Saruna ar Tomu BERGU
Saules enerģijas un elektroinstalāciju firmas BT Power īpašnieks alojietis Toms BERGS rūpīgi sabalansē darbu un ģimenes dzīvi, viņa lielākā motivācija un iedvesma ir četrgadīgā meitiņa. Menedžera slodze Tomam ir liela – vidēji 12–16 stundas dienā, bet brīvdienas uzņēmējs cenšas pavadīt bez darba. Savu uzņēmumu viņš ir radījis faktiski no nulles. Pērn firmas apgrozījums bija 16,8 miljoni eiro, iegādāta dzelzsbetona konstrukciju rūpnīca Jelgavā. Sarunbiedrs uzskata, ka līdera uzdevums ir būt klāt pirmajam un aiziet pēdējam. Agrāk bijis sportists – sprinteris, pat Latvijas izlases dalībnieks, joprojām uztur fizisko formu, trenējoties trīs četras reizes nedēļā, pāris reižu gadā kāpj kalnos.
Bērnības vide, dzīvojot pie pilsētas robežas, alojietim bija klusa un mierīga. Līdz 7. klases vidum puika mācījās vietējā skolā, bet pēc tam devās uz Limbažiem. Mācoties tur, dzīvoja kopmītnēs, trenējās vieglatlētikā, lai gan apkārtējie puiši nodarbojās ar airēšanu. Tagad viņš saprot, ka, paliekot Alojā, savas ambīcijas visticamāk, nebūtu īstenojis. Sports un braucieni uz ārzemēm palīdzēja paplašināt redzesloku un iedvesmoja tiekties uz augstākiem mērķiem. Uz galvaspilsētu viņš pārcēlās pēc sporta karjeras beigām un sāka mācīties Rīgas Tehniskajā koledžā.
– Kāpēc dibinājāt savu uzņēmumu?
– Strādāju par elektriķi, taču vēlējos kaut ko vairāk. Pabeidzu skolu, bet savā darbavietā nesaņēmu paaugstinājumu. Aizbraucu pie brāļiem strādāt Dānijā. Pēc gada zvanīja viens kolēģis un vaicāja, vai esmu gatavs kaut kam lielākam. Protams, ka piekritu! Pirmais objekts, ko būvēju, bija tirdzniecības centrs Ozols Rīgā. No uzņēmuma pirmsākumiem strādāju kopā ar saviem vecākajiem brāļiem Ričardu un Rodžeru. Mums bija viena automašīna un aptuveni seši tūkstoši naudas. Savu darbiņu es mācēju. Kā tiku pie pasūtījuma? Pazīšanās. Biju it kā parasts elektriķis, montieris, taču daudzi uzticējās. Tā arī soli pa solītim sākām. Saprašanas par biznesu sākumā nebija, mācēju saskrūvēt, bet vadīt finanses, aizpildīt dokumentus, uzturēt attiecības ar bankām bija pilnīgs jaunums. Ozols bija netālu no mana tikko iegādātā dzīvokļa. Līdz pusnaktij strādāju, vakarā papēži svila no vidēji nostaigātajiem 35 000 soļu. Naktī sēdēju uz balkona un pildīju dažādus dokumentus, pasūtīju materiālus. Tagad sieva Linda atbild par uzņēmuma vizuālo identitāti un digitālo komunikāciju, bet kopumā šobrīd mums ir 84 darbinieki plus aptuveni 170 cilvēku kā apakšuzņēmēji. Tad, kad bijām vienu objektu ļoti labi uzbūvējuši, tikām pie nākamā.
– Un tālāk?
– Ventspilī elektrificējām lielu ražošanas ēku. Baložos skolu būvējām. Saules paneļu biznesu apguvām Vācijā. Secinājām, ka Latvijā peļņas procents ir mazs, ar to var izdzīvot, bet nevar attīstīties. Tāpēc uzņēmāmies objektus ārzemēs, pārsvarā Lietuvā un Igaunijā ik gadu pa vienam, katrs aptuveni pusmiljona vērtībā. Strādājam kvalitatīvi, tāpēc mums ir tādi sadarbības partneri kā Rietumu banka, AS Sunly.
Latvijā tagad būvējam saules paneļu parkus kopumā 500 ha platībā. Jēkabpilī ir 120 megavatu parks, tie ir aptuveni 140 hektāri. Būvējam arī Barkavā, kur ir 81 megavatstundu jauda 115 hektāru platībā. Nākamais jaunais projekts, ko mēs tuvākā mēneša laikā sāksim, ir 256 hektāri.
– Vai darbiniekus atrast ir viegli?
– Labus atrast ir grūti. Tomēr nav bijis neviens darba sludinājums, jo par mums uzzina savstarpējā saziņā. Pirmos paņēmu no savas iepriekšējās darbavietas. Par kadriem runājot, es cienu katru darbu, cienu cilvēkus, kuri slauka grīdu. Ja pats nāc no tranšejas un dubļu vietas… Man ir cieņa pret jebkuru amatu. Un ar darbiniekiem viss ir kārtībā, ja tu maksā laikus un oficiāli. Tu rūpējies par viņu apģērbu, dzīvošanu, ēšanu, transportu. Var teikt, ka pie manis atnāk ar apenēm un zeķēm, pārējo mēs nodrošinām. Komandējumos, piemēram, gādājam par divām ēdienreizēm. Mans redzējums ir šāds: to, ko es 10 gados nesaņēmu, tagad dodu saviem puišiem. Zinu, ka komandējumos strādāt ir ļoti grūti, jāēd maizītes. Gribas ātrāk tikt mājās, jāstrādā garas stundas, lai vairāk nopelnītu. Tad, kad esi beidzis dienu, normālas ēdināšanas iestādes ir ciet. Un tad tu paēd kaut kādu… Tāpēc saviem puišiem nodrošinām brokastis un vakariņas. Ja viņi strādā līdz pulksten 18, viņiem viesnīcā pulksten 19 jau kūp vakariņas. Mēs esam elektriķi. Mūsu joma ir elektromontāža. Pats 10 gadus reāli esmu nostrādājis par montieri – visos dubļos, visos stabos. Kāpēc man cilvēki notic? Sākumā netēloju lielu priekšnieku. Ja kāds saka, ka nevar paveikt uzdoto, uzvelku darba drēbes un eju parādīt, kā to var izdarīt.
– Vai saules paneļu jomā ir dempings?
– Arī dempings. Noteikti jautājums, kas joprojām nav līdz galam sakārtots, ir oficiālās algas. Man visiem puišiem nodokļi ir nomaksāti, algas ir virs vidējā līmeņa. Maksājam katru mēnesi nodokļos vidēji 50–70 tūkstošus eiro. Lai darbiniekiem būtu garantijas un lai manu pasākumu neviens neaizvērtu.
– Vai uzņēmumā ir darbinieki no Limbažu novada?
– Jā, grāmatvede un juriste, tāpat firmā strādā abi mani brāļi no Alojas, sievastēvs Raimonds Sproģis no Limbažiem, tāpat vēl četri puiši ir limbažnieki. Ir darbinieki no Alojas, Cēsīm, Valmieras… No Vidzemes nāk lielākais vairums.
– Kas ir svarīgākās biznesmeņa īpašības?
– Jābūt nereālai ticībai sev un savām spējām, kā arī neatlaidībai. Lai tev kāds cits noticētu, tev ir par 100% jātic, ka tu to vari. Mēs neesam tikai elektriķi, darām dažādus darbus, pat ceļus būvējam savos objektos.
– Vai biznesā valda džungļu likumi?
– Sākumā neviens īsti netic, durvis neatver, tevi negaida. Pagāja trīs gadi, kad ar mums sāka rēķināties un respektēt. Tagad ir cits stāsts. Par mums daudzi zina, lai gan nereklamējamies, teritoriju mēs esam izcīnījuši ar neatlaidību un darbu. Protams, biznesā jācīnās, neviens tev objektu tāpat vien neiedos par smukām acīm, ir vajadzīga darba kvalitāte un komunikācija ar klientu. Lielas pasūtījumu daļas pamatā ir pazīšanās un tas, vai cilvēks notic tavām spējām.
– Kādas ir lielākās grūtības uzņēmējdarbībā?
– Tās saistītas ar cilvēkiem. Ja uzņēmumā ir 80 darbinieki un kādam ir problēmas, viņš nāk pie vadītāja. Kad problēma ir tev pašam, nevienam tas neinteresē. Neviens nezvana, sakot, ka tu esi malacis. Sazinās, lai kaut ko atrisinātu. Tikai tad, kad beidzies atskaites periods, saproti – jā, ir panākumi. Bet ikdienā nepārtraukti jārisina neplānotās aizķeršanās.
– Limbažu novadā jums ir kādi objekti vai tikai adrese Alojā?
– Tur ir manas bērnības mājas. Tāpēc labāk lai nodokļu naudiņa aiziet uz turieni, nevis paliek Rīgā. Adresi mainīt nav plānots.
– Vai kāds no pašvaldības ir bijis ciemos paspiest roku?
– Nē, Auseklis ir pirmais, kas mūs uzrunājis, šī ir pirmā intervija, ko es sniedzu.
Edmunda IMŠAS teksts un foto
