Piektdien ar sirsnīgu koncertu zem Rumbiņu vecajām liepām noslēdzās folklorista Pētera Jansona izlolotais projekts Kokļu skola. Viņš pats šo pasākumu, kurā, protams, skanēja kokles, tika dziedāts, spēlēts teātris un iets rotaļās, nosauca par izlaidumu. Viņaprāt, tāds vajadzīgs katrai skolai, kaut arī tikai nedēļu ilgai, kāda bija šī. Jau rakstījām, ka tradicionālās kultūras biedrība Mantojums ar Latvijas Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu jūlija nogalē Katvaru internātpamatskolā organizēja nometni, kurā varēja apgūt gan kokles gatavošanu, gan tās spēli. Skoliņā piedalījās, kā uzrunā izlaidumā klātesošo skolēnu vecākiem, māsām un brāļiem, draugiem teica Pēteris, – Latvijas bērni, bet tikai no dažādām valstīm: Dānijas, Zviedrijas, Spānijas, Krievijas, Austrijas, Vācijas, Ungārijas, Anglijas un pat Austrālijas. Protams, arī no Latvijas, tostarp Limbažu novada. Sakritība vai likumsakarība, ka daži nometnes dalībnieki bija ar radnieciskām saitēm – Latvijā dzīvojošajam bija pievienojies brālēns vai māsīca no svešatnes vai otrādi. Viņi viens otru bija uzrunājuši dalībai šajā skolā. Pavisam viņu bija četri desmiti.
Kopā ar nometnes dalībniekiem uzstājās arī viņu pedagogi. – Mans privātais bērns, – tā pa smieklam Latvijā labi pazīstamo kokles spēles meistaru Ansi Jansonu pieteica projekta īstenotājs. Ne vien kokles spēli mācīja, bet arī ludziņu kopā ar bērniem iestudēja viņa meita Rasa. YouTube noskatīts un no Spānijas bija izrakstīts Jēkabs Zariņš, kurš arī bērniem mācīja kokles spēles ābeci. Savukārt folkloras pasaulē – dziedot, dancojot un ejot rotaļās – nometnes dalībniekus ieveda vairāku folkloras kopu vadītāja Ieva Bērziņa. – Viņi visi ir paši labākie savās jomās, – vērtēja P. Jansons un piebilda, ka arī bērni skoliņā nav nonākuši nejauši.
Un ne velti par nometnes bāzes vietu bija izraudzīti Katvari – mūspusē šajā skolā ir labākā darbnīca, kur bērniem strādāt ar koku. Pasākuma mērķis bija pašiem izgatavot arī kokles. Tapa 20! Ne visas gan līdz galam gatavas un arī izveidotās vēl bija tik svaigas, ka nebija spēlējamas. Tās vēl jānoskaņo, tomēr nometnes organizētājs bija pārliecināts – interese par kokli un tās spēli bērnos ir iesēta un, rudens sezonai sākoties, vismaz 12 skoliņās ārpus Latvijas latviskuma saglabāšanai palīdzēs arī šīs kokles. Tostarp arī Berlīnes latviešu skoliņā, ko vada Vinija Folkmane. Šī skoliņa bija sadarbības partneris projektā, bet Vinija turpināja izglītoties kokļspēlē, lai to mācītu bērniem Vācijā.
Katvaru internātpamatskolu, kura uz nedēļu bija pārtapusi par Kokļu skolu, apmeklēju priekšpēdējā tās darba dienā. Varēja jau vērtēt, kas paveikts, un skatīt, kā notiek nākamās – nometnes noslēguma – dienas koncerta numuru piepucēšana. Iepriekšējās dienas bija aizritējušas spraigi – par to liecināja arī dienaskārtība, kur nodarbība sekoja nodarbībai. – Var uzskatīt, ka dziedāšana, dancošana, rotaļas ir viena vienīga izklaide, tomēr šī nav īsti izklaidējoša nometne. Bērni daudz ko mācās. Brīvā laika viņiem tikpat kā nav, – stāstīja nometnes organizētājs, tradicionālās kultūras biedrības Mantojums vadītājs Pēteris Jansons. Nometnes jaunākā dalībniece bija vēl gada vecumu nesasniegusī Daina no Madrides Spānijā. Protams, viņa tajā piedalījās kopā ar mammu Gunu un piecgadīgo māsiņu Madaru. – Esmu ļoti apmierināta, ka atbraucām uz šo nometni. No Latvijas prom esmu jau 10 gadu. Mājās ar bērniem runāju latviski, bet tā ir par maz. Vēlējos, lai viņas nometnē sajūt latvisko garu. Dalība šeit ir labs veids, kā stimulēt vēlmi kontaktēties ar latviešu bērniem, – vērtēja kādreizējā baldoniete Guna.
Todien skolas zālē Rasa Jansone kopā ar vienu no grupām slīpēja skeču par to, kā vecais abru taisītājs pie naudas ticis. Klausoties aktieros, tikai vienā pamanīju akcentu, pārējie runāja gluži tīri latviski. Mateo, kurš ludziņā tēloja lāci, dzīvo Spānijā, netālu no Madrides, bet viņa tētis, izrādās, ir no Puikules. Mūspusē Mateo nereti pavada vasaras un nometnē piedalījās kopā ar savu brālēnu Miku. Tā kā abi pārsvarā sarunājas angliski, ar runāšanu latviešu mēlē Mateo neiet viegli, bet viņš cenšas. Savu artavu tam būs devis arī nometnē pavadītais laiks.
Uzrunātie bērni ar prieku stāstīja par savu dienas ritumu nometnē. Lielākoties šī bija viņu pirmā satikšanās ar šo mūzikas instrumentu, bet kāds jau pirms tam apmeklējis mūzikas skolu, pat spēlējis kokli un pacēla roku, kad bērniem prasīju, vai viņi jau prot spēlēt šo instrumentu. – Dažiem ļoti iepaticies spēlēt kokli. Viņiem nepietiek ar pāris stundām dienām. Vienvakar bija jāiet ņemt nost kokli Kristapam, jo visi pārējie jau bija aizgājuši gulēt, – smejot stāstīja Rasa. Protams, kokles darināšanā viņi visi piedalījās pirmoreiz. P. Jansons uzsvēra, ka šajā nodarbē nav dzimumu diskriminācijas – to var darīt gan puiši, gan meitenes. Tas pats attiecas uz kokles spēli. Izrādās, vēsturiski kokle gan bijusi vīriešu instruments, meitenēm tā skanot citādāk – maigāk, mīlīgāk. – Nedēļas laikā nevar iemācīties spēlēt kokli, bet iepazīties ar to var, – viņš skaidroja.
Tikām darbnīcās darbojās kokļu darinātāji Druvienas meistara Riharda Valtera vadībā. Kokļu gatavošana ir viens no viņa maizes darbiem – šobrīd viņa kontā ir vairāk nekā 130 instrumentu. Viņš arī darbojas grupā Dārdi. Meistars uzskata, ka kokles var sākt būvēt jau no agra vecuma, galvenais – jābūt pacietībai, apņēmībai un vīzijai par galarezultātu. Viņš uzteica āsterieti Edvardu – tas esot mazais meistars, uz nometni ieradies pats ar saviem instrumentiem, cītīgi gatavojis paša kokli un vēl citiem palīdzējis. Rihards stāstīja, ka nometnes bērni paveikuši aptuveni pusi darbiņa, nu, varbūt nedaudz mazāk. Viņi izdomāja kokles formu, izzāģēja korpusu, izgreba vidu. Dažs ar grebšanu gan bija pārcenties un pie savas kokles tādēļ netika. Rihards rosinājis instrumentiem iekšpusē arī kaut ko uzzīmēt, uzrakstīt, lai paliek atmiņai. Katrs pats izvēlējies rakstu, ko iededzināt uz kokles. Pieaugušie piesaistījās nodarbēm, kas bērniem aizņemtu pārāk ilgu laiku, – beicēja, lakoja, lika tapiņas. Sarunbiedrs atzina, ka bērni ir ļoti radoši, nu, kaut vai attiecībā uz kokles ārējo izskatu. Viens gatavojis tradicionālo formu, cita koklei tāda kā zivs aste vai uguns mēles… – Un kāpēc tā arī nevarētu būt! Tā viņš to redz un to jācenšas pieņemt, – teica meistars.
Turpat rosījās arī skolas darbnīcas saimnieks Uldis Vāvers. Arī viņam nu būs sava kokle. – Arī slotaskāts vienreiz izšauj, – tā viņš atbildēja uz jautājumu, vai pats arī mācīsies to spēlēt…
Jēkabs Zariņš teica: – Esmu oriģināls no Rīgas. Latvijā sākusies viņa aizraušanās ar kokles spēli, kādu laiku sabijis arī folkloras un seno cīņu kopā Vilkači. Prot spēlēt dūdas, stabuli un visādas perkusijas. Dzīves ceļi viņu aizveduši uz Angliju, kur vairākus gadus pasniedzis kokles spēli Londonā latviešu skoliņā. Nu mīlestība pieturējusi Spānijā, kur viņš netālu no Madrides apmeties ar savu ģimenīti un māca kokles spēli turienes latviešu skolā. Viņaprāt, ja ir spēja koncentrēties, iepriekšējas zināšanas spēlei pat nav vajadzīgas, arī tas, ka lācis uzkāpis uz ausīm, nav šķērslis. Ritma izjūtu un muzikalitāti varot attīstīt. Arī kokle un tās spēle attīstās, sen aiz muguras esot laiks, kad spēlēja galda izmēra kokles ar 30 stīgām. Jēkabam prieks darboties ar bērniem, jo viņi kokles spēli padarot naivāku, rotaļīgāku, reizē pozitīvāku. – Man patīk vērot, kā mirdz bērnu acis, to darot, tas ir tā pirmatnīgāk. Viņš ir pārliecināts, ka kokli spēlēt ir arī stilīgi, un redzams, ka bērni viņam aizraujas līdzi. – Šīs nodarbības noteikti būs devušas savu artavu viņu vērtību izpratnē, – savu pārliecību pauda Jēkabs. Starp citu, viņš arī sev izgatavoja jaunu instrumentu.
Kādā no klasēm bija beigusies folkloras nodarbība, ko vadīja skolotāja Ieva Bērziņa. – Mācāmies tautasdziesmas, tādas kā «Aiz kalniņa dūmi kūp» vai «Rikšiem bērīti es palaidu». Klasiku. Lai, sanākot kopā latviešiem, varētu kārtīgi sadziedāties, – viņa stāstīja un secināja, ka ne vien diasporas bērni, bet arī vietējie, dzimtenē dzīvojošie, nepārzina tautasdziesmas. Izņemot tos, kuri iesaistījušies dažādās folkloras kopās. – Jūsu paaudze zināja simt reižu vairāk, – man teica Ieva. Tomēr nometnes dalībniekus viņa vērtēja kā ļoti atsaucīgus, ieinteresētus bērnus. – Mēs viņus neveidojam par profesionāliem aktieriem vai mūziķiem, mūsu mērķis ir viņus iedrošināt darboties, atbalstīt. Tas ceļ bērnu pašapziņu. Šis ir sējas laiks, kad knapi sākusies dīgšana. Ceru, ka būs arī pļauja, – sprieda Ieva.
Šodien biedrība Mantojums dod startu citam līdzīga rakstura projektam Lādezerā, kur 40 vietējie un arī latviešu diasporas bērni sanākuši uz folkloras nometni Satikšanās tēvzemē. Tās mērķis ir muzicēšana un dziedāšana. P. Jansons teic, ka ir gatavs ar saviem domubiedriem turpināt mācīt bērniem mīlēt folkloru. Tagad vien jāgaida, vai arī nākamajos gados turpināsies valsts programma vasaras nometņu atbalstam.
Regīnas TAMANES teksts un foto
