai viņi redzētu, kā šeit rit ikdienas dzīve. Arī sāktu diskusiju, kā rīkoties turpmāk, kad Eiropas fondu finansējums deinstitucionalizācijas (DI) projektiem Latvijā vairs nav pieejams.
Saruna ar Sociālā dienesta vadītāju Ilzi Rubeni un darbiniecēm raisījās atklāta un ieinteresēta, kopīgi rodot arī noderīgas idejas.
Vispirms visi noskatījās prezentāciju ar faktiem un skaitļiem, pēc tam ieskatījās gan grupu dzīvokļu mājas telpās, gan netālajā Klostera ielas 2. namā, kur ir mājvieta Sociālajam dienestam un darbojas Dienas aprūpes centrs. Izstaigāja arī šī nama pagrabu, kur šobrīd atrodas lietoto mantu maiņas punkts, bet nākotnē varētu ierīkot specializētas darbnīcas. Un kamēr risinājās sarunas, paši grupu dzīvokļu mājas iemītnieki rosījās nodarbībās. Te nu jāatgādina, ka šajā mājā mīt pilngadīgas personas ar garīga rakstura traucējumiem (šobrīd 12 cilvēku). 2. stāva virtuvē daļa no viņiem kopā ar sociālo rehabilitētāju Gundu Ķirsi, aprūpētājām Dzintru Magoni un Anitu Martinsoni gatavoja maltīti – rasolu un vafeles, ar ko pacienāt arī viesus. Savukārt 1. stāvā, sociālās darbinieces Betijas Ērenpreisas pamācīti, darbojās radoši, veidoja dažādus dekorus. Par šīm nodarbībām grupu dzīvokļu mājas vadītāja Sandra Našeniece piebilda, ka tie nav atsevišķi, vienreizēji pasākumi, tas viss notiek regulāri, lai šie cilvēki apgūtu un nostiprinātu ikdienišķās prasmes – gatavot ēst, klāt galdu un daudz, daudz ko citu, kas dzīvē nepieciešams. Tāds taču ir DI projekta mērķis – palīdzēt šiem cilvēkiem kļūt maksimāli patstāvīgiem, iekļauties apkārtējā sabiedrībā, arī atrast darbu. Censties, lai lielie aprūpes centri tiktu aizstāti ar ģimeniskai videi pietuvinātiem pakalpojumiem.
Novada Sociālā dienesta vadītājas vietniece Jana Beķere (no labās), projekta Grupu dzīvokļi vadītāja un sociālā darbiniece Sandra Našeniece un Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītāja Inita Lielmane pasākumā grupu dzīvokļu mājā
Pagājušotrešdien Limbažu grupu dzīvokļu mājā risinājās pašvaldības Sociālā dienesta rīkota saruna par paveikto deinstitucionalizācijas (DI) projektā un iecerēm, kā to turpināt, kaut Eiropas fondu atbalsts beidzies.
Tikšanās sākās ar Sociālā dienesta vadītājas vietnieces un DI projekta vadītājas Janas Beķeres prezentāciju, atgādinot par projekta norisi, iezīmējot paveikto un ieguvumus. DI projekts Latvijā sākās 2015. gada jūlijā, bet pašvaldībās par ieviešanas sākumu var uzskatīt 2016. gadu, bet noslēdzās tas pērn decembrī. Kā atceramies, 2016. gadā – pirms administratīvi teritoriālās reformas – mūspusē bija trīs atsevišķi novadi: Alojas, Limbažu un Salacgrīvas, un katram bija savas ieceres. Pēc reformas 2022. gada vasarā tika noslēgta vienošanās, ka tālāk jāstrādā kopā. – Tas bija ļoti sarežģīts process, – neslēpa J. Beķere. Stāstot par paveikto, viņa atgādināja, ka DI projekts paredz pakalpojumus cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, arī bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem. Jāpiebilst, ka atbalstu jau faktiski saņem ne tikai pati mērķgrupa, bet arī viņu ģimenes, tuvinieki. Šīm iecerēm bija iespējams izmantot Eiropas Sociālā fonda finansējumu, savukārt infrastruktūras iekārtošanai un būvniecībai varēja iegūt Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļus. Dzīvē gan tik gludi tas nenotika, ar būvniecību reti kur Latvijā veicās vienkārši. Limbažu novads ir viens no tiem, kur izdevās izveidot grupu dzīvokļu māju Limbažos, arī sociālās rehabilitācijas centru (fizioterapijas kabinetu) Alojas Ausekļa vidusskolas sporta hallē. Savukārt nācās atteikties no ieceres par grupu dzīvokļiem un Dienas centru Vīķos un arī Salacgrīvā. – Tie bija sāpīgi lēmumi, bet būvniecības izmaksas šo gadu laikā pieauga vairākas reizes, tāpēc pašvaldībai nebija nekādu iespēju to visu īstenot, – atzina projekta vadītāja. Grupu dzīvokļu mājas izveide Limbažos izmaksāja gandrīz 900 000 eiro, bet pašvaldības līdzfinansējums bija apmēram 20 000.
Vairāk par grupu dzīvokļiem un ikdienas darbu pastāstīja Sandra Našeniece, kura ir šī projekta vadītāja un sociālā darbiniece. Bez viņas mājā, kas tika atvērta 2022. gada augustā, vēl strādā sociālais rehabilitētājs un četri aprūpētāji. S. Našeniece teica lielu paldies savai komandai par sirdssiltumu un atbildības sajūtu. – Ierīkojot šo namu, pilsēta ieguva skaistu ēku ar jauniem iemītniekiem, par kuriem sabiedrībā tomēr īsti negrib runāt, kaut šie cilvēki tepat vien ir. Grupu mājā viņi apgūst dažādas prasmes, arī šķietami vienkāršo sevis aprūpi, iepirkšanās iemaņas, budžeta plānošanu un daudz ko citu, lai varētu labāk iekļauties sabiedrībā, – skaidroja S. Našeniece, piebilstot, ka limbažnieki noteikti ir ievērojuši viņu klientus gan veikalos, gan kultūras pasākumos. Prezentācijā bija iespējams aplūkot attēlus no nodarbībām, ekskursijām, sporta sacensībām. S. Našeniece atzina, ka liels plus viņu darbā ir sadarbība ar Dienas aprūpes centru, kas atrodas turpat blakus.
Tad nu prezentācijas stafeti pārņēma Dienas aprūpes centra, arī Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītāja Inita Lielmane. Viņa atgādināja, ka šāda iestāde Limbažos tapa vēl pirms DI projekta – jau 2005. gadā. Toreiz ar nosaukumu – Sociālās aprūpes pakalpojumu centrs Limbaži. Jau nākamajā gadā tas tika reģistrēts Pakalpojumu reģistrā ar tagadējo nosaukumu. Centra darbinieku komandā bez vadītājas vēl ir divi rehabilitētāji un viens sociālais darbinieks. I. Lielmane skaidroja, ka sākotnēji centrs vairāk bija nodarbību un tikšanās vieta arī dažādām nevalstiskajām organizācijām – pensionāru biedrībai, politiski represētajiem, Daugavas Vanagiem, interešu klubiņiem… Viņi centrā pulcējas joprojām, rīko radošas darbnīcas, izglītojošas tikšanās. Tomēr šobrīd vispirms telpas un apmeklējumu laiki tiek grupu dzīvokļu mājas iemītniekiem, arī tām mērķgrupām, kam pienākas Dienas aprūpes centra pakalpojumi. I. Lielmane neslēpa, ka nav vienkārši saplānot apmeklējumu laikus, turklāt valstī tagad ir striktākas normas, kas jāievēro, vienlaikus rīkojot pasākumus dažādām grupām, tomēr darbinieki gādā, lai neviens nejustos atstumts. Vairāk pakavēties pie šīs problēmas rosināja deputātes Regīnas Tamanes teiktais, ka, tiekoties ar dažādiem cilvēkiem, apjautusi – agrāk centrs bijis atvērtāks, noticis vairāk aktivitāšu, uz kurām varēja doties ikviens seniors vai persona ar invaliditāti. Speciālistes piekrita, ka diemžēl nevar uzņemt visus, kuriem būtu vajadzība un interese, taču tiek ļoti plānots, lai maksimāli lielāks cilvēku loks varētu to izmantot. Raisījās arī saruna par pakalpojumu izmaksām. Sociālā dienesta vadītāja Ilze Rubene precizēja, ka par tiem grupu dzīvokļu mājas iemītniekiem, kuri iepriekš dzīvoja institūcijās, no valsts gadā var pieprasīt 7000 eiro par katru. Pārējais jānodrošina no pašvaldības budžeta. Jāpiebilst, ka iemītniekiem nebūt viss netiek nodrošināts – teiksim tā – par velti. Piemēram, par maltītēm viņi maksā no saviem līdzekļiem – pensijas vai algas (šobrīd divi iemītnieki arī strādā).
R. Tamane taujāja arī par to, vai veidojas rinda, kurā cilvēki gaida uz vietu grupu dzīvokļu mājā. S. Našeniece atzina, ka pēc televīzijas raidījuma Province bijis daudz zvanu ar jautājumiem par iespēju apmesties šeit. Ja būs iesniegumi, veidosies rinda. Viņa arī uzsvēra, ka DI mērķis ir sasniegts. No pašreizējiem iemītniekiem viens puisis izteicis vēlmi, ka gribētu mēģināt uzsākt patstāvīgu dzīvi, atbalsts būtu paša tuvinieki. Arī pāris, kurš pērn apprecējās, spriež par ideju atstāt šo māju un apmesties Salacgrīvā. S. Našeniece piebilda, ka reizi gadā speciālistu komanda izvērtē katru klientu. Diemžēl reizēm vērojams arī regress, garīgās veselības problēmas ir saasinājušās un jādomā par klienta ievietošanu ilgstošas aprūpes iestādē.
Pēc sarunām tikšanās dalībnieki palūkojās, kā klienti darbojas kulinārijas un radošajā darbnīcā. To redzot, izskanēja doma, ka viņu darinājumus varētu tirgot veikalā Radīts piejūrā Salacgrīvā, bet vēlāk, kad īstenosies ideja par līdzīga veikala izveidi Limbažos, arī tur. I. Rubenes vadībā bija iespēja apskatīt arī Klostera ielas 2. nama pagrabu, kur lieliski varētu izveidot specializētas darbnīcas (piemēram, kokapstrādes, auduma apgleznošanas u.c.), kas gan grupu dzīvokļu mājas, gan Dienas aprūpes centra klientiem dotu jaunas iespējas. – Mēs ļoti ceram, ka tas izdosies, – sava dienesta un viņu klientu vēlmi uzsvēra I. Rubene.
Lailas PAEGLES teksts un foto
