Saruna ar Lauru SKRODELI
Limbažu novadā dzimusī Laura SKRODELE ir studējusi Vidzemes Augstskolā, iegūstot bakalaura grādu sabiedriskajās attiecībās un maģistra grādu sabiedrības vadībā. Viņa vadījusi Siguldas Attīstības aģentūru, bet patlaban ir sabiedriskā fonda Uzņēmēji mieram direktore. Ar fonda starpniecību Ukrainā tiek nogādāta Latvijas uzņēmēju sarūpētā palīdzība kara plosītajai valstij. Fonda palīdzības apjoms nule pārsniedzis 12 miljonu eiro.
– Vai joprojām izjūtat saistību ar Limbažu novadu?
– Mana bērnība un skolas gadi te ir pagājuši. Vecāki dzīvo novadā, ik pa brīdim šeit iegriežos, ar interesi vēroju, kas labs notiek apkārtnē. Mācījos Limbažu vidusskolā. Atmiņā spilgti palikusi vēstures skolotāja Ausma Spandega, kuras personība bija pāri vēstures priekšmetam. Viņa iemācīja būtiskas lietas ārpus vēstures. Tāpēc mīlestība un interese pret vēsturi ir palikusi joprojām. Runājot par fonda darbu – no mūsu novada ir saņemts ziedojums no uzņēmuma Aloja-Starkelsen.
– Vai patriotiski noskaņota esat, pateicoties vēstures stundām?
– Vienmēr esmu bijusi patriotiska, un tas, tāpat kā zināmā mērā nacionālisms, ir pieaudzis, kopš strādāju ar Ukrainu.
– Kad bijāt pēdējo reizi Ukrainā?
– Atgriezos novembra sākumā, biju tur nedēļu. Vedām konvoju kopā ar Valsts policijas vadību un dažāda ranga policistiem. Aizvedām automašīnas, ģeneratorus, dronus, tā bija ļoti liela krava.
– Kas saņem kravas Ukrainā?
– Strādājam tikai ar armiju, nacionālo gvardi, teritoriālo aizsardzību, policiju un robežsardzi – arī tā karo. Nododam automašīnas Ļvivā vai Vinnicā, tad braucam uz Kijivu, tālāk uz Čerņihivas apgabalu, kas ir Latvijas oficiālais atbalsta apgabals. Tur norit trīs aktīvi rekonstrukcijas projekti. Proti, bērnu slimnīcā mēs izbūvēsim operāciju bloku jaundzimušajiem, Čerņihivas universitātē atjaunosim departamenta ēku, Jahidnes ciemā palīdzam atjaunot mājas, dodam impulsu turpināt dzīvi. Kad krievi sāka uzbrukt Kijivai, Čerņihiva bija ielenkumā četras nedēļas, visi iedzīvotāji Jahidnē tika iesprostoti skolas pagrabā un tur mocīti 27 dienas. Okupanti ciemā izrēķinājās ar pretotiesspējīgajiem vīriešiem, bērnus, sievietes un seniorus sadzina pagrabā. Tagad lielākā daļa māju ir uzspridzinātas vai nodedzinātas. Cilvēki mīt pagaidu būvēs – šķūnīšos, saimniecības ēkās, kur bijuši spējīgi ar nelielām investīcijām iekārtoties. Daži dzīvo pie kaimiņiem. Bijām pie kādas kundzes, kuras mājā bija jumts, taču logu tur vēl nav, grīdas klājums ir smiltis. Gulta saskrūvēta no OSB plātnēm, nav ne elektrības, ne ūdens, bet viņa priecājas par iespēju mitināties savā mājoklī.
– Kāds noskaņojums valda Ukrainā?
– Ir daudz nogurušu un pesimistisku cilvēku. Taču izcelšu divus nesen sastaptos. Viens kungs gados Jahidnē sagaida mūsu grupas un pavada. Skatienā var redzēt, cik ļoti salauzts viņš ir, bet allaž pauž pārliecību, ka Ukraina uzvarēs. Otrs ir pagājušajā nedēļā sastapts motivētais karavīrs Rīgā. Viņam ir skaidrs redzējums par karu un to, kas jādara, lai uzvarētu.
– Kā fonds darbojas ikdienā, kādi ir Jūsu pienākumi?
– Pirmā lielā daļa ir darbs ar ziedotājiem – tikšanās, telefona zvani, līgumu slēgšanas. Ļoti daudz kontaktējos ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS), Aizsardzības un Ārlietu ministriju, robežsardzi un policiju – visiem dienestiem, ar kuriem veidojam projektus. Dienas lielāko daļu komunicēju ar ukraiņiem. Katram konvojam jāsagatavo arī kārtīga dokumentu kaudzīte. Pagājušajā reizē, kad vedām kravu ar 21 automašīnu, dokumentu kalns bija tik augsts (rāda aptuveni 30 cm no galda virsmas – E.I.). Mans darbs, kura laiks nav normēts, ir loģistika, arī juridiski un finansiāli jautājumi. Saprotu, ka strādāju pārāk daudz, tomēr varu novilkt līniju, kad noslodze vai emocijas kļūst pārāk saspīlētas. Nedrīkst aizmirst arī atpūtināt sevi, lai varētu strādāt tālāk. Visvairāk nogurumu jūtu 2–3 dienas pēc katra brauciena. No sarunām, emocijām, ceļa un visa, kas ir redzēts. Jāsaka, ka visa fonda ikdienas darbība ir risināt jaunas situācijas.
– Vai šis darbs ir saspringts?
– Man ir arī draudēts. Telefoniski. Tas bija tad, kad sākām vākt parakstus iniciatīvai par to, lai mūsu valstī palielinātu nodokļus tiem biznesiem, kas strādā ar Krieviju. Patlaban ieturējuma nodoklis ir 20%, rosinājām to pacelt līdz 90%, bet darbības joprojām nav. Ir uzņēmēji, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem turpina sadarboties ar Krieviju un finansē karu Ukrainā. Krastmalā norisinās parāde un fonā brauc vagoni ar graudiem. Ļoti bieži notiek attaisnošanās, ka mēs vieni nevaram, visai Eiropai jādara kopā. Taču kaut kas notiek, piemēram, mangāna rūdas pārvadājumi ir aizliegti kopš augusta. Ja grib, tad arī var.
– Kā nonācāt fonda vadītājas amatā? Bija taču mierīgs darbs Siguldas Attīstības aģentūrā…
– Esmu strādājusi uzņēmējas Ievas Plaudes komandā. Viņa uzskata, ka septiņi gadi vienā pozīcijā ir maksimums, tad jāsāk domāt par kaut ko citu. Siguldā darbs bija ļoti interesants, taču vienā brīdī sapratu, ka ir gana. 2022. gada beigās man piedāvāja darbu fondā Uzņēmēji mieram. Nu jau ir aizritējuši divi intensīvi gadi.
– Vai ir kāds īpašs projekts, ar ko ļoti lepojaties?
– Karš mīl klusumu. Veiksmīgās lietas nedrīkstu plaši stāstīt, likt bildes un video, jo abās pusēs sadarbojamies ar armiju. Mūsu ziedotāji to augstu vērtē. Par ļoti veiksmīgu uzskatu iedibinātās labās attiecības ar latviešu puišiem, kuri karo Ukrainā. Šajā nedēļā nodibinājām kontaktus ar vēl vienu latvieti, kas tur cīnās, par viņu publiska informācija nav pieejama. Redzot, kā tur karo mūsu latviešu zēni, redzam, ka tas ir labs pretsitiens propagandai, kas stāsta, ka mēs nespēsim paši aizstāvēties. Jo karš par 80% ir loģistika, pārējais ir cilvēki, kuri atrodas pirmajās līnijās.
– Kas Ukrainai visvairāk nepieciešams?
– Atbildēšu ar Ukrainas policijas vadītāja Ivana Vihivskija augustā teikto, kad bijām tur kopā ar Latvijas policijas vadību. Viņš sacīja, ka pats svarīgākais ir atbalsts ne tikai palīdzības veidā, bet arī fakts, ka Latvijas policijas augstākās amatpersonas klātienē Kijivā nodod savu sūtījumu. Tātad institūcijām un iestādēm ir svarīga sadarbība un mijiedarbība. Tā pieredze, ko latvieši var iegūt Ukrainā, nekur citur nav iegūstama.
– Cik liela ir fonda palīdzība Ukrainai?
– Kopsumma tikko pārsniedza 12 miljonus eiro. Tā ir nauda, ko saziedojuši uzņēmēji ar mērķi palīdzēt Ukrainai un prioritāri – armijai. Sākumā gana daudz palīdzējām arī civiliedzīvotājiem, jo vienubrīd valdīja pilnīgs haoss. Latvijas uzņēmēju uzstādījums ir, ka mēs Ukrainā ar savu naudu vēlamies aizsargāt Latviju. Mūsu sadarbība ir pilnīgi precīza, mēs zinām, kas nepieciešams, kam vedam palīdzību, to nododam tieši rokās. Un zinām, kur tā tiek izmantota.
– Kā Jūs raksturotu uzņēmējus, kas ziedo fondam. Tie taču nav tie, kas tirgojas ar Krieviju?
– Liela daļa no uzņēmējiem mūs motivē un iesaka idejas. Viņi ir aktīvi un iniciatīvām bagāti. Kara sākumā kāds ieradās un piedāvāja naudu tanka iegādei. Bet militāras preces mēs nepiegādājam, mēs vedam duālas nozīmes preces, piemēram, dronus un medībās izmantojamu aprīkojumu. Tanki un raķetes ir sabiedroto, NATO valstu atbalsta forma. Taču mūsu atbalsts nav mazāk svarīgs. Kad ukraiņu vienība mums ziņo, ka viņiem ir ieroči un munīcija, bet nav automašīnas, tad ieroči nevar būt efektīvi, jo vienība nevar pārvietoties. Tāpēc mūsu palīdzība ir drons, auto, ģenerators. Tā ir mazā palīdzība, kas nenāk no sabiedrotajiem. Ja kāds no Ukrainas zvana un kaut ko lūdz, pēc nedēļas to varam piegādāt. Piemēram, sadarbojamies ar reģionālajām policijas nodaļām piefrontes apgabalos. Teiksim, stāvvietā bijušas 10 policijas mašīnas, bet tās vienā naktī sabombardētas. Tas būtiski ietekmē policijas darbu. Ar armiju ir līdzīgi. Mēs piegādājam citas automašīnas vietā.
– Vai fondam palīdz brīvprātīgie?
– Tādu nav īpaši daudz, daži palīdz, veidojot dizainu, sabiedrisko attiecību kampaņas. Fondu vada valde, seši Latvijas uzņēmēji ir tā dibinātāji. Palīdzam viens otram ikdienā. Ļoti lielā mērā mūs atbalsta NBS. Zinu, ka Latvijā ir brīvprātīgie entuziasti, kuri vāc ziedojumus un ved uz Ukrainu paši saviem spēkiem. Reizēm viņi saduras ar muitas formalitātēm, tad saņemu zvanus ar lūgumu palīdzēt un konsultēt.
– Vai apgūstat ukraiņu valodu?
– Lietoju valodu tad, kad jūtos tajā komfortabli. Saprotu 90%, pat armijas terminoloģiju. Ik pa brīdim sarunā iepinu ukraiņu vārdus, mans mērķis ir iemācīties tekoši runāt. Intensīvā apmācība norit tad, kad man piezvana, jo ir karavīri, kuri runā tikai ukrainiski. Pagaidām sazinos ar viņiem na trofejnom. Vajadzētu mācīties no ukraiņu pārliecības un, pieredzes, ka valoda ir ļoti svarīga. Mums Latvijā ir bijuši drosmīgi lēmumi: nojaukt Uzvaras pieminekli, ielu pārdēvēšana, bet ir lietas, kurās esam ļoti pielaidīgi, mums joprojām pastāv iestādes, kur apkalpo okupantu valodā. Valoda ir ierocis, īpaši kara laikā, kad notiek aktīva karadarbība. Mums ir nodotas okupācijas laika bailes, tās joprojām ir dzīvas.
– Vai karu vajadzētu turpināt vai tomēr vienā brīdī jāsāk miera sarunas?
– Es redzu tikai pilnīgu uzvaras situāciju. Kā teica Lietuvas ārlietu ministrs: – Lai mūsu bērni mūs nākotnē ierakumos nenolādētu. Taču Eiropai ir jāpamostas. Eiropas pilsoņi ir ērti un silti iekārtojušies, ir gatavi runāt par liberāliem jautājumiem, bet karadarbība Ukrainā viņiem ir kaut kur tālu. Polija ir mums soli priekšā savas valsts un armijas un robežas stiprināšanā. Pārtraukumu uz laiku es neredzu kā risinājumu, jo tas būs jautājums līdz nākamajam brīdim.
– Domājat, ka Krievijas tieksmes paplašināties nekad nenorims?
– To apliecina šībrīža propagandas līmenis un uzstādījumi. Risinājuma nebūs arī tad, kad Putins nomirs, jo viņa apkārtējo loks ir tieši tāds pats. Iespēja ir tikai Eiropai saņemties, savukārt ASV– turpināt apgādāt Ukrainu ar ieročiem.
– Ko Latvijā vajadzētu darīt, raugoties uz Ukrainā notiekošo?
– Mums ir pārāk liela plaisa starp valsti, valdību, valsts pārvaldību un sabiedrību. Tas formāts, kā mēs strādājam fondā… Kurš varēja iedomāties pirms kara, ka nevalstiska organizācija, kurai līdzekļus ziedo uzņēmēji, varēs cieši sadarboties ar militāro sektoru! Mums ir atvērtas jebkuras vienības durvis Ukrainā. Svarīgs ir komunikācijas uzstādījums, sabiedrības gatavošana un noturības stiprināšana. Svarīga ir jebkura krīze. Arī pandēmija bija krīze, jebkuras situācijas, kas rada neticību, grauj un palielina plaisu. Mums jādomā, kā cilvēkus iesaistīt. Cilvēki nav tikai nodokļu maksātāji, viņi ar savu enerģiju var izdarīt lielas lietas. Piemēram, igauņi un somi var strādāt, lai sabiedrība būtu noturīga. Jāpievērš uzmanība arī informācijas propagandai, lai cilvēki paši spētu vērtēt informāciju. To, ko viņi lasa, ar ko dalās, ko stāsta tālāk. Svarīga ir sabiedrības iesaiste, tuvība valstij. Lai saprastu, ka mēs katrs esam valsts.
Edmunds IMŠA
Patrika Paula BRIĶA (Delfi) foto
