Saruna ar Dzintri KOLĀTU
Limbažu pensionāru biedrības novembra sanāksmes darba kārtības pirmais punkts bija tikšanās ar novadnieku Dzintri KOLĀTU. Viņš tika pieteikts kā populārs Latvijas iedzīvotājs, žurnālists, kādreizējais Latvijas radio un televīzijas ziņu dienesta vadītājs un Latvijas radio ģenerāldirektors. Viņš pats uzsvēra, ka ir kuivižnieks, kurš atgriezies dzimtajās vectēva mājās. Turklāt Dz. Kolāts nule kļuvis arī par pensionāru un neslēpj, ka nozīmīgā diena bija 15. augusts. Stāstus par to, ko darījis un pieredzējis, žurnālists papildināja ar anekdotēm iz dzīves un parādīja sevi kā atklātu cilvēku, kurš gatavs runāt ne tikai par to, ar ko lepojas.
– Labā ziņa ir tā, ka esam vienaudži, līdz ar to mūsu piedzīvotais ir vairāk vai mazāk līdzīgs. Sliktā ziņa izriet no gadiem. Mums katram savi uzskati. Un nevis par to, kā dzīve nodzīvota, bet kā vajadzētu. Līdz ar to visnepareizāk būtu kādu mācīt. Katram ir savs viedoklis par vērtībām, politiku, ekonomiku, arī to, kurš augšā zog un kurš ne, un ko par to saka tas, kas ir augstāk par visiem, – ievadā teica viesis.
Viņš pastāstīja, kā kļuva par radio žurnālistu. Vidusskolu pabeidzis, Dzintris iestājās universitātes ģeogrāfos un studijas arī pabeidza, lai gan to laikā saprata, ka strādāt profesijā nevēlas. Paralēli viņš sāka darboties Latvijas Radio, jo gadījās īstajā laikā būt īstajā vietā. – Tolaik ļoti prestiža bija aktiera profesija. Avīzē «Liesma» izlasīju “Kā tad tā, uz iestājeksāmeniem sabrauc meiteņi caurspīdīgās blūzītēs un īsos svārkos, nekā nejēdz no dzejas un prozas, talantu nav. Vai tiešām nebūtu jāveic kāda priekšatlase?” – stāstīja tikšanās viesis. Viņš mudinājis skolasbiedru: – Gribi redzēt 1000 meiteņu minisvārkos? Un, lai gan mums nebija domas kļūt par aktieriem – braucām. Skats bija vienreizējs. Pirmo kārtu Dz. Kolāts izturēja, bet pēc otrās žūrija viņu pieaicināja klāt un teica: – Varbūt varat aiziet uz radio? Dz. Kolāts, atceroties pirmo interviju ar kādu Salacgrīvas zivju fabrikas strādnieci, aprakstīja to šādi: – Es nemāku runāt un viņa vēl mazāk. Esmu nobijies, bet strādniece nedrīkst uzzināt, ka šī ir mana pirmā intervija.
Pienāca Atmoda, trakie 90. gadi, par ko Dz. Kolāts saka: – Tas bija laiks, kad cilvēks varēja sevi pierādīt. Viņš kļuva par Latvijas Radio reklāmas pakalpojumu jeb pārdošanas daļas vadītāju. Tad tika izsludināts konkurss uz Latvijas Radio ģenerāldirektora amatu. – Pretendenti bija ļoti nopietni. Tagad, apskatot koncepciju, ko rakstīju, saprotu, cik tā bija bērnišķīgi naiva. Nezinu, kādā veidā, bet es vinnēju. Tad pirmo reizi saskāros ar politiku. Man teica, ka jāaiziet parunāties uz Nacionālo apvienību. Tad ielāgoju, ka vienmēr vajag teikt “jā, jā, jā!”, bet neko nedarīt, un pēc kāda laika nekaunīgi uzprasīt: “Vai klausāties radio? Vai ir tā, kā teicāt?” – viņš stāstīja. Bet pēc vēl vienas tikšanās ar Latvijas ceļa politiķiem viņš šādām sarunām vairs nepiekrita – bija apnicis un šķita savādi.
Dz. Kolāts bija iesaistīts raidījuma Mikrofona televīzijas vakari veidošanā. – Tas bija skaisti. Meiteņu sajūsma un šampanietis, kas izrādījās riskanti. Beigās kļuvu alkohola atkarīgs. Nekad neesmu slēpis, ka divas reizes ārstējos. Otrā bija, kad Latvijas Radio ievārījās lielas ziepes, kontā nebija naudas, iepriekšējais vadītājs atkāpās, – viņš atcerējās. Tad Dz. Kolāts otro reizi kļuva par ģenerāldirektoru. – Bija tik smagi, ka skaidrā prātā to nevarēja. Bet reizē tā ir atruna. Kad taisnojos, psihoterapeite man teica: “Tu vienkārši gribēji dzert. Negudro iemeslus.” Priekšniekam būt nav viegli, jo sit gan no apakšas (tie, kuri grib lielākas algas), gan no augšas (tie, kuri paziņo, ka naudas nav). Divpadsmit gadu Dz. Kolāts alkoholu nelieto.
– Nākamais dzīves kūlenis bija “kovidepidēmija”. Projekti apstājās. Politiķi teica, ka šis ir arī iespēju laiks. Mana pirmā reakcija bija: “Ej tak tu ieskrieties!” Viņš kļuva par pašnodarbināto un sāka rīkot pārgājienus dzimtajā pusē. Kovidlaikā to it kā drīkstēja, it kā ne, bet cilvēku interese bija liela, jo ierastās aktivitātes – teātris, kino, pasākumi – nenotika. – Tagad pārgājienu nav tik daudz, bet tie ir pilnveidoti. Agrāk apgājām līkumu, pastāstīju pekstiņus, beigās bija karsta zupa un kaut kāda čarka. Tagad notiek visāda apslēptās mantas meklēšana, mīklu minēšana un citas interesantas lietas. Katrai auditorijai ir atšķirīgs gājiens, – stāsta kuivižnieks. Viņš piebilst, ka pensionāra statusam ir arī negatīva blakne – slinkums. – Ja nav pensijas, jāstrādā, lai varētu samaksāt rēķinus. Ja kaut kāda nauda ir, tad sevi drusku jāmotivē kustēties, – atzina novadnieks.
Pāris reižu gadā Dzintris izkustas tā pamatīgāk – jau vairākus gadus viņš organizē braucienus uz tā saukto īsto Āfriku. Tādas valstis kā Tanzānija, Kenija, Uganda viņa skatījumā ir īstas, salīdzinājumā ar, piemēram, Ēģiptes kūrortiem. Kuivižnieks pirmo reizi Āfrikā nonāca nejauši, apmeklējot kongresu Kenijas galvaspilsētā Nairobi. Piemaksājot dalībnieki varēja doties safari. Viņam pieticis vienu reizi ieraudzīt zvērus, lai aizrautos. – Citur šo dzīvnieku tādā koncentrācijā nav. Āfrikā ir citas debesis, ļoti atšķirīga kultūra, tas viss man patīk, – atzina Dz. Kolāts. Vēl šogad decembrī viņš pošas uz Ugandu, februāra sākumā uz Tanzāniju. – Ugandā ir retā iespēja savvaļā redzēt augstākos primātus – gorillas un šimpanzes. Tas ir vienreizējs skats. Ceļotājs dalījās arī iespaidos par turienes kultūras īpatnībām: – Viņi uzskata visus eiropiešus par staigājošiem bankomātiem. Pēc ilgas pazīšanās ar grūtībām var iestāstīt, ka tā nav. Afrikāņiem nevarot ticēt. Piemēram, kad jautāsiet, vai jau drīz būs sasniegts galamērķis, viņi vienmēr atbildēs: – Jā! Patiesībā Āfrikas kilometrs sanākot aptuveni 10 mūsējo garumā. – Viņi vienmēr teiks to, ko vēlies dzirdēt. Neesmu dzirdējis “nē”. Augstākais noliegums ir “tas nav atļauts”. Ne viņš vainīgs, bet citi neļauj kaut ko darīt. Blēdis, pie kura esam pieraduši, dabūjis naudu, pazūd. Āfrikā tā nav. Viņš stāsta, ka tūlīt atdos, turklāt ar procentiem. Šodien nesanāca, bet rīt noteikti.
Vēl viens aktuāls kuivižnieka projekts ir raidieraksts Jautājums no provinces. – Blēņu jautājums internetā, – tā to raksturoja autors. – Tajā mēs ar Māri Bendiku, divi mutes bajāri, spriežam par politiku diezgan asi un brīvi. Es pats esmu pretrunīgs tēls, Māris Bendiks ir bijušais Andra Šķēles padomnieks. Raidījumu var atrast sociālajā medijā YouTube, straumēšanas servisā Spotify un tam ir arī tīmekļvietne.
– Domāju, ka esmu laimīgs cilvēks. Ņemot vērā dzīvesveidu, kāds man reiz bijis, es varētu būt Salacgrīvā tai vietā starp skolu un pilsētu (tur atrodas kapsēta – L.T.). Prieks par bērniem, kuri visi darbojas, pat raksta grāmatas. Dz. Kolāts neuzskata savu dzīvi par parauga vērtu. Savulaik atteicies no Triju Zvaigžņu ordeņa. Ir bijuši labie darbi, bet arī slikto ne mazums. – Katram cilvēkam ir stāsti, ko viņš atklāt negrib, bet dažreiz der, jo tad arī jūsu katra grēki nešķiet tik briesmīgi. Rakstu kaut ko tādu, ko varētu saukt par memuāriem, bet tas ir tik traki atklāti, ka nezinu, vai to publicēs.
Lindas TAURIŅAS teksts un foto
