1. maijā apritēja 20 gadu, kopš Latvija ir Eiropas Savienības (ES) valsts. Droši vien šo faktu mēs uzlūkojam dažādi, atkarībā no tā, kur dzīvojam, strādājam, ko esam pieredzējuši. Kādam divas desmitgades ir ceturtdaļa mūža, citam puse vai pat visa dzīve. Par to, kas notika 2003. gadā, kad gatavojāmies balsot par dalību savienībā, un 2004. gadā, kad iestājāmies, priekšstatu var gūt, arī pašķirstot tā laika Ausekļus. Avīzē var lasīt gan bažas, gan cerības. Vai tiešām tagad būs jāēd ģenētiski modificēti rīsi ar narcises gēniem? Kādas būs tās piena kvotas?
Varēja lasīt vārdus: – Pieļauju, ka mans materiālais stāvoklis, iestājoties Eiropas Savienībā, pārejas periodā pasliktināsies, tomēr balsošu “PAR” – savu bērnu un citu nākotnei un brīvībai. Tāpat teikumu: – Esmu pārliecināts, ka mums Eiropas Savienībā nav nekas meklējams. Tomēr mūspusē referendumā 81% no dalībniekiem nobalsoja par iestāšanos ES. Atbalsts bija lielāks nekā vidēji Latvijā (67%).
Parādījās no šībrīža skatpunkta amizanti kontrasti. Toreizējais rajona padomes priekšsēdētājs Jānis Bakmanis bildē uz avīzes vāka spiež roku reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministram Andrejam Radzevičam, kurš atvedis dāvanu – ES zilos karogus. Savukārt ZET Limbažu elektrisko tīklu rajona darbinieki vēršas policijā, jo eiroskeptiķi aplīmējuši 30 sadales skapjus ar plakātiem, kas aicina balsot pret iestāšanos. Uzsaukumi tik cieši piekleibēti, ka grūti nost dabūt, nāksies pārkrāsot.
Nozīmīgas jubilejas laikā arī mēs, vietējais laikraksts, atskatāmies uz to, kā bija, kas mainījies.
- Par ES sākumu uzskata 1957. gadu.
- Formāli ES izveidota 1993. gadā.
- ES ir 27 dalībvalstis un 24 oficiālās valodas.
- Latvija ir 17. mazākā ES valsts pēc platības (64 586 km²) un 22. mazākā ES valsts pēc iedzīvotāju skaita (~1,8 milj.).
- 20 dalībvalstu oficiālā valūta ir eiro, ko Latvijā ieviesa 2014. gada 1. janvārī.
- Eiropas Parlamentā līdz šim bija 705 deputāti. 2024. gada vēlēšanās tiks ievēlēti 720, no kuriem deviņi pārstāvēs Latviju.
- Vidējam eiropietim ir 45 gadi, latvietim – 44.
Latvijai nav cita ceļa
Limbažnieks Toms ĶIKUTS pirms 20 gadiem piedalījās svinīgajā pasākumā par godu Latvijas iesoļošanai ES. Auseklī aprakstīts, kā Vienības parkā tika iestādīts ozols (nez vai vēl aug?), uzrunu teica toreizējais pilsētas domes priekšsēdētājs Ojārs Puriņš un četriem jauniešu domes pārstāvjiem bija uzticēta karoga pacelšana. Starp viņiem bija arī T. Ķikuts, tobrīd Limbažu vidusskolas 11. klases skolēns, tagad – vēstures zinātņu doktors, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā. Viņš atminas, ka diena bija jauka un saulaina, un arī ģimenē atzīmēts nozīmīgo pārmaiņu brīdis.
– Biju aktīvs jaunietis, sekoju līdzi notikumiem Latvijā. Iestāšanās ES bija svarīgs temats, notika aktīvas diskusijas, visiem bija viedoklis. Es biju “par” pusē un joprojām esmu pārliecināts, ka tas ir mūsu vienīgais ceļš, – viņš spriež. Vēsturnieks ar sapratni atceras argumentus, ko toreiz izteica iestāšanās pretinieki. Cilvēkiem sāpēja kuģu sagriešana, cukurfabriku aizvēršana. – Brīdī, kad tava nozare ir apdraudēta, kopējais labums ilgtermiņā var nešķist tik svarīgs, – atzīst sarunbiedrs.
T. Ķikuts pieņem, ka droši vien pirms 20 gadiem gana daudziem šķita, ka ir kaut kāds trešais variants starp pievienošanos ES un tuvināšanos lielajam austrumu kaimiņam. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, dzīvojot šībrīža ģeopolitiskajā realitātē, viņa skatījumā ir tikai divas alternatīvas: – Būt kopā ar Krieviju vai demokrātisko valstu pusē. Visticamāk, trešā ceļa nebija jau toreiz. – Pētnieki un publiski cilvēki brīdināja, ka tas, kas notiek austrumos, nav tik rožaini, – viņš saka.
Arī kā vēsturnieks T. Ķikuts uzskata, ka mums ir pa ceļam ar eiropiešiem. – Par spīti 50 gadiem, ko pavadījām ārpus Eiropas, mēs kultūrvēsturiski esam Rietumeiropas telpā gadsimtiem ilgi, – spriež sarunbiedrs. – Ilgāku laiku esam bijuši piederīgi Eiropas intelektuālajiem strāvojumiem, reliģiskajām konfesijām – katoļiem un luterāņiem. Tas ietekmē dzīves uztveri. Paskatieties, kādi mēs izskatāmies, kādas ir mūsu pilsētas, ainava! Tas viss ir Rietumeiropas modelis, kas uz šejieni pārnests viduslaikos, un jaunajos laikos attīstījies. Krievijas impērijas ietekme it kā ilgajā laikā, kad bijām tās daļa 18.–19. gs., nav tik spēcīga, kā varētu domāt, jo klātbūtne bija drīzāk epizodiska. Tā Latviju ievērojami neizmainīja – tas ir vietējās vācbaltiešu muižniecības, tās nostājas un stingrā mugurkaula nopelns. – 50 okupācijas gadus vairāk izjuta pāris paaudžu. Sekas jutīsim vēl kādu laiku, bet tas nespēj iznīdēt mūsu piederības sajūtu eiropiešiem. Sadzīviskās lietās bieži esam līdzīgāki tam, ko redzam uz rietumiem. Iestāšanās ES Latvijai bijis gana jaudīgs impulss, un tāds tas ir joprojām. Man bail domāt, kas mēs būtu un kā izskatītos bez ES miljardiem. Nav noslēpums, ka daudzas infrastruktūras lietas, lielie projekti bijuši tieši atkarīgi no tā, ko esam spējuši dabūt no ES fondiem. Varam vērtēt, cik sekmīgi, vai esam visas iespējas izmantojuši, bet mūsu dalību savienībā vērtēju pozitīvi.
Jautāts par negatīvām sekām un zaudējumiem, ko viņš saskata dalībā ES, T. Ķikuts teic: – Nopietns izaicinājums ir demogrāfija, arī saistībā ar atvērtajām robežām. Nezinu, vai kāds prognozēja, ka emigrācijas vilnis būs tik liels. Droši vien to var saistīt arī ar ekonomisko krīzi, kas sekoja dažus gadus pēc iestāšanās ES. Lai kā būtu, sarunbiedrs secina, ka ļoti daudzi viņa paaudzes cilvēki, arī pazīstamie, šobrīd dzīvo ārpus Latvijas. To, ka aizbraucēju vidū plaši pārstāvēti pagājušā gadsimta 80. gados dzimušie, šobrīd ļoti jūtam. Piemēram, ar to saistīts skolu aizvēršanas jautājums.
Izmantojot pieejamo atbalstu, daudz paveikts
– Pilnīgas pārliecības noteikti nebija, bet nobalsoju “par”, – tā savu nostāju attiecībā uz Latvijas iestāšanos ES apraksta Liepupes pagasta bioloģiskā zemniece, Limbažu novada domes deputāte Lija JOKSTE. Viņa bažījusies, ka, pievienojoties savienībai salīdzinoši vēlu, Latvijas zemnieki būs sliktākā situācijā nekā pārējo valstu lauksaimnieki. Bažas piepildījās. – Dzīvot zemnieks var un gana labi, salīdzinājumā ar citu jomu uzņēmējiem mēs esam privileģētā stāvoklī, bet subsīdijas ir zemākas nekā citur ES, – viņa secina. Arī L. Jokste piedalījās 2009. gada protesta akcijās pret šo netaisnību, bet īsta vienlīdzība nav panākta. Par spīti visam, viņa uzskata, ka, esot ārpus ES, mūsu zemnieki ar subsidētajiem kolēģiem Eiropā vispār nevarētu konkurēt. Jau tā nav viegli. Šad tad ar citiem lauksaimniekiem apcerējuši, kā būtu, ja subsīdijas nedotu nevienam. – Latvietis vienmēr ir strādājis, viņš izdzīvos. Vai izdzīvos francūzis un vācietis… Bet tā ir tāda filozofēšana, – teic L. Jokste. Šobrīd lauksaimniekus satrauc zaļā vienošanās, kas izvirza jaunas prasības arī viņiem. Liepupiete atzīmē, ka bioloģiskajiem zemniekiem tas rada mazāk raižu, jo zaļo kursu viņi uzņēmuši jau sen. Viņa saimnieko no 1992. gada, nekad nav bijusi izteikti konvencionāla lauksaimniece, bet strikti uz bioloģiskajiem pārgāja 2005. gadā. Liepupiete neslēpj, ka pieņemt šādu lēmumu motivēja arī pieejamais atbalsts.
L. Jokste lēš, ka viņa ir īstenojusi vairāk nekā 10 ES projektu. Kurš var izskaitīt, cik ar šādu atbalstu paveikts visā valstī! Piemēram, ar projektu sākās kafejnīca Birzgaiļi, kad zemnieki varēja saņemt atbalstu nelauksaimnieciskās ražošanas attīstībai. Protams, īstenoti arī vairāki ar pamatnodarbošanos saistītie. L. Jokste piecus projektus īstenojusi, darbojoties biedrībā Vāgūzis. Arī šogad Liepupes pagasta svētkos tiks izmantota skaņu aparatūra, kas iegūta šādā veidā. Būdama deputāte, viņa uzskata, ka ir pareizi pašvaldībai finansiāli atbalstīt biedrības, piešķirot līdzekļus gan to darbībai, gan līdzfinansējumu projektu īstenošanai. Aktīvi cilvēki var paveikt daudz. Protams, arī pašvaldība, īstenojot projektus, izdarījusi daudz tāda, kam pašu budžetā naudiņas nepietiktu. Ir uzlabota infrastruktūra, ceļi un ielas. Sarunbiedre spriež, ka ES finansējums, ko varam iegūt šajā plānošanas periodā, kļuvis mazāks, bet jādomā, kā to izmantot gan biedrībām, gan pašvaldības projektu rakstītājiem. – Un viņi to arī dara! – vērtē sarunbiedre.
Nu, bet kā ar ES ēnas pusēm? – Cilvēki vienmēr būs ar kaut ko neapmierināti. Paskatīsimies uz valstīm, kur karo, ko noposta plūdi. Mēs dzīvojam ļoti labi, ir jumts uz galvas un arī paēst varam. Esot ES un NATO, mēs tomēr esam mazliet drošākā situācijā. Ja nebūtu ES, ej nu zīlē… – spriež L. Jokste. Viņa gan piebilst, ka par absolūtu drošības garantu Latvijai šīs organizācijas neuzskata, bet šobrīd būt tur, kur esam, tomēr ir labākais variants.
Piederība, kas rada iespēju strādāt un ceļot
Limbažnieks Ringolds REIZIŅŠ, kurš šobrīd mitinās Rīgā, ir dzimis 2004. gadā, līdz ar to dzīvi ārpus ES nav pieredzējis. Viņš spriež, ka Latviju kā ES daļu droši vien apzinājās jau sākumskolā. Vēlāk šī tēma skarta sociālajās zinībās, vēsturē un ģeogrāfijā.
– Esmu priecīgs, ka mēs esam ES. Mani tas ietekmē ļoti pozitīvi. Nav nekādu šaubu, ka iestāties bija pareizs lēmums. Uzskatu sevi ne tikai par latvieti, bet arī eiropieti, – teic jaunietis, kurš jūtas piederīgs ne tikai dzimtenei, bet arī Eiropai. Viņam nav gadījies runāt ar vienaudzi, kurš iebilstu pret Latvijas dalību savienībā.
Ringolds nosauc trīs ļoti konkrētus ieguvumus, kas viņam svarīgi šobrīd. – Man ļoti patīk ceļot, esmu bijis gandrīz visās Eiropas valstīs, – atklāj jaunietis. – Varu brīvi doties pāri robežām ar minimāliem ierobežojumiem. Ceļojot viņš secinājis, ka valstu kultūras un attieksme pret savienību atšķiras. Dažviet, šķiet, ka vietējie cilvēki jūtas tai piederīgāki, un ceļotājiem no citām valstīm ir atvērtāki, piemēram, tādu noskaņojumu sajutis Portugālē. Savukārt Ungārijā radusies sajūta, ka tur valda pretējs viedoklis.
Valstij esot ES, Ringolds bez problēmām var parakstīt darba līgumu, lai vasarās strādātu Īrijā. Savulaik viņš brīvlaikā šādu iespēju atrada, izmantojot pazīšanos, bet tagad jau pats iekārtojies kvalificētā darbā. – Esmu ūdenssporta instruktors, mācu cilvēkiem airēt, supot, – viņš stāsta. Darba devējam jau bija pozitīva pieredze ar strādniekiem no Latvijas, viņš piekrita, ka Ringolds iziet apmācību Latvijā. Nākotnē jaunietis plāno studēt, bet, kamēr vēl nav izlēmis, ko tieši, izmanto iespēju gūt dzīves un darba pieredzi. Ilgāk uzturoties ārzemēs, viņam ļoti svarīga vēl viena lieta: – Man ir pirmā tipa diabēts. Es varu ar Latvijā izrakstītu recepti dabūt medikamentus citās Eiropas valstīs, nav jāiet pie ārsta.
Vienu mīnusu tam, ka esam ES, Ringolds tomēr nosauc: – Man ļoti patika lats. Jā, ir jau ērti, ka lielākajā daļā ES valstu ir vienota valūta, tomēr pašiem sava bija īpaša un interesanta.
Uz jautājumu, vai viņš ir izlēmis, par ko balsos gaidāmajās vēlēšanās, Ringolds atbild: – Par Eiropas Parlamenta vēlēšanām neesmu īpaši interesējies. Viņš nav tradicionālo mediju (prese, televīzija, radio) regulārs lietotājs. Informāciju visbiežāk gūst sociālajos medijos. Pirms Saeimas vēlēšanām bijis jūtams tāds kā spiediens, ka jāiet balsot, tava balss ir ļoti svarīga. Par Eiropas Parlamenta vēlēšanām uzzināts mazāk, radusies sajūta, ka tās nav tik būtiskas.
ES institūcijas aptaujās regulāri noskaidro, ko pilsoņi domā par viņu valsts dzīvi ES. Ko rāda Eirobarometrs šajā pavasarī?
- 44% vērtējumā ES tēls ir drīzāk pozitīvs, 45% neitrāls, 10% – absolūti negatīvs. Vidēji ES valstīs savienību negatīvi vērtē 18% aptaujāto.
- ES uzdod jautājumu, vai viņi jūt piederību savai valstij. 94% LV aptaujāto atbildējuši jā (ES vidējais – 91%); savai dzīvesvietai tuvi jūtas 92% (ES 89%); Eiropai tuvu 75% (ES 69); savienībai tuvi 75% (ES 61%).
- Uz jautājumu, vai jūs sevi redzat kā tikai latvieti, jā atbild 36% LV aptaujāto (ES vidējais – 33%); kā latvieti un eiropieti sevi redz 47% (ES 57%); kā, pirmkārt, eiropieti un tikai tad latvieti – 12% (ES 7%); tikai kā eiropieti – 4% (ES 2%).
- 52% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka svarīgākais jautājums ES šobrīd ir karš Ukrainā; 22% – imigrācija; 26% starptautiskā situācija; 15% cenu pieaugums; 14% – ekonomiskā situācija.
- 50% iedzīvotāju drīzāk uzticas ES institūcijām, 32% neuzticas, 18% nezina. Uzticība ir teju divas reizes lielāka nekā LV Saeimai (26%) un valdībai (29%).
- 45% uzskata, ka nākamajā piecgadē ES vajadzētu pievērsties drošības un aizsardzības jautājumam, ES kopumā tas ļoti satrauc 34%; 35% ekonomikai (ES 25%); 32% veselības jomai (ES 26%); 28% – lauksaimniecības jautājumiem (ES 19%); 22% izglītībai (ES 17%); 18% nodarbinātībai (ES 21%); 17% sociālai vienlīdzībai (ES 19%); 10% klimata un vides jautājumam (ES 30%); migrācijai 11% (ES 25%).
