Pirms pusotra gada, gatavojoties mūsu izcilā novadnieka, Latvijas himnas autora Baumaņu Kārļa 180. dzimšanas gadskārtai, veicām nelielu ekskursiju pa vietām, kas saistītas ar viņa dzīvi Limbažos. Diemžēl tad neveiksmīgs bija mēģinājums atrast Lemškalnus (dažos avotos sauktus par Lemšukalniem) – pusmuižiņu Limbažu pievārtē, kurp Baumaņu ģimene pārcēlās no Viļķenes. Tieši tur aizritēja nākamā pedagoga, komponista, sabiedriskā darbinieka bērnība, no turienes viņš ik rītu soļoja uz savu pirmo skolu. Kad jūlijā vēlreiz atgriezāmies pie Baumaņu Kārļa atstātajām pēdām Limbažu novadā, atsaucās lādezeriete Irēna Balode. Izrādās, arī viņas bērnība aizritējusi tieši Lemškalnos. Šīs senās ēkas gan vairs nav – tā nojaukta 1960. gados, bet Irēnas kundze labprāt piekrita parādīt, kur tā atradusies.
Tā kopīgi vēlreiz devāmies uz Lemškalniem, kā tagad dēvē visu nelielo ciematiņu, ko lielākoties veido kolhozu laikos saceltās līvānietes, kas vairāk izvietojušās uz Rīgas pusi. Pavisam drīz aiz Limbažu robežas pa krietnu mūžu sasniegušu aleju jānogriežas pa kreisi. Pārsimt metru tālāk Irēnas kundze aicina apstāties vietā, kur ceļa labajā pusē redzamas dažādas saimniecības ēkas, bet aiz kokiem vīd no baltiem ķieģeļiem būvēta divstāvu dzīvojamā ēka. – Tieši te, pašā ceļa malā bija «Lemškalni», kur nodzīvoju no 1950. līdz 1959. vai pat 1960. gadam. Uz skolu devos pa to pašu ceļu, pa kuru gājis Baumaņu Kārlis, tikai tolaik jau to nezināju, neviens to nepieminēja. Māja bija ļoti gara vienstāva koka būve ar skaidu jumtu, un tai pavisam bija četras ieejas. Viena uz ceļa, otra – uz dārza pusi, abas pārējās – ēkas galos. Dārza pusē mājai bija neliels balkoniņš. Atceros lielo ābeļdārzu un ceriņu rindu, tikai vairs neatminos, kur tā īsti atradās. Mums bija silta istabiņa un virtuvīte, bet vispār «Lemškalnos» bija daudz iemītnieku, arī mans brālēns ar ģimeni. Mamma stāstīja, ka labu laiku te vēl dzīvojusi vecā saimniece – Milda Klanis. Vēlāk viņa saslimusi un aizvesta kaut kur prom, – stāsta Irēnas kundze un parāda arī vienīgos lieciniekus, kas varētu būt saglabājušies no laika, kad te saimniekoja Baumaņi. Tas ir vecais pagrabs ceļa kreisajā pusē un mazliet tālāk viss, kas palicis pāri no kādreizējās lielās kūts, kur kolhoza laikā arī bija ferma. Savulaik Irēna tur gājusi govis ar rokām slaukt. Vēl viņa zina, ka pie Lemškalniem piederējusi arī otra māja, kas tagad pārbūvēta. Vai tā bijusi jau tad, kad tur dzīvojis Baumaņu Kārlis, gan nevar pateikt. Kad Irēna pēc mācībām tehnikumā kā zootehniķe atgriezusies, viņai ierādīts dzīvoklis pirmajā taipusē uzceltajā daudzdzīvokļu mājā, jo vecās tad vairs nebija. Savukārt, kad uz Lemškalnu zemes uzcelta jaunā ķieģeļu ēka, uz dzīvi pārcēlusies tur, bet nu 39 gadus mīt Lādezerā.
Liels paldies Irēnas kundzei, ka nu noskaidrots arī šis ar Baumaņu Kārli saistītais fakts. Vien žēl, ka šobrīd viņa kādreizējās mājvietas apkaime nav tāda, lai tur novietotu kādu piemiņas zīmi.
Īrisas DAIŅAS teksts un foto
