Ja jūsu mājā ir bērni, tad lauku vai piepilsētas teritorija vairs nav tikai vieta ar dobēm un atpūtas krēsliem. Tā kļūst par atklājumu, spēļu vietu un laukumu pirmajiem patstāvīgajiem soļiem. Un tas nozīmē, ka plānošanai jāpieiet ne tikai ar rūpēm, bet arī ar skaidru sistēmu: kur būs interesanti, kur mierīgi un kur – droši.
Telpa, kas vilina
Svarīgi bērnam dot izvēli. Neliels klinšu kāpšanas posms pie žoga, smilšu kaste, nojume ar šūpuļtīkliem vai pat sienas fragments, uz kura drīkst zīmēt ar krītu dod mājienu: “Tev šeit drīkst un tevi te gaida.” Un nav nepieciešams veidot pilnvērtīgu rotaļu laukumu ar šūpolēm un slidkalniņiem, jo bieži pietiek tikai ar improvizāciju. Daži lielāki akmeņi, baļķis vai šķēršļu josla no pieejamiem materiāliem darbojas ne sliktāk kā rūpnieciskie risinājumi.
Bērna interese slēpjas nodarbību maiņā. Tāpēc labāk neveidot visu aktivitāti vienuviet, bet sadalīt telpu zonās: te radošā vieta, tur – vieta kustīgām spēlēm, mazliet tālāk – kluss stūrītis lasīšanai vai atpūtai.
Drošība līdz pat tumšajam diennakts laikam
Vecāki labi zina: visnemierīgākais brīdis sākas nevis tad, kad bērni skaļi spēlējas, bet tad, kad pēkšņi kļūst pārāk klusu. Jo īpaši diennakts tumšajā laikā. Tieši tāpēc piemājas teritorijā obligāti jābūt āra gaismekļiem. Ne tikai skaistumam, bet kā orientēšanās un kontroles sistēmai. Apgaismoti celiņi, lieveņi, lapenes un rotaļu zonas palīdz redzēt, kur bērns atrodas un ko viņš dara. Bet pašam bērnam tas ir drošības signāls: ir gaišs, tātad drīkst spēlēties, tas ir atļauts un ir droši.
Labi, ja gaismekļi neapžilbina, ir mitrumizturīgi un izturīgi pret triecieniem, piemēram, akmeni, bumbu vai nejaušu velosipēda kritienu. Izturīgi, uz leju vērsti un ar maigu, siltu gaismu – tas ir ideāls risinājums.
Kas palīdz bērniem justies kā saimniekiem
Lai bērnam pagalms kļūtu par mīļu un nozīmīgu vietu, tam jābūt “savējam”. Un tas nav par lielumu, bet gan par līdzdalību. Lieliski, ja bērns var kaut ko iestādīt, aplaistīt, saslaucīt vai pat uzbūvēt. Vai tā ir zemenīšu dobe, mini siltumnīca vai namiņš no paletēm – bērns redz: šī ir zona, kur viņš var justies kā pieaugušais.
Lūk, neliels saraksts, ar ko sākt:
- vieta smiltīm vai ūdenim (ideāli, ja ar nelielu nojumi);
- zona ar atvērtiem materiāliem: zariņi, akmentiņi, sūnas, lai spēlējas, kā gribas;
- vietas, kur sēdēt vai gulēt: šūpuļtīkli, spilveni, paklāji;
- ērta piekļuve ūdenim, bet ar drošības kontroli.
Spēle – tas ne vienmēr ir troksnis
Ir vērts paredzēt arī klusās zonas. Tas var būt stūrītis ar pledu un grāmatām, galdiņš galda spēlēm vai pat improvizēta skatuve nelieliem priekšnesumiem. Svarīgi neaizmirst par aizsardzību no saules un kukaiņiem, lai bērnam negribētos doties iekšā jau pēc 15 minūtēm.
Dažkārt teritorijā svarīgi ir vienkārši… netraucēt. Izveidot vidi, kur var riskēt, bet pieaugušais paliek tuvumā un vēro. Neapdrošināt katru soli, bet dot iespēju mēģināt.
Interesants un drošs pagalms nav obligāti ar dārgām šūpolēm vai gumijas segumu. Tam jābūt stāstam par pārdomātību, pielāgošanu un uzticēšanos. Gaisma, struktūra, interešu punkti un iespēja darboties, lūk, kas patiesi padara pagalmu par vietu, kur gribas atgriezties atkal un atkal.
Bērnam tā nav vienkārši teritorija. Tā ir viņa teritorija. Un jums atliek būt blakus un vērot, kā aug un spēlējas cilvēks, kuram jūs radāt telpu.
