Pieminot komunistiskā terora upurus, tostarp vairāk nekā 90 tūkstošu Baltijas valstu iedzīvotāju un 42 125 Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanu 1949. gada 25. martā, Jelgavā, Svētbirzē, pie piemiņas akmens un memoriāla “Ciešanu ceļš” notika atceres brīdis. Tajā piedalījās pilsētas pašvaldības, skolu un bērnudārzu audzēkņi, kā arī politiski represētie, kas apvienojušies organizācijā “Staburadze”. Politiski represēto vārdā klātesošos uzrunāja “Staburadzes” dalībnieks, Jelgavas novada domes deputāts Pēteris Veļeckis. Viņš dzimis Sibīrijā, Omskas apgabala Sargatskas rajonā, 1953. gadā, drīz pēc Staļina nāves, Albīnes un Edvarda Veļecku daudzbērnu ģimenē, kuru izsūtīja no Krāslavas apriņķa Indras pagasta. Uzrunājot klātesošos, P. Veļeckis uzsvēra, ka viņam smagākais izsūtījumā nebija fiziskās ciešanas – nepietiekams uzturs, slikts mājoklis, piespiedu darbs –, bet gan salauztā dzīve, pazemojums, kura ietekme turpinājās vēl pēc ģimenes atgriešanās okupētajā Latvijā 1960. gadā. Tomēr, par spīti tam, viņa paaudzei vecāki spēja nodot tālāk savas vērtības.
Piemiņas brīži komunistiskā genocīda upuriem notika arī Jelgavas novada Zaļeniekos un Kārļa Ulmaņa piemiņas muzejā “Pikšas”.
