Saruna ar Zigmāru REKLAITI
1999. gadā Laila Paegle Auseklī rakstīja par diviem vidusskolēniem – Zigmārs REKLAITIS un Elmārs Zakulis tolaik interesējās par ekonomiku un uzskatīja, ka tai jābūt obligāto mācību priekšmetu sarakstā. Pēc 25 gadiem sarunājos ar Z. Reklaiti par to, kur viņš nokļuvis, pateicoties savai zinātkārei. Patlaban Zigmārs pārvalda vairākus ieguldījumu fondus un meklē perspektīvas investīciju iespējas – ir iespēju kapitāla vadības kompānijas Expansion Capital AIFP valdes priekšsēdētājs, kā arī darbojas citos uzņēmumos. Viņš uzaudzis Limbažos, pilsētā pie stadiona dzīvojis līdz 18 gadu vecumam.
– Zigmār, vai esi miljonārs?
– Tehniskā atbilde ir – nē! Manā skatījumā miljonārs ir tas, kuram kontā ir tāda nauda. Par visu pārējo var diskutēt, cik tas ir vērtīgs. Arī mūsu investīcijas uzņēmumos. Ja kāds no šiem uzņēmumiem tiks pārdots, varbūt būšu. Neesmu no tiem cilvēkiem, kas dala nenoķertu medījumu.
– Kas jaunībā motivēja interesēties par ekonomiku? Vecāki, grāmatas, kāds dzīves piemērs?
– Vienkārši biju pilnīgi pārliecināts, ka mana dzīve un karjera būs saistītas ar IT jomu. Mēs ar draugiem programmējām jau pamatskolā 90. gadu vidū, kad lielākā daļa cilvēku vēl datoru nebija redzējuši. Viss bija interesanti, joprojām šajā jomā darbojos. Pirmie IBM datori parādījās skolās kā humānā palīdzība. Vidusskolā nāca ekonomikas kurss, ko pasniedza fantastiska un aizrautīga skolotāja Laimrota Surska. Veids, kā viņa mācīja un mudināja ieinteresēties, bija lielisks, tas bija kaut kas jauns. Iesaistījāmies arī Junior Achievement kustībā, biznesa plānu rakstīšanā. Pēc vidusskolas gan es, gan Elmārs iestājāmies Rīgas Ekonomikas augstskolā (REA). Konkurss bija 10 cilvēki uz vienu vietu. Tātad no vienas klases iestājās divi cilvēki. Domāju, ka tas Limbažu vēsturē ir vienīgais šāds gadījums. Ir, protams, arī citi limbažnieki, kuri iestājās REA un ir strādājuši finanšu, banku sektorā, piemēram, Kristiāna Ķiete (tagad Janvare).
– Esi mēģinājis pats kaut ko programmēt?
– Jā, joprojām hobija līmenī ar to nodarbojos. Dažādus elektronikas projektiņus veidoju – tādus kā kaķa barotājs, bumbiņu padevējs. Joprojām neizslēdzu, ka kaut kad mana profesionālā karjera var ievirzīties IT jomā.
– Vai Limbažos bija vēl citi, kuri kopā ar Tevi interesējās par IT?
– Jā, tādi ir, piemēram, mans skolas, bērnības draugs un kaimiņš Didzis Kalva, kura karjera ir saistīta ar IT. Viņš ir strādājis par dizaineru, pēdējos gados programmē, dzīvo Salacgrīvas pusē un strādā attālināti. Mans divus gadus vecākais brālēns Jānis Reklaitis vienu brīdi bija pat skolotājs. Kā sāka IT jomā strādāt, tā arī joprojām ir ar to saistīts. Skolā bija IT pulciņš, ko mēs paši vadījām, pamatskolas skolēniem vakaros notika nodarbības. Toreiz mājās datoru nevienam nebija, pie mums varēja pie tā tikt, gribējās arī spēlītes uzspēlēt. Interese bija liela.
– Ko iesāki pēc REA? Noprotu, ka šajā augstskolā studentus izķer jau pirms izlaiduma…
– Protams, atrast darbu nav problēmu. Tomēr man pēdējos kursos nebija īsti skaidrs, ko gribu darīt. Daudzi kursabiedri aizgāja uz lielajām auditoru firmām, banku sektoru. Man korporatīvā vide nebija tuva: tik un tik gadus nostrādāsi un būsi tas un tas. Es nezināju, ko ekonomikā vēlos darīt.
– Tad sāki strādāt SIA Attīstības projektu institūts?
– Jā, 2003. gadā. Toreiz bija strukturālās programmas PHARE un citas. Tas šķita interesants segments, kur mani uzaicināja. Tur vairāk nekā 10 gadus darbojos – gatavojām projektus. Pārsvarā ražošanas uzņēmumiem, iekārtu iegādei. Vienu projektu veidojām arī Limbažu ceļiem. Viņi Valmierā iegādājās kādu uzņēmumu un uzstādīja tur rūpnīcas iekārtas.
– Vai Tev ir bijis savs bizness?
– Konsultāciju biznesā sākumā biju darbinieks, bet mana loma mainījās, kļuvu par partneri. Arī iespēju kapitālā esmu līdzīpašnieks, neesmu algots darbinieks klasiskā izpratnē.
– Kāpēc cilvēki Tev uztic apsaimniekot savu naudu?
– Es darbojos agrīnās fāzes iespēju kapitālā. Ir daudzi uzņēmumi, kas atrodas relatīvi agrīnā attīstības stadijā. Kad sāku tur strādāt, šī joma Latvijā bija ļoti neattīstīta. Bija Latvijas Garantiju aģentūra, tagad ir Altum. 2013. gadā izveidojām pārvaldības kompāniju un piedalījāmies Altum konkursā, kur bijām viens no trim uzvarētājiem, lielāko daļu naudas deva Altum. Tas bija pirmais fonds, pēc tam bija divi citi. Altum līdzekļi bija mazākā daļa, vajadzēja piesaistīt privātos investorus. Šobrīd situācija šajā nozarē mainās, ir arī pilnīgi privāti fondi. Ir cilvēki, kas nopelnījuši naudu inovatīvā uzņēmējdarbībā, viņi saprot, kā var nopelnīt strauji augošos uzņēmumos, ir gatavi investēt.
– Kā mūsdienās var visātrāk nopelnīt naudu?
– Ietrāpīt kaut kādā trendā.
– … modernajā ievirzē?
– Jā, tas katru brīdi ir kas cits. Vienubrīd tie ir nekustamie īpašumi, tad – kriptovalūtas vai fondu tirgus. Šobrīd, tiesa, mazliet pārsātināts ir mašīnintelekts un mākslīgā mācīšanās. Kovidlaikā uzplauka ar kiberdrošību saistītie jautājumi un uzņēmumi. Var būt arī vienkāršas nozares, teiksim, kokrūpniecība. Kad Krievija iebruka Ukrainā, Latvijā šajā jomā piedzīvoti daži fantastiski gadi. Mainījās tirgus situācija, no Krievijas vairs daudz ko nevarēja ievest Eiropā.
– Tātad biznesam jāatbilst topošajam pieprasījumam?
– Jā, bet to daudzos gadījumos nav iespējams prognozēt, tas saistās ar globāliem notikumiem, kurus grūti paredzēt.
– Biznesā svarīga ir intuīcija?
– Jā.
– Ko Tu ieteiktu novadniekam, kurš grib veidot biznesu, bet nevēlas pārcelties dzīvot, piemēram, uz Rīgu?
– Šobrīd iespējas strādāt un darboties attālināti ir pieaugušas eksponenciāli, vietai, kur tu atrodies, ir maza nozīme. Mans bērnības draugs strādā par programmētāju britu kompānijā, bet dzīvo pie jūras Salacgrīvas apkaimē. Arī mūsu fonda sapulces notiek attālināti. Esmu domājis, ka varētu pārvākties atpakaļ uz Limbažiem, tas neradītu nekādas problēmas. Galvenais ir atrast pareizo komandu. Iespējams, to gan Limbažos ir grūti izdarīt. Bet, ja komanda un ideja ir, tad tīri fiziski darboties un dzīvot Limbažos kopš 2022. gada ir nesalīdzināmi vieglāk. Cilvēki ir pieraduši pie attālināta darba. Uzņēmumos, kas pie mums nāk pēc investīcijām, ir darbinieki, kuri dzīvo un strādā Rumānijā, Spānijā, Latvijā. Viens atbild par mārketingu, otrs par finansēm, komandas strādā un veido veiksmīgu biznesu.
– Vai mākslīgais intelekts (MI) kādā brīdī aizstās cilvēku?
– Tas pats jocīgākais un skumīgākais: MI ir pierādījis cilvēku kļūdainu pieņēmumu par sevi. Cilvēki domāja, ka ir vienkārši darbi, piemēram, uzkopšana, kas ir primitīvs uzdevums, un to var paveikt jebkurš. Savukārt mākslinieciskās lietas, tādas kā komponēšana un zīmēšana, ir tas, kur cilvēks ir neaizstājams. Taču šobrīd redzam, ka MI attīstās un daudz labāk uzkomponē vai uzzīmē, izdara kaut ko māksliniecisku, bet ne uzkopj telpu. Lielākais izaicinājums cilvēkiem ir pārdomāt idejisko pusi par to, kas ir mākslinieciskā pievienotā vērtība, kas ir sarežģītie uzdevumi, ar ko MI nespēs tikt galā. Tāpat jānodefinē, kas ir tās lietas, ko tas labi spēj darīt.
– Vienā brīdī MI sāks konsultēt par kapitāla izvietošanu…
– Tā ir viena no lietām. Piemēram, derivātu tirgi… tur tirdzniecība jau sen notiek ar robotiem un MI piedalīšanos. Arī Latvijā ir startapi, kas mēģina palīdzēt kapitāla pārvaldniekiem izvēlēties komandas.
– Tātad Limbažu novads ir laba vieta, kur dzīvot? Svaigs gaiss, daba…
– Jā, protams, īpaši, ja ir bērni skolas vecumā. Atceros savu bērnību, kad pats gāju uz skolu, veikalu, pats visu darīju. Rīgā visu to grūtāk iedomāties. Šīs lietas mazpilsētā ir daudz vieglāk organizēt. Finālā ietaupās laiks un nervi. Tādām mazpilsētām kā Limbaži potenciāls ļoti pieaugs. Ja ir pamatinfrastruktūra un iespējas laist bērnus skolā, dārziņā, nodarboties sporta zālē, iet uz baseinu, tad attālinātu darbu atrast ir vieglāk nekā pirms 20 gadiem. Toreiz sameklēt darbu bija lielākā problēma. Tagad bieži apciemoju draugus un vecākus Limbažos. Aizvedu vecākiem mazbērnus paauklēt, vasarā spēlēju tenisu jaunajos kortos.
– Ko tu ieteiktu jauniešiem, plānojot nākotni: mācīties, apgūt kādu biznesa modeli, kļūt par algotu darbinieku?
– Ja grib mācīties ekonomiku, REA ir labākais variants Latvijā. Tur gan tagad stipendijas maksā mazāk, ir sarežģītāk. Taču ir iespējas mācīties daudzviet Eiropā. Runājot par biznesu, teikšu – ja vēlas veidot savu lietu, tad mācīties un studēt ekonomiku, iespējams, nav labākais variants. Cilvēkus, kas palīdz ar finansēm, vienmēr varēs atrast. Jāstudē ir IT vai tehniskās zinātnes. Ieteicams būt tuvu tiem cilvēkiem, kuriem ir biznesa idejas kaut kādās konkrētās jomās, kādu brīdi pastrādāt lielā uzņēmumā, gūt pieredzi, tad domāt par savu biznesu.
– Kādi cilvēki nāk uz Expansion capital ar savām idejām, lūdzot finansiālu atbalstu?
– Tie pārsvarā ir ļaudis ar apbrīnojamu enerģiju kaut ko darīt. Ar šiem cilvēkiem runājot, ir sajūta, ka viņi ir gatavi strādāt 12 stundas dienā un viņiem ir idejas – vai tas ir jauns piena pudiņš vai gaisma filmētājiem, vai portāls kredītu saņemšanai. Viņi visi ļoti tic tam, ko ir izdomājuši, ir pārliecināti, ka tas ir vajadzīgs un ar to var nopelnīt. No viņiem nāk enerģija. Dzīves pagurušus cilvēkus man reti nākas redzēt. Tie ir relatīvi jauni cilvēki, bet ne tikko no skolas sola. Viņi jau kādus gadus ir apbružājušies, kaut ko redzējuši, kāds pastrādājis ārzemēs. Daļa ir zinātnieki, kuri darbojušies starptautiskos projektos. Dažiem ir biznesa pieredze.
– Ekonomikas attīstību virza peļņas kāre vai arī ideja izveidot kaut ko jaunu? Varbūt abas motivācijas?
– Ar cilvēkiem runājot, kļūst skaidrs, ka vislabāk strādā balanss. Ja cilvēki ir pārāk ieciklējušies ar ideju un neskatās uz finansiālo pusi, tas reti beidzas pozitīvi. Un, ja acīmredzami grib nopelnīt, vienalga kādā veidā, tas nestrādā. Vēlams ir filigrāns balanss starp abām lietām.
Edmunds IMŠA
Foto no personīgā arhīva
