Sestdienas rītā Salacgrīvas tirgus laukums izskatās diezgan bēdīgi
Aizvadītajā nedēļā notika Salacgrīvas tirgus nomas tiesību izsole. Tai bija pieteikušies divi pretendenti. Sākotnējā, pašvaldības noteiktā īres cena bija 120 eiro mēnesī, izsoles noslēgumā tā sasniedza 422 eiro par šādu pašu laikposmu. Turpmāk tirgu apsaimniekos IK LZV (Limbaži), kas to martā pārņems no SIA Pilskrogs-1 (Rīga). Izsole paredz, ka līgums var tikt noslēgts uz laiku līdz trim gadiem.
Salacgrīvas apvienības pārvaldes vadītājs Andris Zunde atgādināja, ka līdzšinējais tirgus apsaimniekotājs Mareks Burkovskis to savā gādībā pārņēma 2018. gadā. Toreiz par izmaiņām rakstījām arī Auseklī. Tirgotāji ar tām nebija diez ko apmierināti, jo vietējo aizstāja iebraucējs, kura spēju kvalitatīvi pildīt šos pienākumus cilvēki apšaubīja.
Jautāts, kāds noskaņojums tirgū valda šobrīd, A. Zunde teic: – Diemžēl par šībrīža apsaimniekotāju esam saņēmuši pretenzijas no tirgotājiem. Piemēram, par to, ka auksts, laikus netiek izvesti atkritumi. Pagājušajā piektdienā pašvaldības komisija posās doties apsekot tirgu. Tas gadu gaitā darīts ne reizi vien. A. Zunde teic, ka saimnieks, kad viņu pamudināja, nebūšanas allaž novērsa, kopumā līguma noteikumus izpildīja, pretējā gadījumā tas tiktu lauzts.
Apmeklējot Salacgrīvas tirgu, gan šķiet, ka lielāka problēma ir panīkums, kas tajā valda. Ir dzirdēts vietējo viedoklis, ka pircēju un pārdevēju tur ir pamaz. Šobrīd tirgus strādā tikai piektdienās un sestdienās. Mēdz teikt, ka viena no galvenajām veiksmes atslēgām sekmīgai tirdzniecībai esot vieta. – Piekrītu, ka tā nav veiksmīgi izvēlēta, jo nav uz tā sauktās “skudru takas”, – spriež A. Zunde. Vairākuma iedzīvotāju ikdienas gaitas gar tirgu neved. Sarunbiedrs atceras, ka tirgus laukumu Salacas labajā krastā netālu no autoostas pirms vairākiem gadu desmitiem ar vislabākajiem nodomiem iekārtoja toreizējais pilsētas vadītājs Jānis Ramats. Par to, ka tirgum varētu atrast veiksmīgāku vietu, pašvaldībā runāts. Piemēram, to varētu iekārtot uz pašvaldības zemes pļaviņā pie veikala top!. Otrs variants ir ielas mala aiz gājēju celiņa turpat netālu. Ideja pārcelt tirgu uz Salacas labo krastu gan nepriecējot kreisā krasta iedzīvotājus, kuri dzīvo netālu no šībrīža atrašanās vietas. A. Zunde sola, ka tad, ja ideja par pārmaiņām nobriedīs, ar vietējiem cilvēkiem pašvaldība noteikti jautājumu apspriedīs. Tas gan nebūšot tuvākajā laikā.
Attīstību kavē vietējo attieksme
Līdzšinējais tirgus apsaimniekotājs M. Burkovskis uzskata, ka tirgus atrašanās vieta nav problēma. – Piemēram, Skultes tirgus ir pilnīgā “nekurienē”, – teic sarunbiedrs, norādot uz piemēru tam, kā var attīstīt tirdzniecību arī tur, kur cilvēki ikdienā neuzturas. Viņš uzskata, ka Salacgrīvas tirgus nekļuva par veiksmes stāstu vietējo tirgotāju attieksmes dēļ. Viņi nevēlējās mainīties, bet bez viņu atbalsta savas ieceres tirgus atdzīvināšanai apsaimniekotājs īstenot nevarēja. M. Burkovskis secina, ka vairāku gadu laikā Salacgrīvā tā arī netika pieņemts, un neslēpj, ka būtisks iemesls, kāpēc tomēr pie tirgus turējās, bija Jūras svētki. Komplektā ar ikdienas tirgu apsaimniekotājs saņem tiesības organizēt tirdzniecību to laikā. M. Burkovskis piebilst, ka Jūras svētki ir lieliski sarīkots pasākums, ko arī turpmāk apmeklēšot. Savukārt topošais apsaimniekotājs Zigmārs Vītols līgumu ar pašvaldību vēl nav parakstījis, tāpēc šobrīd plašākus komentārus nesniedz.
Jāpiesaista vairāk tirgotāju un pircēju
Saulainā, bet dzestrā sestdienas rītā laikraksts Auseklis nolēma paviesoties Salacgrīvas tirgū, lai paskatītos, kāda ir reālā situācija un kā to vērtē pārdevēji un pircēji. Plašais tirgus laukums izskatījās pavisam tukšs un kluss. Manīt varēja vien pāris pārdevēju, un arī pircēji saskaitāmi uz vienas rokas pirkstiem. Bišu produkti, mājās darinātas sveces, zivis, gaļas izstrādājumi un arī stiprie dzērieni – piedāvājumu klāsts izskatījās diezgan pieticīgs. Pārdevēji, kuri ieņēmuši vietas pie tirgus galdiem, piekrita, ka ziemā apmeklētāju ir ļoti maz. Savā ziņā tā esot kā nūja ar diviem galiem. Ja nebūs pieprasījuma, nebūs arī piedāvājuma. Un otrādi.
Liepupietis Atis Kārkliņš tirgoties uz Salacgrīvu brauc katru nedēļas nogali un cer, ka situācija uzlabosies
Sastaptie biškopji Lauma un Atis Kārkliņi no Liepupes piemājas saimniecības Aulīši tirgoties uz Salacgrīvu brauc jau kopš 90. gadu sākuma. – Agrāk tirgus bija daudz iecienītāks un bija tikšanās vieta ne tikai svētku reizēs, bet arī nedēļas nogalēs. Gadiem ejot, situācija ir mainījusies. Salacgrīvā un tās apkārtnē samazinājies iedzīvotāju skaits, uzcelti arī divi lielveikali. Diemžēl mājražotājam grūti konkurēt ar tirdzniecības vietu akcijām un cenu piedāvājumiem, – teic sarunbiedri, kuri uzskata, ka arī līdzšinējais tirgus saimnieks nav izrādījis interesi situācijas uzlabošanā. L. un A. Kārkliņiem grūti saprotams, kāpēc ziemā, kad ārā ir mīnusi, nevarētu izmantot bijušā gaļas paviljona telpas un tirgot preces iekštelpās. Ilgu laiku tās stāvot tukšas un neizmantotas.
Nedaudz labāk klājas blakus esošajam zivju paviljonam, kur savu produkciju pārdod SIA Kurzeme GB. Diezgan daudz cilvēku tur esot piektdienās un reizēm pat jāstāvot rindā, lai tiktu pie svaigām vai jau sagatavotām zivtiņām. – Mūsu izstrādājumus iecienījuši gan vietējie, gan pierobežā dzīvojošie igauņi. Tāpat ir klienti, kas pēc zivīm brauc no citām Latvijas pilsētām. Nēģi un reņģes ir vietējās, pārējās zivis nāk no citām vietām, – stāsta zivju paviljona pārdevēja Evita Kalniņa. Salacgrīvas tirgū viņa strādā aptuveni septiņus gadus. Sākumā pārdevusi gaļas izstrādājumus, vēlāk pārgājusi uz zivīm. Lai gan tirgošanās notiek telpās, apkures trūkums esot jūtams. Būtu daudz labāk, ja aukstajos ziemas mēnešos telpas kaut nedaudz apsildītu. Tomēr, neskatoties uz visu, pārdevēja zivju paviljonā savus klientus vienmēr sagaida ar smaidu. E. Kalniņas draudzīgo attieksmi pamanījusi arī salacgrīviete Lolita Balcerbule. – Bieža tirgus apmeklētāja neesmu, bet pēc reņģēm gan vienmēr atnāku. Ir lietas, ko veikalā nenopirksi. Esmu pamanījusi, ka, gaidot rindā, vietējie labprāt aprunājas, un te veidojas tāds kā vietējais tirgus klubiņš. Cilvēkiem vismaz ir vieta, kur satikties, – teic pircēja. Jautāta par tirgus vietas maiņu, L. Balcerbule uzskata, ka tie, kuriem būs vēlēšanās, uz tirgu ies ij vienā, ij otrā Salacas krastā. Bet katram savi ieradumi un prioritātes – piemēram, tirgū sastaptā pircēja Benita Savčuka pastāstīja, ka tirgu apmeklē pavisam reti. Draugiem un paziņām esot savas saimniecības, kur iespējams iegādāties visu nepieciešamo – lauku labumus, zivis, medu utt. Tāpēc viņai grūti spriest par vietējā tirgus nepieciešamību.
Pārmaiņas Salacgrīvā novērojis SIA Matadors autoveikala pārdevējs Juris Fiļipovs. Tirgoties uz Salacgrīvas pusi viņš braucot teju 12 gadu. – Mūsu produkciju – svaigi kūpināto gaļu un pastētes – vietējie pērk diezgan labi. Braucu arī uz Ainažiem, Mērniekiem, un jāteic, ka katrā vietā ir savi pircēji, kuri, laikam ejot, palikuši uzticīgi. Kopumā gan katru gadu cilvēku ir arvien mazāk. Domāju, ka Salacgrīvā tāpat kā agrāk vajadzētu rīkot lielos gadatirgus, – lēsa J. Fiļipovs, būdams pārliecināts, ka pārmaiņas tirgū ir ļoti vajadzīgas. Un jāsāk būtu ar īstu tirgus saimnieku, kas prastu piesaistīt vairāk tirgotāju un arīdzan pircēju.
Linda TAURIŅA,
Ivita RENCE
P.S. Vairāk attēlu no Salacgrīvas tirgus – Ausekļa mājaslapā, sadaļā Galerijas.
