Limbažnieks, majors Kaspars Luste, piedaloties 18. novembra militārajā parādē Rīgā un apmācības misijas laikā Mali
Limbažnieks, majors Kaspars LUSTE 11. novembri pavadīs Nacionālo bruņoto spēku (NBS) bāzē Kadagā, pildot zemessarga pienākumus. Līdz ar to pieminēt Latvijas Brīvības cīņās kritušos karavīrus kādā no publiskajiem pasākumiem viņš šogad nevarēs. Varbūt pasēdēs pie tējas tases kopā ar Kanādas kontingenta karavīriem, kuri arī šajā dienā atceras savus cīnītājus.
Aptuveni 30 gadus darbojoties militārajā jomā, K. Luste ir pieredzējis ļoti dažādus 11. novembrus gan Rīgā, gan Cēsīs. Limbažos viņš reiz pat vadīja tradicionālo zemessargu gājienu uz pilsētu pēc ziedu nolikšanas Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru atdusas vietās Jūras ielas kapos. Ļoti atšķirīgi šī diena atzīmēta, esot misijās Afganistānā un citur.
Īpaši spilgtas atmiņas limbažniekam ir par Lāčplēša dienu Āfrikas valstī Mali, kurp latvieši devās Eiropas Savienības apmācības misijā. Kolēģi no citām valstīm interesējās, ar ko mums īpašs 11. novembris, palīdzēja atrast un iekārtot vietu pasākumam, bet sirsnīgu noskaņu radīja latviešu vīri paši. – Pārsteidzošākais bija tas, kā mēs visi tur kopā dziedājām karavīru dziesmas. Viens no dienesta biedriem bija pat paņēmis līdzi vectēva karavīra dziesmu grāmatu, – atceras sarunbiedrs. Kaspars toreiz bija Latvijas kontingenta komandieris un augstu novērtēja, ka arī citi bija domājuši un gatavojušies atceres dienai. Viss izdevies pat labāk, nekā tika domāts.
Limbažnieks zina, ka cilvēki Lāčplēša dienu uztver dažādi. Ir tādi, kuriem tā pamazām kļūst par karavīra dienu, un tajā viņi īpaši atceras tos, kuri izvēlējušies šo profesiju. Piemēram, viņu pašu šajā dienā savulaik apsveica vecāki. K. Luste gan 11. novembri vairāk uzskata par karavīru piemiņas dienu, kurā atcerēties ne tikai Brīvības cīņās kritušos, bet arī mūsdienās bojā gājušos. Viņš pats bijis Afganistānā traģisku notikumu laikā. – Tas tobrīd ir smagi. Bet jāpārdzīvo, karavīram ar to jārēķinās, – teic limbažnieks. Viņaprāt, dalība starptautiskajās misijās ir ļoti svarīga gan pieredzes gūšanai, gan tādēļ, lai stiprinātu saites ar sabiedrotajiem. Bez tā nevar.
– Manuprāt, visai tautai novembri vajadzētu izjust kā patriotisma mēnesi, – spriež K. Luste. Viņa pieredze rāda, ka aizvien ir daudz jārunā par iemeslu, kāpēc atzīmējam 11. novembri. Īpaši tas vajadzīgs jaunajai paaudzei. Sarunbiedrs novērojis tādu kā viļņošanos – brīžiem redzams, ka visi zina un saprot, bet tad atkal informētība samazinās… – Es aicinu iesaistīties visus, kuri var atrast iespēju apmeklēt 11. novembra pasākumus! Tie, kuri nevar iznākt ārā, iededziet, lūdzu, logos svecītes. Kādreiz to bija vairāk. Es vēlētos, lai šī būtu visas tautas atceres diena.
Šis K. Lustem ir pārmaiņu gads. Pēc teju 30 gadiem profesionālajā dienestā martā viņš devās izdienas pensijā. Ir gan fizisks, gan morāls nogurums, arī veselība vairs nav tāda kā agrāk. Tomēr dienestu NBS majors turpinās kā Zemessardzes 27. kājnieku bataljona kaujas atbalsta rotas komandieris Limbažos. Šī viņam ir atgriešanās. Savulaik tieši šeit ar pievienošanos toreizējam 21. kājnieku bataljonam sākās viņa militārā karjera. Pats spriež, ka zināma ietekme bijusi arī videi – Limbažiem. Viņš sākotnēji šeit strādāja par sporta skolotāju un airēšanas treneri, tad pievienojās draugiem Zemessardzē un tā nonāca uz profesionālā dienesta ceļa. Dienējis gan Cēsīs, gan Rīgā un Ādažos dažādās pozīcijās un vienībās. Tad sekoja vairāki gadi NBS instruktoru skolā Cēsīs un Kaujas atbalsta nodrošinājuma mācību centrā Kadagā.
Vēl pirms atvaļināšanās K. Luste zināja, ka atgriezīsies Zemessardzē. – Jau esmu piedalījies kaujas atbalsta rotas mācībās. Biju pārsteigts par zemessargu profesionalitāti, patriotismu un attieksmi. Šeit noteikti viss ir kārtībā, – vērtē K. Luste. Ar limbažniekiem uzticēto ļoti specifisko kaujas atbalsta funkciju pašam militārajā karjerā saskarsmes bijis mazāk. Nu būs atkal jāapgūst kaut kas jauns. Tomēr majors pieredzējis gana daudz, lai varētu būt palīgs un padomdevējs vienības zemessargiem.
– Medijos dzirdam, ka zemessargu skaits ir palielinājies, bet mans subjektīvais viedoklis ir, ka, ņemot vērā šībrīža ģeopolitisko situāciju un to, kas notiek Ukrainā, tam jābūt vēl lielākam. Ukraina nav tālu, mums ir robeža ar agresorvalsti. Latvijas sabiedrībai vajadzētu vairāk domāt, ka ne jau tikai valsts, bet arī tauta ir atbildīga par aizsardzību, – uzsver K. Luste. Esot patīkami redzēt, ka aizvien pieaug interese par rezervistu apmācību.
Par to, ka varam būt vienoti un aizstāvēt savu brīvību, viņš nešaubās ne mirkli. Savulaik pārliecinājies, jau 17–18 gadu vecumā, dodoties uz Barikādēm Rīgā. Vidusskolas pēdējās klases jaunieši pie Limbažu kultūras nama sakāpa autobusā un devās aizstāvēt valsti tādā veidā, kā toreiz varēja un vajadzēja. Vērojot to, kas notiek Ukrainā, kāda izaugsme novērojama tās armijā un cik apņēmīgi savus cīnītājus atbalsta tauta, viņš ir pārliecināts, ka mēs Latvijā rīkotos tāpat. Vēlme aizstāvēt dzimteni ir tautas pastāvēšanas pamats.
Bet ko X stundā dos Zemessardzes pieredze? – Sāksim ar to, ka jūs apgūsiet elementārās prasmes, lai aizsargātu sevi un savus tuvos. Piemēram, tādas lietas kā pirmās palīdzības sniegšanu, krīzes situācijā nebaidoties reaģēt, un spēju rīkoties, darboties komandā. Ne jau tikai ierocis un šaušanas prasme palīdzēs. Ikviens zemessargs var sniegt dažādas atbalsta funkcijas armijai un sabiedrotajiem spēkiem. Ir cilvēki, kuri, aizejot uz Zemessardzi, atklāj sevī potenciālu, ko nav apzinājušies, jo bieži vien nenovērtē savas spējas, – teic sarunbiedrs.
K. Luste uzsver, ka viņa militārā karjera nebūtu iespējama bez ģimenes sapratnes. – Tas, ka kļuvu par virsnieku, ir manas sievas Andras nopelns. Viņa bija blakus, sniedza atbalstu grūtos brīžos, neļāva atslābt, – vērtē Kaspars. – Šogad 18. decembrī būs 25 gadi, kopš esam precējušies. Laba cilvēka plecs blakus ir ļoti svarīgs. Ar mani sadzīvot nav vienkārši. Ģimenei nācās pierast, ka vīrs un tētis nevar mājās pavadīt tik daudz laika, kā vēlētos. Limbažnieks lepojas ar visiem trim bērniem. Vecākais dēls Matīss jau ātri sāka patstāvīgu dzīvi. Jaunākā meita Kristana šogad Rīgas Stradiņa Universitātē sāka apgūt ortozēšanu. Savukārt vidējais – Toms – ies tēva pēdās – viņš studē Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Lai gan vecākais dēls ikdienā ir Jelgavā un abi jaunākie Rīgā, ja vien ir iespēja, viņi nedēļas nogalēs brauc mājās uz Limbažiem.
Linda TAURIŅA
Foto no Kaspara LUSTES personīgā arhīva
