Trešdien plānoto valdības ārkārtas sēdi tirgotāji gaidīja gan ar cerībām, gan bažām un neziņu. Tajā oficiāli nolemtais īpašus pārsteigumus nenesa, pamatā tika apstiprināts tas, par ko runāts jau labu laiku.
Ņemot vērā saslimstības augstos rādītājus un slimnīcu lielo noslodzi, valdība lēma par stingrākiem drošības nosacījumiem tirdzniecības vietās ar mērķi būtiski mazināt cilvēku pulcēšanos un kontaktēšanos sabiedriskās vietās. Tādējādi paredzēts mazināt infekcijas izplatību. Sabiedrībā diskutē par to, cik pamatoti ir šādi pasākumi un vai tie nav ieviesti stipri novēloti. Tikmēr skaidrs viens – līdz 14. novembrim dzīvosim neierastākā režīmā un ik vakaru pēc pulksten 20 dosimies mājsēdē. Arī iepirksimies citādi. Te gan jāatgādina, ka līdzīgu situāciju piedzīvojām pērn, kad daudzas lietas nācās iegādāties attālināti vai gaidīt, kad iepirkties varēs klātienē.
Kopš vakardienas klātienē var darboties pārtikas preču veikali, kur šādas preces ir 70% no sortimenta, kā arī tie, kuru piedāvājumā 70% ir higiēnas preces. Tāpat strādās vairākas citas tirdzniecības vietas, piemēram, degvielas uzpildes stacijas, grāmatnīcas, ziedu tirgotavas u.c. Savukārt ielu tirdzniecības vietās un tirgos varēs pārdot tikai pārtiku.
Dienu pirms jauno noteikumu stāšanās spēkā sazinājos ar Limbažu tirgus pārzini Ēriku Šteinu. Viņš pastāstīja, ka kopš ārkārtējās situācijas sākuma pircēju plūsma ir samazinājusies. Pastāvīgie pārdevēji gan turpina darboties. Tiesa, viens pārtikas tirgotājs personīgu apsvērumu dēļ nolēmis tirdzniecības vietu uz laiku slēgt. Pirms valdības lēmuma vēl valdīja neziņa par to, vai varēs tirgot rūpniecības preces. Tirgus pārzinis pauda viedokli – ja tirdzniecība notiek ārā jeb svaigā gaisā un tiek ievērotas gan sejas aizsargmasku lietošanas, gan distancēšanās prasības, vajadzētu ļaut turpināt darbu arī rūpniecības preču tirgotājiem. Kā būšot, to gan skatīšot pēc valdības lēmuma pieņemšanas. Tad nāksies rīkoties atbilstoši noteikumiem. Sarunas brīdī vēl tas nebija zināms, bet šobrīd jau var droši teikt, ka 31. oktobrī plānotais gadatirgus nenotiks, jo tādi ir aizliegti.
Iespējams, parastā trešdienā lietainie laikapstākļi no iešanas uz tirgu atturētu. Tomēr, rēķinoties ar to, ka nākamajā dienā rūpniecības tirgotājus tur, iespējams, vairs nesastapšu, devos turp. Bija jūtams, ka arī pircēji ir sarosījušies. Kāds turpat uz vietas ietērpa bērnu ziemas jakā, cits paspēja tikt pie ziemas zābakiem, vēl viens prātoja – ņemt lielāka vai mazāk izmēra silto kreklu. Ja nederēs, vai varēs atnest atpakaļ un apmainīt? Bet, pag, kā tad to varēs izdarīt?
Tirgotājiem par briestošo lēmumu, ar ko viņi faktiski nosūtīti piespiedu dīkstāvē, sakāmā bija maz, kopējais noskaņojums nekāds priecīgais nešķita. Kāds attrauca – ja gribot viedokli, lai zvanot uz valdības māju. Cits aizbildinājās ar darbiem un pārdomās par notiekošo nedalījās. Vēl kāds pauda neticību, ka 15. novembrī viss būs beidzies un atkal varēs nākt uz darbu. Vēl pietiekami rūgtā atmiņā ir pērn piedzīvotais, kad sākotnēji paredzētais ierobežojumu laiks krietni vien ieilga… Arī pircēji par to esot sašutuši. Vēl izskanēja viedoklis, ka vakcinētajām personām jau varēja atļaut ārā tirgoties, un būtu gribējies, ka vismaz pret tām valdība būtu pretimnākošāka. Cerība gan mirstot pēdējā un varbūt pēc mēneša kaut kas mainīsies un vēl nebūs par vēlu pircējiem piedāvāt jau tagad sagādātos ziemas zābakus un jakas. – Ievērosim valdības noteikto. Nav mūsu spēkos ko mainīt. Ko varējām, to izdarījām – vakcinējāmies. Dzīvosim – redzēsim. Domāsim pozitīvi! – sacīja viena no tirgotājām.
Pie galdiņiem sastapu vien divas tirgotājas, kuru sortimentā ir gan pārtikas produkti, gan adījumi. Vairāk pārdevēju esot piektdienās un sestdienās. Viņas par spīti mazākam pircēju skaitam gatavas nākt un tirgoties arī turpmāk. Arī tad, ja ierobežojumi būs stingrāki. – Kamēr tirgus strādās, darbošos! – sola rosīgā limbažniece Apolonija Demidko, kura no darba brīvajā laikā pāris reižu nedēļā tirgojas jau gadiem. Pat vēl tagad viņa piedāvā svaigi lasītas dzērvenes un gailenes.
Tirgū atgriezos nākamajā dienā. Aina, kā jau gaidīts, bija pavisam cita – slēgtas būdiņas un arī pie galdiņiem vairs tikai viena no iepriekšējā dienā sastaptajām pārdevējām. Cauri tirgum ik pa brītiņam izgāja pa kādam kājāmgājējam. Arī viņiem vairs nebija, kur piestāt un uz ko paskatīties. Redzamo precīzi raksturoja viena no tobrīd laukā iznākušajām pārtikas kiosku pārdevējām, kura jūtoties kā tuksnesī vai kā uz vientuļas salas. Par pircēju trūkumu sūdzēties viņa nevarot, bet prognozēt, cik un kāda produkcija būs nepieciešama un attiecīgi to pasūtīt gan grūtāk. Pieprasījums ir mainīgs.
Vēl pirms tirgotājiem saistošo lēmumu pieņemšanas sazvanīju arī Skultes tirgus organizatoru Aināru Ružu. Viņš sacīja, ka Skultes tirgū, kas ir viens no lielākajiem Vidzemē, līdz šim pārmaiņas nejūtot – pircēju un pārdevēju allaž ir daudz. Vissliktākais šajā situācijā ir neziņa, tāpēc, protams, daudzi zvana, raksta un interesējas, kā būs. Pērn, zvanot uz atbildīgo ministriju, secinājis, ka pat tur īsti nezina, ko var un ko ne. Pārdevēji katrā ziņā vēlas strādāt, jo daudziem tas ir izdzīvošanas jautājums un vienīgais ienākumu avots. Sevišķi mazajiem mājražotājiem, kuri nevar nodrošināt tādus apjomus, lai varētu pārdot preces lielveikalos. A. Ruža sacīja, ka šobrīd noteikumu pieņēmēji vairs nevar teikt, ka nav tādas pieredzes. Viņš izteica cerību, ka būs no pērnā gada kaut ko mācījušies, vairs uz tiem pašiem grābekļiem nekāps un pieņems saprātīgus lēmumus.
Ievas OZOLAS teksts un foto
