Andrejs Kovaļovs (no labās) pie lībiešu senkapiem citē vēstures avotus, tostarp laikraksta Tautas Balss ziņojumu par Viļa Ģelbes likteni. Viņā ieklausās Gvido un Aina Tobji
Valsts svētku nedēļas ieskaņā biedrības Etnokoks dibinātājs Andrejs Kovaļovs aicināja pulcēties visus, kam patīk brīvā dabā pavadīts laiks un interesē savas apkārtnes izzināšana. Šis nebija pirmais viņa vadītais pārgājiens, taču šoreiz īpaša uzmanība tika pievērsta vietām Paldažu apvidū, kur norisinājās kaujas 1919. gada Neatkarības cīņu laikā.
Pārgājiena dalībnieki tikās salīdzinoši nesen pārdēvētajā Paldažu pieturā netālu no Limbažiem. Iepriekš tā saukta pieturai daudz tālāko Pulku māju vārdā, bet Andrejs panācis nosaukuma maiņu. Dienu sākām ar iesildīšanos un pašu senāko vēsturi – uzzinot, kā izveidojušies šejienes kalni un ielejas. Pašreizējais bezlapu gadalaiks ļāva labāk pārredzēt apkārtnes izkārtojumu. Noskaidrojām, ka cilvēka stāsts šeit sākās jau pirms pieciem tūkstošiem gadu, lai gan pierakstīts tas ticis tikai kopš 16. gadsimta. Pa ceļiem gājām pavisam maz, galvenokārt paši minām savu taku cauri mežam un pāri pļavām. Aplūkojām vēl saglabājušās dažādo vēstures posmu liecības – no lībiešu senkapiem līdz Neatkarības cīņu ierakumiem un citiem objektiem. Pievērsām uzmanību arī dabas parādībām un mācījāmies, kā meža pastaigā sniegt prātam atslodzi. Papildus faktiem Andrejs aizraujošā stāstījumā dalījās ar paša radītām pasakām, kas gara acīm atdzīvināja apmeklētās vietas un rosināja iztēloties, kā tās saista dažādos laikposmus un cilvēkus tajos.
Piedzīvojums aicināja padomāt par to, cik dzimtā apkārtne bagātīga un stāstiem piepildīta. Domājams, arī daudzviet citur novadā būtu iespējams organizēt šāda veida izziņas pasākumus, taču apkopot informāciju un to pasniegt stāstījumā ir apjomīgs darbs. Tāpat lēnām zaudējam ļaudis, kuri vēsturi pieredzējuši savām acīm un to glabā sevī. Taču katrs, kam vēl iespēja, savai vecmammai, vectēvam vai kaimiņu tantei vai onkulim, ja tie tepat dzīvojuši, var pajautāt par vietējām norisēm. Cilvēka pieredze galu galā ir emociju un pārdzīvojumu pilna, un tā izgaismo vēstures faktus no unikāliem skatpunktiem. Pārgājienā tikām aicināti arī paust viedokli par to, ko gan vajadzētu darīt ar tādām vietām kā lībiešu senkapi. Attīrīt no kultūrslāņa vai ļaut tam uzkrāties? Atstāt objektu laika zoba varā vai censties atjaunot oriģinālo izskatu? Vai šādām vietām vispār vajadzētu nodrošināt publisku piekļuvi? Pie šīs vietas Paldažos ceļa norādes vairs nav, bet informācijas plāksne tuvāk objektam ir atrodama.
Lai gan pats pastāvīgi šeit dzīvo pavisam neilgi, Andreja dzimta saistīta ar Paldažu mājām. Līdz ar ģimenes vēstures pētīšanu daudz uzzināts par vietējo apvidu. Zināšanas pastāvīgi papildinātas arī sarunās ar vietējiem. Pastaigās viņš aicina, vēloties informēt vietējos ļaudis par šejienes bagātīgo vēsturi, tādējādi veicinot piederības izjūtu. Andrejs uzsver, ka to veido ne tikai samērā jaunais valstiskuma periods, bet arī senču, to skaitā lībiešu, gaitas, kas sniedzas tūkstošiem gadu senā pagātnē. Viņš priecājas, ka arī citur novadā par to runā. Nākotnē viņš plāno organizēt garākus pārgājienus, papildinot esošo maršrutu ar citiem netālajiem objektiem. Ar Paldažu apkārtni Andrejs labprāt iepazīstinās gan skolēnus, gan jebkuru citu interesentu grupu.
Laura Līva PAĻUMA
Toma VEISMAŅA foto
