Staiceles pamatskolas direktore Anda Timermane (no labās) un viņas vietniece Linda Abendrote pašas ir šīs skolas absolventes
Latvijā gadu desmitiem Skolotāju dienu ierasts atzīmēt oktobra pirmajā svētdienā. Pēc UNESCO ierosinājuma kopš 1994. gada par starptautiski svinamiem svētkiem, godinot pedagogu nozīmi, gan izraudzīts 5. oktobris. Taču neba datums ir svarīgākais, bet pamudinājums katram pateikt paldies saviem skolotājiem un pārdomāt, ko viņi mums ikvienam devuši.
Viena no Skolotāju dienas tradīcijām ir arī nopietni nenopietnā lomu maiņa, kad mācību stundas pamēģina vadīt vecāko klašu skolēni. Tā ierasts arī Staiceles pamatskolā. Tā nu devītklasnieki šodien vispirms vadīs kopīgu stundu zālē visam kolektīvam, bet pēc tam dosies klasēs pie jaunākajiem, savukārt skolotāji tikmēr atpūtīsies un tikai ar vienu acu kaktiņu pieskatīs, kā jaunajai maiņai veicas. Un kas zina – varbūt kādam no devītklasniekiem šis pirmais mēģinājums būs liktenīgs, lai nākotnē izvēlētos skolotāja profesiju, ko tik bieži mēdz saukt arī par misiju? Staiceles skolā var lepoties, ka viņu kolektīvā 13 skolotāji un septiņi tehniskie darbinieki ir pašu absolventi. Katram ceļš un pārdomas, atgriežoties savā skolā, bijušas citādākas. Kādam tiešām pirmais solis bija pedagogu uzticēšanās, uz laiku atstājot savā vietā. Citam atgriešanās sanākusi gluži kā nejaušība. Taču kas gan mūsu dzīvē ir nejaušs?
Arī skolas direktore Anda TIMERMANE un viņas vietniece Linda ABENDROTE pašas absolvējušas šo skolu, kur tagad strādā.
No blēņdares par direktori
Anda par sevi gan nosmej, ka skolas gados bijusi huligāniņš, kam prāts biežāk nesās uz blēņām. Ja tagad sanāk satikt kādu ilgāk neredzētu paziņu, tie, padzirdot, kur viņa strādā, nespējot vien beigt brīnīties: – Tu? Skolā? Nopietni? Tas taču nevar būt… Andas izlaidums pilsētā bija ļoti īpašs – viņas klase 2009. gadā bija pirmie, kuri absolvēja Staiceles vidusskolu. Pirmie bija īpaši arī tādā ziņā, ka bija dažāda vecuma, daļa jau strādāja un audzināja bērniņus. Arī Anda līdztekus mācībām strādāja Staiceles muzejā un viņas meitiņai Kristai mammas izlaidumā bija divi gadi. Dēls piedzima gadu pēc skolas beigšanas. Protams, jaunajai māmiņai svarīgs bija jautājums – ko tālāk. Studēt? Strādāt? Daudz ko savās vietās salika pusgads, kuru Anda nostrādāja tīrīšanas firmā Norvēģijas pilsētā Bergenā. – Laikā, kad biju prom no mājām un arī bērniem, skaidri sapratu – esmu gatava darīt visu ko, taču nespēju dzīvot svešumā. Gribu savā zemē, savā pilsētā un mājās, kur zinu katru stūrīti, viss ir mīļš, pazīstams. Tagad nespēju pat iedomāties, ka varētu pārcelties uz citu valsti. Arī lielpilsētu trokšņi, burzma nepatīk.
Tā kā doma par darbu ar bērniem urdījusi visu laiku, iestājusies Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, lai kļūtu par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Varbūt šo izvēli ietekmēja arī audzinātājas Antras Rudzītes piemērs. Pirmais darbiņš, ko Andai pašas skolā piedāvāja, bija internāta audzinātājas vieta. Pēc laika viņa jau sāka mācīt latviešu valodu 5. un 6. klasē. Paralēli strādāja arī Profesionālajā vidusskolā un teju visu laiku darbojusies ar jauniešiem klubā Čempiņš. Anda neslēpj, ka dažādos pienākumus uzņēmusies, arī domājot par saviem bērniem, lai viņiem Staicelē būtu labi, lai būtu ar ko nodarboties. Abi vēl bija mazi, kad Anda kopā ar domubiedriem sagatavoja projektu, lai pie Dienas centra taptu rotaļu laukums. – Ja saproti, ka izdodas un vari kaut ko noderīgu izdarīt, ir jārīkojas, jāmeklē iespējas, – tāda ir sarunbiedres pārliecība.
Lēmums šopavasar pieteikties uz skolas direktores amatu nācis pēc ilgām pārdomām. Kad pirmoreiz pašvaldība izsludinājusi konkursu, nobijusies – nē, nē, ko nu es! Ieraugot otro paziņojumu, tomēr izlēmusi mēģināt. – Protams, tas bija izaicinājums, bet, tikai ļaujoties pārmaiņām, iespējama attīstība. Pieteicos ar domu – visu, ko varēšu, centīšos maksimāli izdarīt. Var teikt, ka šis gads Andai nesis ļoti daudz pārmaiņu – februārī viņa ieguva augstskolas diplomu Universitātē, 1. maijā sāka strādāt par direktori, tātad uzreiz priekšā bija gan devītklasnieku eksāmenu laiks, gan izlaidums. Turklāt 9. klasi pabeidza arī pašas meita, kura tagad iestājusies Valmieras Dizaina un mākslas vidusskolā. Dēls vēl mācās Staicelē 7. klasē. Pati Anda līdztekus direktores darbam ir audzinātāja astotklasniekiem, pagaidām māca latviešu valodu 7., 8. un 9. klasei, kūrē skolēnu pašpārvaldes darbu.
Jautāta par izjūtām, strādājot savā bijušajā skolā un tagad pat kļūstot par priekšnieci cilvēkiem, kuri viņu mācījuši un atceras kā nerātnu meitēnu, Anda tikai smaida. – Tas tieši ir labi, ka kolektīvs zināms un – kā mēdz teikt – drēbe jau pazīstama. Tomēr pie direktora statusa vēl īsti neesmu pieradusi. Vispār neesmu tāds cilvēks, kurš sevi izceļ. Nemāku un arī negribu tāda kļūt. Ja vajag, izdaru pati, nevis rakstu pavēles. Mēs taču esam viena komanda, kurā visiem ir kopīgs mērķis – lai mūsu skola pastāvētu, kļūtu vēl labāka. Jaunā direktore gan neslēpj, ka visas problēmas varbūt pat neapzinās. Vasaras mēnešos, kaut bija atvaļinājums, gandrīz katru dienu nākusi uz darbu, lai saprastu un aprastu ar pienākumiem. Šobrīd skolā mācās 85 skolēni, bet pirmsskolas grupiņās – 47 bērni, pārziņā ir divas ēkas, un visi ļoti cer, ka bērnudārza namā nākamgad sāksies tik gaidītais un nepieciešamais remonts. Pedagogu sastāvs beidzot būs nodrošināts, taču ir neiespējami nelielā skolā visiem dabūt pilnu slodzi. Staiceliešiem ir ideja nākamajā mācību gadā 7.–9. klasēm piedāvāt papildu fiziskās sagatavotības, sporta nodarbības, izmantot sadarbību ar Latvijas Futbola federāciju.
Uz jautājumu, kas pedagoga darbā ir patīkamākais, Anda atbild, ilgi nedomājot: – Nebeidzama kustība, dzīvīgums un jaunība, kas vienmēr ir apkārt. Strādājot ar jauniešiem, mani tiešām uzlādē viņu enerģija, azarts. Tas gan ir abpusējs process. Ja pieaugušais ir aktīvs, rosīgs, skolēni pavelkas līdzi. Nevar staigāt ar augsti paceltu degunu un likt skolēniem kaut ko darīt, ir jāiet kopā ar viņiem, jābūt blakus, jārunā atklāti un no sirds. Savulaik Čempiņā pēc nodarbībām bijis ierasts vēl mierīgi pasēdēt un parunāties, jaunieši šo noslēguma stundu saukuši par Sarunu vakaru ar Andu.
Tik svarīgā māju sajūta
Arī Linda, kurai šis ir 20. darba gads savā skolā, par pedagoga darba plusiem atbild līdzīgi. – Man tiešām patīk bērni – katrs citādāks, ar savām ambīcijām, niķiem un stiķiem, bet ar visiem ir iespējams atrast kopīgu valodu.
Linda Staicelē pabeidza 9. klasi (tolaik tā nebija vidusskola) un iestājās Valmieras 36. arodvidusskolā, apguva uzskaitvedes specialitāti. Pēc tam bija doma studēt grāmatvedību, taču – kā nu bijis, kā nebijis – iestājusies Rīgas Pedagoģijas un vadības augstskolas Cēsu filiālē, lai kļūtu par sākumskolas skolotāju ar tiesībām pamatskolā mācīt informātiku un matemātiku. Vēlāk studējusi vēl papildus, lai drīkstētu arī vidusskolas klasēs pasniegt informātiku. Tobrīd Staicelē tieši izveidoja vidusskolu. Tomēr darba gaitu sākums vēl studiju laikā nebija vienkāršs. Meklējusi darbavietu, taču visur atteikts – vajadzīga augstākā izglītība un pieredze. Tikai diezin kur lai jauns cilvēks dabū pieredzi, ja viņu atraida? – Studēju 4. kursā, kad toreizējais mūsu skolas direktors Edgars Ozols mani tomēr pieņēma darbā. Zinu, ka viņam par to rajonā pat aizrādīja. To visu pārrunājot, tagad gan jāpasmaida, jo šobrīd skolas priecājas arī par pirmkursniekiem, kuri gatavi stāties klases priekšā.
Atceroties pirmos darba gadus, Linda atzīst, ka tomēr mulsinājis fakts – pašas skolotāji nu ir kolēģi. Bija vajadzīgs laiks, lai sarunās tiktu pāri jūs barjerai un uzrunātu uz tu. Tieši tāpēc viņa nekad nav domājusi, ka varētu būt vadītāja skolā, kur mācījusies pati un jau ilgi strādā kā pedagoģe. Tomēr direktores vietnieces amatu pirms trim gadiem uzņēmusies. – Nolēmu riskēt, atteikties jau var vienmēr. Taču nu viņa teic, ka pat patīk mācību pārzines (tā tomēr ir ierastāk saukt direktora vietnieku izglītības jomā) lietišķie pienākumi, veidojot stundu sarakstus, analizējot rezultātus, kārtojot tarifikācijas… Līdztekus tam Linda vada datorikas stundas. Sanācis mācīt arī pašas meitu, kura šovasar pabeidza 9. klasi. Dēls vēl ir trešklasnieks. – Ar bērniem vienojāmies, ka skolā stundās es viņiem esmu skolotāja, nevis māmiņa. Pēc stundām vai starpbrīžos – mamma, taču tāpat ar pedagoga piesitienu. Vispār skolotāju bērniem skolas laiks nav vienkāršs.
Jautāta, kas noturējis dzimtajā pilsētā, Linda atbild ar pretjautājumu: – Kur tad pasaulē gaida tā īpašā laime? Problēmas ir un būs visur, bet tās jārisina. Taču tikai šeit ir māju sajūta. Tepat vecāki, brālis blakus pilsētā. Te ir kopība ar ģimeni, tuvākajiem draugiem. Te esmu savējā.
Laila PAEGLE
Eināra BĒRZIŅA foto
