Saruna ar deju skolotāju Inetu INDRIKSONI
Rītvakar Limbažu kultūras namā ar koncertu Izstāstīt, izdzīvot, izjust dejā nozīmīgu savas dzīves un darba jubileju atzīmēs deju skolotāja Ineta INDRIKSONE. Pirms pāris nedēļām valsts svētku sarīkojumā viņa saņēma pašvaldības augstāko apbalvojumu – Goda novadnieka titulu. – Tas man bija tiešām negaidīts pārsteigums. Neko tādu pat iedomāties nevarēju. Protams, tāds novērtējums ir patīkams, bet uzliek arī atbildību, liek pārdomāt, kāpēc man piešķirts, – teica Ineta, kad neilgi pirms jubilejas koncerta tikāmies kultūras namā. Kur gan citur?! Šeit viņai rit 41. darba gads, un viss turpinās.
Koncertā rīt uzstāsies gandrīz visi gaviļnieces vadītie kolektīvi: Limbažu kultūras nama senioru Sagša un vidējās paaudzes Rotadata, kā arī Straupes tautas nama senioru deju kolektīvs Munsturis. Nebūs vien Limbažu Saktiņas, jo mazajiem dancotājiem šāds pasākums varētu būt nogurdinošs. Būs arī Inetas un viņas dejotāju draugi, ar kuriem kopā uzstājušies dažādos koncertos un festivālos, – Sandras Budevičas vadītā kapela Labi, ka tā un sieviešu vokālais ansamblis Reiz bija, arī Dace Robule un dziedošie Dziļezera vīri. Un vēl uz skatuves būs kādreizējā deju kolektīva Sakta vecbiedri. – Vēlme satikties jau bija radusies viņiem pašiem, un tieši tad es uzaicināju sanākt kopā parunāties par jubilejas koncertu. Sākumā pat nebija domas, ka viņi dejos. Taču atsaucās tik daudzi un visi tik priecīgi, ka esam atkal kopā, tik azartiski, ar tādu mīļumu un atvērtību, ka sākām pa svētdienām pulcēties uz mēģinājumiem un esam iestudējuši astoņas dejas. Rīt gaidāmi vēl dažādi pārsteigumi, – sola sarunbiedre un piebilst, ka šis tas tomēr jāpatur kā intriga.
Pašai īpašs aizkustinājums par to, ka uz skatuves būs gandrīz visa ģimene – dejos meita Līga (kādreizējā Saktiņas un Saktas, tagad slavenā Danča dejotāja), arī māsa, deju skolotāja Baiba Adamoviča un viņas bērni Kristīne un Jānis. – Vienīgi brālis Juris būs skatītājos zālē, īpaši atlidojis uz koncertu no Vācijas, – stāsta Ineta. Viņa piebilst, ka kādreiz Baiba jokojusi: – Mūsu vecākiem četri bērni – divi prātīgi, divas kultūras darbinieces…
– Kāds bija aizsākums Tavam dejas ceļam?
– Protams, tas bija ģimenē. Mani vecāki jaunībā iepazinās, dejojot vienā kolektīvā, vēlāk viņi visu mūžu dziedāja jauktajā korī Pūt, vējiņi!. Biju pavisam maziņa, kad teicu, ka ļoti gribu dejot un apmeklēt mūzikas skolu. To vecāki nevarēja atļauties, taču, mācoties 1. klasē, pati aizgāju pie Taisas Arumas un pieteicos Varavīksnē. Tā arī visus 11 skolas gadus nodejoju. Man un vēl trim varavīksniešiem bija pat uzaicinājums kļūt par profesionālā deju kolektīva Daile dalībniekiem. Nesadūšojos to pieņemt. Kas zina, kā tad dzīve pavērstos, taču laikam jau mēs katrs nonākam tajā vietā, kur jābūt. Pirms vidusskolas izlaiduma pateicu Arumas kundzei, ka esmu nolēmusi mācīties par deju skolotāju. Joprojām atceros viņas atbildi: – Ai, meitiņ, cik tas ir grūts darbs. Tas nav tikai prieks, saņemot svētkos puķes… Taisnība, viegli nav, taču man joprojām šis darbs patīk un esmu laimīga par savu toreizējo izvēli.
– Ja šobrīd svinami 40 darba gadi, tad sanāk, ka uzreiz pēc vidusskolas sāki strādāt?
– Uzreiz gluži nē. Pēc Limbažu 1. vidusskolas absolvēšanas – kā iecerēts – Rīgā iestājos Kultūras darbinieku tehnikumā. Pusgadu biju nomācījusies, kad 1984. gada janvārī mani uzaicināja sākt strādāt ar Viļķenes kultūras nama deju kolektīvu, bet tā paša gada septembrī piekritu kļūt par Limbažu Saktas repetitori. Pusotru gadu diendienā braukāju – no rīta uz mācībām Rīgā, vakarā atpakaļ, lai pagūtu uz mēģinājumiem. Biju jaunāka par saviem dejotājiem – tādam skuķim nebija viegli sevi pierādīt. Bet laikam jau izdevās. Šo gadu gaitā esmu strādājusi ar lieliem dejotāju sastāviem, bijusi rajona, vēlāk novada skolēnu un arī pieaugušo kolektīvu virsvadītāja. Pirms gadiem desmit ieguvu bakalaura grādu kā deju un ritmikas skolotāja, pabeidzu neklātienē Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju. Agrāk pat iedomāties nevarēju, ka vēl pusmūžā gribēšu studēt, turklāt neviens man augstskolas diplomu neprasīja, bet vēlējos kaut ko jaunu iegūt pati sev.
– Cik lielajos svētkos Rīgā esi piedalījusies – gan kā dalībniece, gan vadītāja?
– Ai, to neesmu skaitījusi. Varavīksnes laikā kā dejotāja biju divos Skolu jaunatnes svētkos un pēc tam visos nākamajos – kā vadītāja. Tāpat arī Vispārējos svētkos. Pirmie bija 1985. gadā kopā ar Viļķenes dejotājiem. Saprotu tos, kuri pēc katriem svētkiem tos analizē un atrod arī kaut ko kritizējamu, taču man vienmēr, skatoties koncertus lielajā stadionā, ir saviļņojums un emocijas. Katros svētkos ir kāds brīdis, kad vairs nevaru valdīt asaras. Savulaik rajonā vienīgā uz svētkiem devos arī ar pirmsskolas vecuma dejotājiem. Tas bija tik aizkustinoši ieraudzīt, kā tās mazās kripatiņas nopietni iziet laukumā un izdara visu, kas mēģinājumos apgūts. Brīnišķīgi!
Goda novadniece ar saviem Sagšas dejotājiem – lielajos svētkos
Ikvienā koncertā, arī mēģinājumos, kad redzu, kā dejotājiem mirdz acis, kā viņi deg par mūsu tautas, arī skatuves deju, saprotu, ka laikam tomēr esmu strādājusi pareizi, kaut ko esmu viņiem iemācījusi, iedevusi. Tas mūs visus ir bagātinājis. Šobrīd tās svētdienas, kad atkal tikāmies ar kādreizējiem saktiešiem, bija kā balzams dvēselei. Tas, ka viņi – lai kur katrs tagad dzīvotu un strādātu – brauca, lai mēģinātu, lai atkal būtu kopā. Arī rītdienas koncerta atslēgas vārds ir kopā – kopā būšana, kopā jušana, kopīgi prieki, atmiņas, savureiz arī skumjas.
Taču, vēl atgriežoties pie svētkiem, īpašs saviļņojums bija 2023. gada vasarā, redzot, ka mana meita Līga stāv tribīnē kā lielo svētku virsvadītāja asistente. Mans bērns…
– Vai savulaik arī viņu brīdināji, ka nebūs viegli?
– Nē, to neteicu, jo Līga pati šo jomu labi pārzina. Nebiju pārsteigta, kad viņa, vispirms ieguvusi augstāko izglītību Rīgas Tehniskajā universitātē, tomēr aizgāja no labi apmaksāta, prestiža darba IT nozarē un iestājās Mūzikas akadēmijā maģistrantūrā Horeogrāfijas katedrā. Viņa dejā bijusi kopš dzimšanas, tai pieder viņas sirds. Tagad Līga meklē savu vietu šajā jomā. Ticu, ka izdosies. Taču viņai ir arī otra profesija, pamats zem kājām.
– Tev šis gads nesis vairākus nozīmīgus notikumus: Līgas izlaidums Mūzikas akadēmijā un brīnišķīgais maģistra darbs – koncertuzvedums Siguldas Devonā, Latvijas senioru Deju svētki Limbažos, Tev piešķirtais pašvaldības apbalvojums, rītdienas koncerts…
– Ir vēl kāds fantastisks notikums. Es gadiem ilgi sapņoju par lidojumu ar gaisa balonu. Un šovasar abas ar māsu pacēlāmies virs dzimtajiem Limbažiem, mūsu Lielezera, virs vecāku mājām… Māsai, kurai arī šis ir jubilejas gads, lidojumu uzdāvināja viņas dejotāji, bet man – Baibas ģimene kopā ar Līgu. Ļoti interesants bija jau pats process, gatavojot balonu lidojumu un tad – mēs abas kopā virs pilsētas. Brīnišķīgas emocijas.
– Tā vien šķiet, ka Tev visā ļoti svarīgas ir emocijas?
– Bet tas taču arī ir svarīgi. Vislielākais pārdzīvojums, kas nav ne ar ko citu salīdzināms, bija koncertuzvedums No zobena saule lēca 2018. gada vasarā Vecāķu pludmalē. Tas, kas tur notika, bija kaut kas pārpasaulīgs – dejotāju simti, jūra, dabas stihijas – pērkons un zibens, kas grandēja īstajos brīžos, un ierakstā režisora Uģa Brikmaņa balss, kas šķita skanam no mūžības. Pēc šī koncerta man vajadzēja būt vienai, jo nespēju aizkustinājumā vispār parunāt. Protams, arī uzvedumi Ķīpsalā bija grandiozi, bet jūras krastā aizvadītais bija vārdos neaprakstāms. Visu mūžu būšu pateicīga Edžum Arumam – No zobena saule lēca veidotājam, ka man un maniem dejotājiem bija iespēja tajā piedalīties, to visu izdzīvot. Tās ir atmiņas, kas mūs visus vieno – tiekoties atliek kādam ieminēties par Vecāķiem un uzreiz visiem skaidrs, kas domāts. Taču līdzīgi jau ir arī ar citiem notikumiem, koncertiem…
– Tu ar saviem dejotājiem daudz dodies arī ekskursijās, koncertbraucienos?
– Cenšos, jo tas ir vajadzīgs, lai mēs justos kā kolektīvs. Meklēju tādus festivālus un pasākumus, kur finansiāli varam atļauties aizbraukt visi vai gandrīz visi. Ja piedalās tikai četri vai seši pāri, tas nav nekāds kolektīvu vienojošs pasākums. Šovasar ar Sagšu bijām festivālā Čehijā, bet Rotadata kopā ar ansambli Reiz bija – Polijā. Katram kolektīvam ir arī savas tradīcijas. Rotadatai – riteņbraukšanas tūres ar noslēguma pikniku, bet Sagša un Munsturis manās mājās rīko malkas talkas, lai vadītāja ziemās nesalst. Pēc talkas ir kopīga maltīte – šogad uz ugunskura vārīju gaileņu zupu un saldajā bija plānās pankūkas ar astoņu dažādu ievārījumu degustēšanu.
– Konservēšana, ievārījumu un kompotu gatavošana ir hobijs?
– Tā ir. Vienīgais bez dejošanas. Man virtuvē patīk eksperimentēt, kaut kur izlasu vai padzirdu kādu interesantu recepti un tad izmēģinu. Taču neko nesveru un nemēru. Komiskākais ir tas, ka man pašai dārzā nekas neaug, ir tikai zālājs. Taču viens atved plūmes, otrs – gurķus, trešais – tomātus… Uzreiz apēst nevaru, bet kā taupīga latviete produktus izmest nespēju. Kas atliek? Vārīt. Izrādās, sanāk un visiem gluži labi garšo.
– Dzirdēts, ka visus notikumus pati un arī dejotāji apdzied rīmēs?
– Aizsāka to Sagšas dejotājs Ilgonis Rombergs. Vienreiz, otroreiz… Tad pamēģināju kādu pantiņu pievienot no sevis, agrāk pa kādai pērlei pielika Īrisa Daiņa. Un tā mums top savas rīmju hronikas – ar smaidu par pašu piedzīvojumiem. Pirms dažiem gadiem – kā smejamies – izdevām arī savu pirmo dzejas krājumu, bet nu jau panti sakrājušies vēl vairākiem.
– Varbūt arī rītdienas koncertam vēlāk tiks veltītas rīmes?
– Varbūt. Ļoti ceru, ka pasākums izdosies. Taču darbs jau turpināsies arī pēc tam. Jāgatavojas Latvijas Vidējās paaudzes dejotāju svētkiem, kas nākamgad maijā iecerēti Salaspilī. Galvenais, ka cilvēki nāk, grib dejot un arī bērni izvēlas dejošanu, kaut šobrīd dažādu iespēju un piedāvājumu ir bezgala daudz arī tepat Limbažos. Bez savējiem jau es neko nevarētu izdarīt. Stāvētu viena uz skatuves un bēdātos. Ja apkārt ir dejotāji, kustība nerimst.
Laila PAEGLE
Foto no Inetas INDRIKSONES albuma
