Aizvadītajā nedēļā notika 3×3 nometne, kurā ierasti pulcējās latviešu ģimenes no visas pasaules. Paši dalībnieki izteicās, ka šoreiz vējš viņus atpūtis uz Salacgrīvu. Tur ciemojos piektdienā, kad nometne tuvojās noslēgumam. Gida lomu uzņēmās ikšķilietis Linards Liberts no nometnes radošās grupas.
Viņa pavadībā ielūkojos Salacgrīvas vidusskolas telpās, kur risinās ievirzes. Tā nometnē sauc nodarbības, kurās dalībniekus ievirza noteiktās jomās, lai viņi apgūtās zināšanas un prasmes vēlāk varētu pielietot un attīstīt. Izvēle viņiem ir plaša – aptuveni pussimts dažādu darbību veidu, turklāt nebūt ne viegli apgūstami, piemēram, vijoļspēle. Taču izrādās, ka drosmīgākie iesācēji jau bijuši uz skatuves! Kokles darināšanas darbnīcā daži dalībnieki rosoties līdz rīta gaismai. Viņi smej, ka citādi nevar, jo meistaram esot motivators darbam, un norāda uz pasmagu koka vāli… Turklāt tiem, kas izgatavo kokli, noteikts līdz nākamajai nometnei iemācīties nospēlēt trīs dziesmas. Rotu kalšanā piedalās gan pieaugušie, gan bērni. Dažam izkalto gredzentiņu un kaklarotu pilnas riekšavas. Vienā no telpām notiek linu kreklu un vilnas brunču šūšana. Arī tur valda labs noskaņojums un skan smiekli. Izrādās, kreklu šūt mācās arī vīrieši. Jā, viss notiek kā izsenis, kad teju katrā latviešu sētā pie sienas karājās vijole, ko svinībās lika lietā, un skroderi bija vīrieši. Šuvējas lēš – ja izdotos brunci pabeigt, varētu to ģērbt vakarā tautastērpu daudzināšanā. Visapmeklētākā ievirze ir ģimeņu seminārs. Tur dalībnieki sasēduši pat uz grīdas. Linards skaidro, ka ievirzes vadītājas ir no Amerikas. Viena no viņām – Līga Ruperte, kuru kā šo nometņu rīkošanas iniciatori mēdz saukt arī par 3×3 mammu.
Teju katrs uzrunātais nometnes dalībnieks uzsvēra, ka 3×3 ir cita pasaule – ideālās Latvijas modelis, kādām vajadzētu būt cilvēku savstarpējām attiecībām un kā dzīvot ģimenēs. Tiesa, skaidrojums katram savs. Daži, runājot par to, neslēpa aizkustinājumu un acīs sariesušos asaru. Dalībnieku pulkā bija arī kultūras ministre Dace Melbārde, kura atklāja nometni un vadīja vienu no ievirzēm.
Viesojoties 3×3 nometnē Salacgrīvā, sarunājos gan ar tās vadītāju Reini Cepli, gan dalībniekiem. Reinis tikko nobaudījis šīs nometnes inovācijā – āra virtuvē, kur darbojas bērni – gatavoto veselīgā uztura ēdienu. – Nebija slikti, bet citādi, nekā esmu pieradis ēst, – viņš novērtē baklažānu čipsus un skuju dzērienu. Dina un Reinis Cepļi ir rīdzinieki, četru bērnu vecāki un divkārtēji 3×3 nometnes vadītāji. Pirmā pieredze gūta pirms pieciem gadiem Kocēnos. Reinis skaidro, ka šādas nometnes Latvijā notiek divreiz gadā un allaž citā vietā. Katras nometnes vadīšanu uzņemas viena ģimene. Vaicāts, vai sarīkot nometni ir grūti un kā ritēja sadarbošanās ar pašvaldību, viņš atbild: – Nometni organizējām brīvprātīgi, tādēļ nesūdzēšos, bet teikšu, ka tas ir liels darbs, īpaši visu saimniecisko jautājumu sakārtošana. Salacgrīvas novada dome mums uzticējās, ka atvēlētajās telpās viss būs kārtībā. Parasti pašvaldībās tomēr ir šaubu ēna, jo nav tik viegli izskaidrot, kas ir 3×3. Domes priekšsēdētājs Dagnis Straubergs arī bijis nometnē vakara viesis un varējis pārliecināties, ka 3×3 ar savu dienaskārtību un noteikumiem ir atšķirīga no citām. – Dalībnieku skaits ir iespaidīgs – 449 iebraucēji no ārvalstīm un Latvijas, kopā 11 valstu pārstāvji, un vairāk nekā 130 vietējo salacgrīviešu, – uzskaita Reinis un piebilst, ka viņa ausīm vistīkamāk ir uz ielas dzirdēt jautājumu: – Kā es varētu kļūt par nometnes dalībnieku? Tas nozīmē, ka mērķis ir sasniegts.
Uzrunātajiem dalībniekiem 3×3 pieredze un iespaidi nometnē ir pozitīvi. Cēsniekiem Inetai un Andrim Rozēm jūk piedzīvoto nometņu skaits. Ineta atminas, ka pirmā bija 2009. gadā Laidzē. Nometnēs viņa vadījusi ievirzi latviskajā virtuvē un rokdarbos, šoreiz – maisiņu apgleznošanā. Andris māca gatavot kokles. – Esmu daudzviet bijusi kopā ar bērniem. Var pabrīnīties, cik viņi šeit mierīgi darbojas, – teic Ineta. Viņai interesantākais šķiet sastapties un parunāties ar ārzemju latviešiem. Viens no 3×3 noteikumiem ir, maltīti ieturot, ikreiz pie galda apsēsties citur. Tā katram iepazīto cilvēku loks aug plašumā.
Ādažniece Elīna Freimane, kurai šī ir otrā 3×3 pieredze, visaugstāk vērtē kopības un drošības sajūtu. Viņa stāsta: – Jūtamies kā viena saime. Galvenais, ka ne par ko nav jāuztraucas. Pat nozaudētās mantas atgriežas atpakaļ. Elīnai arī patīk vienkāršais komunicēšanas veids. Visi viens otru uzrunā ar tu un sauc vārdā, identitātes kartes nēsāšana pie apģērba ir nometnes noteikums, citādi katram būtu jāpatur prātā ļoti daudz, tostarp grūti izrunājamu vārdu.
Uldis Poļakovs nometnē ieradies no Luksemburgas. Tur kādreizējais ludzānietis dzīvo jau gadus desmit. 3×3 nometņu dalībnieku pulkā viņš kopā ar ģimeni ir jau sesto reizi. Arī Uldis uzsver visu paaudžu kopīgo darbošanos un īpaši drošo vidi. – Atminos, ka sākumā uztraucos par jaunāko meitiņu. Taču drīz vien sapratu, ka tas ir lieki. Ja pazaudēsies, katrs palīdzēs atrasties. Viņš nometnē mācās spēlēt vijoli. – Esmu draugos ar mūziku, bet vijoli līdz šim nebiju rokās turējis. Tas man ir izaicinājums. Viegli nav, jūtu, kā smadzenēs aug sinapses. Nometne luksemburdzietim ir ikgadējā satikšanās ar Latviju. Tā viņš saglabā savu identitāti. Sarunbiedrs aizvien vairāk jūtot, ka valstī mainās cilvēku domāšana. – Kad atradu darbu un pārcēlos uz dzīvi Luksemburgā, biju pārsteigts, ka sveicina un man uzsmaida sveši cilvēki, pat nobijos no tā, – atminas sarunbiedrs. Taču nu jau arī Latvijā ļaudis kļuvuši atvērtāki. Luksemburgā viņš ieradies ar angļu valodas zināšanām, bet vācu un franču mēle bijusi sveša. – Jo vairāk tās mācos, jo labāk saprotu cittautiešus Latvijā. Iemācīties brīvi pārvaldīt svešvalodas pusmūžā nav vienkārši. Mēs neesam bērni, kuri valodas gluži vai uzsūc, līdzi netiekam, – secina sarunbiedrs.
Uzrunāju arī kultūras ministri Daci Melbārdi. Viņa pirmoreiz 3×3 nometnē viešņas statusā nokļuva 2014. gadā Rucavā. – Vērotais šķita ārkārtīgi interesants. Pēc diviem gadiem Pelčos nometnē biju pilnu laiku. Manuprāt, tā ir vērtīga pieredze personiskā izaugsmē, jo cilvēks īsā laikā piedzīvo daudz jaunu atskārsmju. Nolēmu šogad iet vēl soli tālāk un vadīt ievirzi par tēmu «Latvija daudzveidībā», kas ir saistīta ar manu darbu. Tuvojoties valsts simtgadei, ir risināmi jautājumi, kas attiecas uz identitātes politiku, – skaidro ministre un uzsver, ka, runājot par to, ir svarīgi tikties ar cilvēkiem, lai saprastu viņu reālās vajadzības. Nometnē ir auditorija, kas vēlas par to sarunāties. Taujāta par darbības veidiem ievirzē, sarunbiedre skaidro, ka tie ir radoši. – Šodien, piemēram, lasījām fabulu, kārtojām kultūras čemodānu, lai dotos uz dažādām pasaules valstīm, dalījāmies pieredzē par saskarsmi ar citām kultūrām, noskaidrojām, ar ko jārēķinās, nokļūstot mijiedarbībā ar tām. Kultūras dialogā ir svarīgi saprast, ar ko būs tikšanās, kādā valodā, par ko runāt. Tāpat to, kas esi tu pats. Ministre akcentē, ka simtgades tuvošanās laiks ir būtisks latvietības stiprināšanai. Ievirzes grupā kopā nākts pie atziņas, ka piederības sajūta rodas darot. Tā ir aktivitāte. Neko nedarot, tu nekļūsi par daļu no Latvijas. Tāpat kā bez zināšanām, kā veidojusies mūsu valoda, kultūra un valsts.
Runājot par 3×3 kustības nozīmi, ministre skaidro, ka tā ir valsts atbalstīta iespēja satikties visas pasaules latviešiem, veidot globālu savas identitātes izpratni un apziņu, ka mēs esam kopiena. – Nometņu pievienotā vērtība ir tā, ka ierodas ģimenes un pat dzimtas. Mūsu gadsimtā ģimene kā sabiedrības organizējošā forma diemžēl kļūst vājāka. Taču valsts nākotni spēj veidot stipras ģimenes. 3×3 nometnēs var pārliecināties, cik tomēr daudz Latvijā ir šādu ģimeņu, iedvesmoties no tām un pašiem savas veidot stipras un draudzīgas. Turklāt vērtība ir latviskā dzīvesziņa, kas ir nometnes darbības pamatā, – piebilst sarunbiedre. Nometnē viņa arī dzied korī. Ministre stāsta, kā ikdienā lieto spēka dziesmas un nometnē iemācījusies jaunas.
Taču, lai tā pa īstam izjustu, cik iedvesmojoša un daudzveidīga ir nometnes gaisotne, jāieklausās ministres aicinājumā kaut reizi kļūt par tās dalībniekiem.
Aijas SEDLIŅAS teksts un foto
