Kad vēl pavisam nesen norisinājās skaļas diskusijas par to, kā tad īsti būtu jāsargā Baltijas jūra un tās piekrastes teritorijas, viens no visskaļākajiem jautājumiem bija – kurš tad īsti ir tas ūdeņiem un dabai lielākais pāridarītājs!? Zvejnieki, aizstāvot savu vēsturisko arodu, ne bez pamata mudināja vairāk lūkoties lauksaimnieku un ne pārlieku labi organizētu notekūdeņu attīrīšanas sistēmu virzienā. Tieši tās acīmredzami jūru padarot arvien piesārņotāku, daudzu sugu dzīvei nepiemērotāku.
Lai arī pēdējā piekrastes dabas aizsardzības plāna apspriešanā tas pieminēts netika, nebūt nav tā, ka šajā jomā nekas netiek darīts. Tieši pretēji – apvienojoties 19 dažādām organizācijām, jau vairāk nekā piecus gadus vairākās Latvijas vietās tiek pētītas un arī praksē izmēģinātas dažādas sistēmas, kas perspektīvā Latvijas ūdeņus varētu uzlabot arī kopumā. Par to, kas jau padarīts, bet kas vēl tikai priekšā, izvaicājām vērienīgā projekta «LIFE GOODWATER IP» ekspertus.
Lai redzētu arī rezultātus…
Projekts aizsākās 2020. gadā, un pirmie divi gadi tika veltīti rūpīgai izpētei, lai apzinātu, kāda tad situācija Latvijas upēs un ezeros īsti ir, stāsta projekta vadītājs Jānis Šīre (viņš pārstāv vienu no vadošajiem partneriem – Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centru). “Tas mums deva datu bāzi, kas ļāva secināt, pirmkārt, kurās vietās jeb posmos ir vislielākās problēmas; otrs – tapa saraksts ar vietām un posmiem, kur varētu veikt kādus uzlabošanas pasākumus.” Šie dažādie risinājumi tika ieviesti vai vēl tuvojas pabeigšanai sešās upēs – Aģē, Mergupē, Aucē, Slocenē, Zaņā un Ēdā, kā arī trīs Latvijas ezeros – Saukas, Lubānas un Papes. Vēl viens no kritērijiem, kas pētniekiem licis izvēlēties tieši minētās ūdenstilpes, bijis tas, l
ai tās būtu salīdzinoši dažādas un varētu izmēģināt atšķirīgus risinājumus, turklāt tajā pašā laikā, lai tie nebūtu pārlieku lieli objekti. Kā skaidro pētnieks un projekta eksperts Ainis Lagzdiņš (Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāte), tas tādēļ, lai rezultātus šajās demonstrāciju vietās varētu iegūt gana raiti, turklāt varētu izdarīt secinājumus, vai tie nostrādājuši, – proti, vai upes, ezera ūdens kvalitāte, arī zivju resursi tiešām ir piedzīvojuši uzlabojumus. Un veiksmīgākos risinājumus piedāvāt, piemēram, lauksaimniekiem, pašvaldībām, vienlaikus attīstot arī atbalsta pasākumus to ieviešanai.
Mitrāji, reaktori un citi filtri
Kādi tad ir šie videi draudzīgie risinājumi? Nu, piemēram, Slocenes upes baseinā, kur upe savulaik tikusi taisnota, VSIA «Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi» izbūvēja vairākus sedimentācijas baseinus upē ietekošajos grāvjos, kas nāk no lauksaimniecības zemēm. “Šo baseinu mērķis ir uztvert ūdens nestās augsnes daļiņas, pirms tās nonāk upē, jo šīs daļiņas, pirmkārt, veido pieduļķojumu, otrkārt, satur fosforu, kas ir viens no biogēniem elementiem jeb sekmē ūdenstilpņu aizaugšanu,” – skaidro J. Šīre. Paralēli pārtīrīti arī vairāki upes augšteces posmi, izbūvēti divi mākslīgie mitrāji uz pašas Slocenes upes, kā arī tās pietekas Vašlejas. Šo mitrāju (ir virszemes un pazemes plūsmas mitrāji) mērķis un būtība ir tāds pats kā sedimentācijas baseinam. Savukārt virszemē, pateicoties sastādītājiem augiem, tie darbojas kā tāda papildu filtrēšanas sistēma.
Šādi mitrāji jau tapuši arī Īles ciemā uz Auces upes un Nākotnes ciemā Jelgavas novadā, kur mitrājs izveidots pie jaunizbūvētajām notekūdeņu attīrīšanas iekārtām un darbojas kā papildu drošība, – ja nu iekārtas piemeklē kādas tehniskas problēmas. Tas, starp citu, nākotnē varētu būt perspektīvs risinājums arī citu salīdzinoši nelielu attīrīšanas iekārtu tuvumā, turklāt neprasa ievērojamus ieguldījumus.
Tāpat mitrājs izveidots pie Ēdas pietekas Grauzdupes. Tur papildus ir īstenots vēl kāds interesants risinājums jeb koksnes šķeldas bioreaktors. “Kopumā šādi reaktori ir vairāki. Tos uzstāda uz meliorācijas drenu sistēmas. To atrok un izveido tādu kā izolētu bedri, kas aizpildīta ar koksnes šķeldu. To hermētiski noslēdz un aizber. Līdz ar to ūdens no drenāžu sistēmas nenonāk pa taisno grāvī, bet vispirms izfiltrējas cauri bioreaktoram, kurā dzīvo anaerobie mikroorganismi (tādi, kam nav nepieciešams skābeklis), kas ūdenī esošās barības vielas reducē gāzē,” – šāda objekta darbības principus un to, kā tas uztver piesārņojumu, skaidro J. Šīre.
“Apēd” visu lieko
Dauzi no minētajiem risinājumiem attīstīti, pārņemot un pielāgojot arī citu valstu praksi vai kaut ko jau iepriekš, bet mazākos apmēros izmēģinātu, kā tas bijis ar mākslīgajiem mitrājiem. Eksperti atzīst, ka atsevišķas inovācijas, uzlabojumi patiesībā ir pat salīdzinoši vienkārši, bet svarīgi, ka tie pielāgoti konkrētai vietai un vajadzībām. Piemēram, ir teritorija, kur paralēli sedimentācijas baseinu izveidei tapusi arī ūdens ņemšanas vieta. “Ļoti labs piemērs, kā lauksaimniecības vajadzībām var ņemt ūdeni arī sakārtotā veidā – ir izbūvēta speciāla aka, kas savienota ar grāvi, no kura nāk ūdens. Interesantais jauninājums šajā risinājumā ir tas, ka akā, ieplūdes caurulē, ir ierīkots vienvirziena vārsts, proti, ūdens var ietecēt tikai akā, bet ne ārā no tās. Līdz ar to, pat ja lauksaimnieki izmanto tehniku un ūdenī var nonākt kaut kas nevēlams, blakus esošā ūdenstilpne tāpat tiek pasargāta,” šāda jauninājuma darbības principu un ieguvumus skaidro A. Lagzdiņš.
Tāpat Latvijā iepriekš vēl nekad nebijis risinājums ir minētie koka šķeldas bioreaktori, kas arī būtībā nav sarežģīta būve un imitē dabiskos ūdens attīrīšanās principus. “Ūdenim caur to filtrējoties, tiek veicināti ūdens dabiskie pašattīrīšanās procesi, respektīvi, šķeldā dzīvojošajiem mikroorganismiem vajag “ēst un elpot”, vienkāršoti skaidrojot. Tad nu viņi arī ēd jeb patērē to skābekli, kas ir ūdenī esošajā nitrātslāpeklī, līdz tas pārvēršas par slāpekļa gāzi, kas ir dabiska mūsu atmosfērā.” Proti, nevēlamais iztvaiko. Un, ko būtiski piebilst, – šīs gāzes nav tās, kas veicina klimata pārmaiņas! Šis ir daudz, daudz nekaitīgāks process. Nekas netiek piesārņots – tikai attīrīts ūdens!
Cik ilgi kalpos?
Līdzīgi darbojas un tāpat pavisam inovatīvs risinājums ir piesātinātās buferjoslas. Tiek izbūvēta ūdens līmeni regulējoša aka, bet paralēli ūdenstecei ieraktas perforētas jeb sacaurumotas caurules. “Tad ūdeni atkal laižam nevis pa taisno grāvī, bet uz sāniem, kur tas infiltrējas augsnē un tā – pamazām – nonāk ūdenstilpē.”
Lai upēs, ezeros, citos ūdeņos nenonāk mēslojuma pārpalikumi, ir arī tāds veidojums kā kontrolētā drenāža. Tās būtība un uzdevums savukārt ir tāds: kad jānovada liekie ūdeņi, drenāžas akas aizvari ir atvērti, bet, kad noris sēja vai mēslošana, aizvarus tur ciet. Papildu ieguvums no šādas sistēmas, skaidro A. Lagzdiņš, varētu būt tas, ka gada periodos, kad ir izteikti sauss, ir iespēja uzkrāto ūdeni izmantot laistīšanai.
Pirms visu šo risinājumu ieviešanas eksperti vispirms, protams, novērtēja, kur, kā un kādā apjomā nevēlamās vielas ūdeņos nonāk. Tagad priekšā nākamais posms – analīzes ir jāatkārto, un tas jau šur tur arī notiek. Piemēram, pie Slocenes ietekas Vašlejā, kur izveidots mākslīgais mitrājs. Un pirmie secinājumi ir pozitīvi – attīrīšanās process ir sācies. Taču kopumā, skaidro A. Lagzdiņš, protams, nepieciešams ilgāks laika posms, lai šīs videi draudzīgās meliorācijas sistēmas novērtētu. Nu, piemēram, mitrājā jāpaspēj izaugt augiem, kas veic papildu filtrāciju, bet bioreaktorā jāsākas reakcijai u.tml.
Interesējāmies arī par to, cik šādi risinājumi ilgi kalpo. Arī te, skaidro A. Lagzdiņš, daudz kas atkarīgs no dažādiem faktoriem un, jā, piesārņojuma pakāpes. Nu, piemēram, Aģes upes pietekā, kur bija izveidoti trīs sedimentācijas baseini, jau viena gada laikā tie bija šo sedimentu jeb nosēdumu pilni. Tātad – izvēlēta pareizā vieta un risinājums. “Bet noteikti nebūs tā, ka tagad nu šo vietu var aizmirst uz mūžīgiem laikiem. Sedimentācijas baseini noteikti būs kādā laika periodā jāpārtīra. Līdzīgi arī ar mākslīgiem mitrājiem, kurus mēs universitātē pētām jau kopš 2014. gada, bet citos projektos. Divos no tiem šo desmit gadu laikā nav veikti nekādi uzturēšanas darbi, tādēļ gribētos teikt, ka tas ir salīdzinoši ilgspēlējošs risinājums. Taču tad, kad tas piesērē un nav vairs tilpuma, kur ūdenim akumulēties, tad, visticamāk, jāveic uzturēšanas darbi,” paredz A. Lagzdiņš.
Kas strādā, tie saprot!
Paralēlā, bet ne mazāk svarīgā dimensija projektā ir informēšana un izglītošana. Tās ir dažādas konferences, talkas (bijušas, piemēram, pie Zaņas, Mergupes, Slocenes), arī tā sauktās ainavu tūres dabā kopā ar ekspertiem. Viena no tām aizvadītajā rudenī norisinājās arī pie Viesatas upes. Un vismaz šajā līkumotajā posmā, gar kuru vijas populārā pastaigu taka, Viesata ir salīdzinoši tuvāk tam, kādai vajadzētu būt dabiskai upei.
Visbeidzot, projektā ir arī mazo grantu konkursi, kuros iesaistīties var vietējā kopiena un īstenot kādu projektu, lai uzlabotu vides un ūdeņu stāvokli. “Piemēram, Balvu novadā vairākos ezeros notiek niedru pļaušana. Tāpat ir plānota vienas caurtekas izbūvē un ir grants jeb projekts, kur veikti notekūdeņu attīrīšanas paraugdemonstrējami un tamlīdzīgi,” skaidro J. Šīre.
Daudz skaidrojošā darba, protams, vajadzējis, arī veidojot mitrājus vai pieminētos reaktorus, kur nepieciešama darbu saskaņošana ar tuvumā esošo zemju īpašniekiem. Kā veicies? Eksperti neslēpj, ka bijis dažādi. Viens no ekspertu novērojumiem jeb secinājumiem projektā bijis tāds, ka daudz vienkāršāk un produktīvāk darbs veicies ar tiem īpašniekiem, kuri arī paši konkrētajā teritorijā strādā. Turpretī gadījumos, kad īpašnieks pats ar lauksaimniecību nedarbojas, bet zemi vien iznomā, sarunas noritējušas daudz smagnējāk. Atsevišķos gadījumos pat nācies meklēt kompromisus vai būvniecības darbus veikt citās, mazāk piemērotās vietās, ja salīdzina ar sākotnējām izvēlēm, atzīst A. Lagzdiņš.
Vai būs vispārizplatīta prakse? Laiks rādīs
“Viens no būtiskajiem iemesliem, kāpēc mums ir sliktāka ūdeņu kvalitāte, tiešām ir tieši tas, ka lauksaimniecībā rodas barības vielu zudumi un ar to tad kaut kā jācīnās,” ūdens piesārņojuma problēmu skaidro J. Šīre. Tad nu viens veids būtu tas, ka šajā projektā izpētītās dažviet ieviestās prakses – mitrāji, drenāžu kontrole, bioreaktori, buferu joslas un citi – kļūtu vispārizplatītas. Vai tas tā tiešām būs un kā to veicināt, tā jau vairāk ir valstiska izšķiršanas. Diskusijas, sarunas par to, ka šādi pasākumi varētu iekļauties atbalstāmo pasākumu skaitā kopējās lauksaimniecības politikas dokumentos, vēl priekšā. Bet daļēji tas notiek jau šobrīd. “Viens, var teikt, ar projektu saistīts panākums ir kaut vai tas, ka Lauku atbalsta dienests ir piešķīris četrus miljonus eiro mākslīgo mitrāju izveidei. Šai naudai var pieteikties gan privātpersonas, gan pašvaldības,” skaidro J. Šīre. Atbalsts ir 100% apmērā un mērķis, protams, ir, lai šādu platību būtu pēc iesējas vairāk. “Šobrīd mums ir nepilni 20 šādi dažādoti risinājumi, bet kolēģi ir sarēķinājuši – lai sasniegtu būtiskus rezultātu, Latvijā vajadzētu aptuveni tūkstoti šādu mazāku un lielāku objektu. Un atbalsts tad nu ir viens no palīgiem, kā šo mērķi sasniegt.”
Paralēli, protams, kā uzskata eksperti, perspektīvā būtu nepieciešams sakārtot likumus. Tas, ar ko, piemēram, zinātnieki saskārušies, jau īstenojot šo projektu, – ja uz upes jānojauc kāds iepriekšējās desmitgadēs uzbūvēts šķērslis, tai skaitā dambis, pietrūkst tās “pātadziņas“, kā to panāk. Nepalīdzot pat tas, ka arī tādiem darbiem – dambju jaukšanai, zivju ceļu izbūvei – tāpat ir pieejams divu miljonu eiro atbalsts. Tam piesakoties salīdzinoši kūtri. “Mūsuprāt tieši par to nākotnē tiešām jādomā, lai labas lietas un rekomendācijas nepaliktu vien atvilktnēs, bet tiešām uzlabotu Latvijas upes, ezerus, ūdeņus kopumā!” atzīt J. Šīre
“GoodWater-2”?
Bet šobrīd projekts palēnām virzās uz savu noslēguma fāzi. Vēl pabeidzami daži infrastruktūras projekti – mākslīgais mitrājs pie Saukas ezera, pie Lielās Juglas tiks pārbūvēts dambis, pirmkārt, lai izveidotu zivju ceļu, otrkārt, lai mazinātu plūdu un citus iespējamos riskus. Tāpat vēl plānā pārveidot un pārbūvēt divas zivīm nepieejamas caurtekas Dalbes upē un Auces upes augštecē netālu no Bēnes jāpabeidz citi darbi. Un tad jau nāks atskaites, projekta secinājumi, uzraudzība desmit gadus pēc tā noslēguma, kad būs jāseko līdzi, lai visi risinājumi darbotos, kā tas paredzēts.
Virsmērķis, protams, ir ūdens kvalitāte, ko iecerēts uzlabot vismaz par 30%. Un J. Šīre neslēpj, ka sākotnējās izpētes secinājumi bijuši gaužām bēdīgi – proti, situācija kopumā tomēr bijusi pat sliktāka, nekā iepriekš tika domāts. Tas nozīmē, ka darba vēl daudz, tostarp zinātniekiem un ekspertiem, tāpēc, kas zina, varbūt ar laiku būs arī projekts «GoodWater-2» vai kas līdzīgs. Tas ļautu turpināt iesākto, tostarp risināt arī tās problēmas un jautājumus, kas radušās šī procesa, projekta laikā.
Liena TRĒDE
Integrētais projekts «Latvijas upju baseinu apsaimniekošanas plānu ieviešana laba virszemes ūdens stāvokļa sasniegšanai» (Nr. LIFE18 IPE /LV/000014 (LIFE GOODWATER IP)) tiek īstenots ar Eiropas Savienības vides un klimata programmas LIFE un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas finansiālu atbalstu.
Rakstā paustā informācija atspoguļo tikai LIFE GoodWater IP partneru viedokli un Eiropas Klimata, infrastruktūras un vides izpildaģentūra (CINEA) neatbild par to, kā tiek izmantota šeit paustā informācija.
