Jubilāre savā 90. dzimšanas dienas sarīkojumā kopā ar visu lielo ģimeni
Ir cilvēki, kuru smaids un sirsnīgais skatiens jau uzreiz rada labestīgi mierīgu gaisotni. Tieši tā jutos, satiekoties ar Ainu Mudīti ĢĒRMANI viņas mājās Pālē – pavisam netālu no pamatskolas. Februāra beigās Ainas kundze nosvinēja 90. jubileju. Pati gan nosmej, ka šogad īstā dzimšanas dienas datuma viņai nemaz nebija. Pareizi sapratāt – gaviļniece dzimusi 29. februārī. Jubilejas balli paklusītēm vien sarīkojuši bērni un mazbērni, viņai tikai īsi pirms dižā notikuma pasakot, ka jāpošas. – Nekad neesmu bijusi liela svinētāja, – teic vecmāmiņa un tomēr atzīst, ka svētku pasākums bijis ļoti saviļņojošs. Ģimenes sagādātais pārsteigums izdevies un aizkustinājis. Lielākais prieks, ka sanākuši kopā visi savējie. Saime liela – divi dēli, divas meitas, 11 mazbērni un jau 11 mazmazbērni.
Tiekoties pēc jubilejas, rimti pārrunājām aizritējušos gadus un kopā meklējām atbildi, kā saglabāt optimismu un interesi, gaišu skatu uz dzīvi.
Kopš mazotnes – lauku darbos
Teju visas deviņas desmitgades Ainas kundze vadījusi Pāles pusē. Dzimusi āsteriete. – Ģimenē bijām astoņi bērni, viena māsiņa gan nomira vēl pamaza. Tagad esam palikuši tikai divi ar jaunāko brāli, kurš dzīvo Valmierā. Bieži sazvanāmies, papļāpājam. Arī skolas gaitas uzsākusi Āsterē, kur tolaik bija četrgadīgā skola. Pēc tam mācījusies Pālē. – Kopš mazotnes ģimenē visiem bērniem vajadzēja strādāt – gājām ganos, tāpat visos lauku darbos. Papam bija jaunsaimniecība, bet vieta tur bija zema, mitra.
Pēckara juku laikos par tālāku izglītošanos nebija ko sapņot. Kad arī šaipusē izveidoja kolhozus, bijis jāsāk strādāt kopsaimniecības kūtīs. Rokas sāpējušas no dakšu cilāšanas. – Kad mani gribēja sūtīt mācīties uz Virķēnu lauksaimniecības skolu, piekritu, kaut īsti negribējās tur braukt, bet sapratu, ka vismaz mācību laikā tikšu prom no smagā fiziskā darba. Praksē nosūtīta uz Vaidavu, un šajā laikā nomiris paps. – Man tad bija 18 gadi. Mamma palika mājās ar jaunāko brāli un vienu no māsiņām, pārējie jau bija katrs savā dzīvē, – skumju pilno laiku atceras sarunbiedre. Izlaidums Virķēnos norisinājies oktobrī ļoti vējainā dienā. Taču pēc jaunās speciālistes neviens no Pāles kolhoza neatbrauca. Toties Vaidavas cilvēki, kuri bija ieradušies pēc savas audzēknes, aicinājuši arī Ainu līdzi. – Tā nu dzīve nejauši sagrozījās, ka paliku Vaidavā. Sirdsapziņa gan drusku mocīja, ka neatgriezos šeit, abiem kolhoziem vēl nācās par mani vienoties. Vaidavas saimniecība bijusi turīgāka, algas kolhozniekiem lielākas. Strādājusi kā fermas pārzine ar jaunlopiem, atmiņā palicis, kā krauti siena un salmu vezumi. Īstas piramīdas. – Man nebija bail no augstuma, tāpēc droši varēju rausties augšā.
Vietējiem bijusi iespēja skatīties kino, apmeklēt teātra izrādes. Aina arī iesvētījusies Vaidavas baznīcā. Joprojām atmiņā, kā tikusi braucienā uz Maskavu, kur nodzīvojusi nedēļu, apmeklējusi tautsaimniecības sasniegumu izstādi. Interesanti iespaidi, tomēr pārsteidzis, ka lepnajā lielpilsētā vietumis bijis īsts bardaks un postaža.
Kopā ar mīlestību uz dzimto pusi
Taču jau Āsteres laikā Ainu bija ieskatījis vietējais puisis. – Man jau arī viņš patika. Kad Kārlis pēc trim dienesta gadiem padomju armijā demobilizējās, viņš uzreiz mani sameklēja un pirmie vārdi, atkal satiekoties, bija bildinājums. Sākumā bijusi doma, ka līgavainis pārcelsies uz Vaidavu. – Viņš bija beidzis Ozolu lauksaimniecības skolu, taču Vaidavā īsti piemērota darba nebija. Turklāt Kārļa mamma ļoti gribēja, lai paliekam viņas tuvumā. Tā nu Aina atgriezusies dzimtajā pusē. 1959. gada Jāņos rīkojuši kāzas. Lustīga balle bijusi ar radiem, draugiem.
– Tā nu šai pusē visi gadi lauku darbos arī aizritējuši, te piedzima mūsu četri bērni – Guntis, Dace, Maira un Jānis. Un kopš 1975. gada, kad izveidojās Pāles ciemats, dzīvoju šajā mājā. Tagad kopā ar meitu Mairu, kura ir pavārīte skolā, bet par mājas īsto saimnieku jādēvē mazdēls Matīss. Viņš gan ar savu ģimeni šobrīd ir rīdzinieks, bet pārnedēļās atbrauc uz Pāli. – Un tiklīdz ierodas, tā uzreiz ķeras pie darbiem. Vecmāmiņai prieks, kā Matīss atjaunojis namu, uzcēlis pirtiņu, kā viss sakārtots. Mazmazbērni lauku plašumā var aizrautīgi izskrieties.
Netālu Drieliņos ir mājas abiem Ainas vecākajiem bērniem, savukārt Jānim – Ķirbižos. – Visi tepat tuvumā un kad ir kādi godi un svētki, mani vienmēr aizved, lai esam visi kopā vienā kompānijā. Šogad Ziemassvētkos bijusi pie viena dēla, bet Jaungadu sagaidījusi pie otra. Skumji, ka jau daudzus gadus blakus vairs nav Kārļa. – Vīrs nomira 1986. gada februārī – tieši pirms Dacītes kāzām. Tas bija traks gads – Kārlis aizgāja mūžībā, bet trim bērniem kāzas. Dikti žēl, ka vīrs nesagaidīja nevienu mazbērniņu… Taču mēs jau neviens nezinām, kāds tas dzīves gājums katram nomērīts.
Spieķītis pie rokas un – aiziet!
Stāstot par savu vecumdienu ritmu, sarunbiedre neslēpj, ka ir rīti, kad jūtas slikti, tomēr ceļas. – Tad iedzeru zāles sirsniņai, uzvāru tēju, apēdu brokastu putru un top labāk, oma arī uzlabojas. Apeju kādu līkumu pa dārzu ap māju. Vēl pirms dažiem gadiem šo to dārzā padarīju, tagad meita vairs neļauj. Ar prātu jau vēl daudz ko gribētu darīt, bet tāda spēka vairs nav. Taču cik jaudas, jākustas. Tālākam gājumam izmantoju nūjas. Ja kājas vēl klausa, jāiet. Viens no ierastajiem pastaigu mērķiem ir bibliotēka. – Daudz lasu, minu krustvārdu mīklas. Ne tā, ka visu uzreiz, bet pa vārdiņam vien. Trenēju atmiņu. Vēl viens pastaigu maršruts ir pāris kilometru aplis skolas apkaimē. – Mēs ar skolu abas esam vienaudzes. Skolu šeit atvēra 1936. gadā, kad es piedzimu. Ainas vecākais brālis Jānis un māsa Millija bija Pāles skolas pirmā izlaiduma absolventi. – Atceros, kad skolai svinēja 50. jubileju, cik sirsnīgi sumināja pirmos absolventus. Tajos svētkos zāle bija cilvēku pārpilna, tas bija tik skaists pasākums. Tagad reizēm – tāpat kā pārējiem pagasta ļaudīm – prātā iezogas bažas, cik ilgi skola pastāvēs. Kaimiņpagastā Viļķenē, kur skolas ēkas bija sakārtotas, lielas naudas ieguldītas remontos, tagad tā jau slēgta.
Pāles pagasta seniori un viņu draugi pērnvasaras ekskursijā Vecpiebalgā. Arī Aina Mudīte Ģērmane – kā katru gadu – uz strīpas
Ļoti labprāt kopā ar citiem pagasta senioriem Aina vasarās dodas ekskursijās, ko jau gadus piecpadsmit rīko pensionētā ģeogrāfijas skolotāja Rudīte Klauberga. – Liekas, tikai vienreiz neaizbraucu, parasti esmu uz strīpas. Pērnvasar gan domājusi – nu jau būs par grūtu visu dienu braukt un staigāt. Taču pagastmājā vienmēr sirsnīgā Irēna Kļaviņa pārliecinājusi – kamēr vien var, jābrauc. Tā nu spieķītis rokās un – aiziet. Joprojām prieks, ka ļāvusies pierunāties, jo ekskursija uz Vecpiebalgu tiešām patikusi. Apmeklēta Kino ferma, rakstnieka Kārļa Skalbes Saulrieti, Vēveru etnogrāfiskā sēta, Vecpiebalgas baznīca, arī Rakši… Tikai skumdina, ka ekskursantu pulks ar katru gadu sarūk, jo cilvēku kļūst mazāk, vecie vairs nejaudā.
Ainas kundze teic, ka viņai vienmēr kārojies redzēt un iepazīt kaut ko jaunu. Protams, cik laiks, darbi, mājas rūpes un rocība ļāvusi. Savulaik māsiņa Millija dzīvoja Rīgā un savureiz, kad Aina aizbraukusi paciemoties, kopā apmeklējušas kādu teātra izrādi, kino, īpaši patikuši košie operetes iestudējumi. Padomju laikā tikusi arī ārzemju ceļojumā uz Bulgāriju, tāpat pabraukāts pa varen plašo. Bijusi ekskursijā ar vilcienu – naktīs bānītis čukčinājis, dienās stāvējis pilsētās, kur ceļotāji tikmēr visu izstaigājuši, apskatījuši muzejus. Ainas kundze īsti nesaprot tos ļaudis, kuri neko ārpus mājas negrib redzēt, neiet cilvēkos. – Nedrīkst iesēsties, ir jākustas. Tas uzmundrina. Ar gadiem arvien vairāk novērtēju to, cik tas ir daudz, – ja redzu, dzirdu, varu ar jums parunāties, jaudāju paiet…
Lai jauda un dzīvesprieks arī turpmāk!
Laila PAEGLE
