Olimpiskais čempions Agnis Čavars kopā ar daļu no Limbažu Basketbola tiesnešu skolas dalībniekiem un jaunajiem basketbolistiem
Svētdien Limbažu vidusskolā uz ikmēneša nodarbību pulcējās Basketbola tiesnešu skolas dalībnieki. Viņiem bija pievienojušies arī novada sporta skolas audzēkņi – pulciņš jauno basketbolistu, kuri neapgūst tiesnešu gudrības, taču šoreiz ļoti vēlējās piedalīties, jo gada pirmā nodarbība bija citādāka nekā iepriekšējās. Ciemos bija ieradies 3×3 basketbola olimpiskais čempions Agnis Čavars, kurš kopā ar komandas biedriem vēsturiskās zelta medaļas izcīnīja 2021. gadā Tokijas spēlēs. Pie limbažniekiem bija atbraucis arī 3×3 basketbola tiesnesis Montis Rozenfelds.
Taču pirms stāstīt par tikšanos ar čempionu, nedaudz par Basketbola tiesnešu skolu, kas Limbažos sāka darboties pērnruden.
Savaldība un laba fiziskā forma
Basketbola tiesnešu skola ir kādreizējā umurdzieša (var teikt, arī bijušā limbažnieka) Rafika Misirova iniciatīva, ko atbalstīja Olimpiskais centrs Limbaži. Šobrīd R. Misirovs ir rīdzinieks un diplomēts jurists, taču basketbols joprojām ir viņa sirdslieta. Savulaik pats aktīvi spēlējis, bet tagad ir viens no Latvijā nedaudzajiem Starptautiskās Basketbola federācijas (FIBA) kategorijas tiesnešiem. – Latvijas basketbola tiesnešus augstu vērtē gan Eiropā, gan pasaulē, taču ir svarīgi šo karogu nodot tālāk, sagatavot jauno maiņu, – viņš uzsvēra. Latvijā šobrīd ir vairākas tiesnešu skolas. Limbažos nodarbības sākās oktobrī, katrā tikšanās reizē ir gan teorētiskā, gan praktiskā daļa. Pirmajā gadā – līdzīgi kā basketbola sezonā – nodarbības ilgs līdz aprīlim, maijam. Interese ir liela – iesaistījušies vairāk nekā 20 dalībnieku (arī pāris meiteņu), turklāt ne tikai limbažnieki, bet arī no citām vietām. Ja kāds no dalībniekiem netiek uz klātienes tikšanos, viņam ir iespēja saņemt ierakstu.
Atceroties, kāds pats bijis, spēlējot basketbolu, R. Misirovs nosmēja, ka bezgala emocionāls. Savukārt tiesnesim savas emocijas jāprot apslāpēt. – Man ir dažādi instrumenti, kā to izdarīt, kā sevi disciplinēt, koncentrēties, būt fokusā. Svarīga arī fiziskā sagatavotība. Sākot tiesāt spēles, citādāk paskatījos gan uz basketbolu, gan sevi. Tas viss mani veidojis arī kā cilvēku, – viņš atzina. Bet spēlēt sācis skolas gados Umurgā, tad Limbažos, pēc tam uzaicināts uz Rīgu un bijis vienā komandā ar tagadējo olimpisko čempionu. Lūk, arī draudzības aizsākums. Savukārt A. Čavars Rafiku un vēl vienu labu Umurgas basketbolistu Artūru Putniņu teicās ievērojis jau skolas laikā, kad tikušies Oranžās bumbas turnīros, kur spēkojās izglītības iestāžu komandas. – Tas, ka Rafiks tagad uzņēmies mācīt jaunos tiesnešus, ir lieliski. Un tiklīdz viņš mani uzaicināja šurp atbraukt, uzreiz piekritu. Protams, līdzi bija paņemta arī olimpiskā zelta medaļa. Izrādās, tā ir smaga.
Vienkāršie lauku puiši, kuri iedvesmoja visu valsti
Svētdienas tikšanās sākās ar video, atgādinot Tokijas spēļu finālmaču, kurā Latvijas 3×3 basketbola komanda pēdējās minūtēs pārspēja Krievijas sportistus un kļuva par vēsturē pirmajiem šī sporta veida olimpiskajiem čempioniem. Īpašas emocijas pārņēma arī tagad, to atkal skatoties, un sanākušie vēlreiz aplaudēja fantastiskajam notikumam. A. Čavars atzinās, ka pēc Olimpiādes viņam, arī komandas biedriem skatījums uz daudzām lietām mainījies. Bijuši gluži vai šokēti, uzzinot, ka finālmača laikā Latvijā bija ieslēgti 79 000 televizoru. – Psiholoģiski bija pat grūti aptvert, ka teju visa valsts ir skatījusies un jutusi mums līdz. Pēc Tokijas sapratu, ka man tagad ir kaut kas jādod pretī cilvēkiem, jādalās ar savu pieredzi, tāpēc vienmēr atsaucos, ja mani aicina tikties, runāties, jo varbūt mans stāsts kādu var iedvesmot.
Viens no mazajiem Limbažu basketbolistiem prātīgi pajautāja, cik ilgs laiks čempioniem bijis vajadzīgs, lai viņi tiešām noticētu un saprastu – jā, mēs esam uzvarētāji. – Tie bija pat vairāki mēneši. Sākumā jau vienkārši bija eiforija un prieks. Teiksim, zvana nepazīstams numurs, tu smejoties atbildi “hallo, hallo”, bet tur Egils Levits zvana, lai apsveiktu. Arī atgriešanās Latvijā no Tokijas bijusi priekpilna. Pirmoreiz savā sportiskajā karjerā lidojuši 1. klasē un stjuarte atnesusi šampanieti. Nojautuši, ka Rīgā būs sagaidīšanas pasākums, bet iedomāties nevarējuši, ka tik vērienīgs un aizkustinošs. – Kosmoss. Visu laiku bija kamols kaklā. Daudz pārdomu vēlāk raisījusi kāda īsa saruna pēc tam, kad čempioni apmeklēja Ghetto games turnīru Grīziņkalnā. Agnis gājis uz mašīnu, pretim nācis vecāks kungs ar bērnu pie rokas. Pajautājis, kas tur notiek, ka tik daudz ļaužu. – Atbildēju, ka turnīrs un mēs tikāmies ar cilvēkiem. Kungs prasījis: “Puiši, jūs apzināties, ko paveicāt?” Jā, zeltu izcīnījām. Nejaušais pretimnācējs noteica: “Ne tikai! Jūs visu valsti iedvesmojāt, vienojāt. Nekad neaizmirstiet to, ko paveicāt!”. Gāju tālāk un domāju – vai tiešām to izdarījām mēs, vienkārši veči no laukiem, džeki no tautas… Der atcerēties, ka pēc neatkarības atgūšanas Latvijas sportisti vasaras Olimpiskajās spēlēs vien četras reizes kļuvuši par čempioniem.
Ar sirdi un gribasspēku var sasniegt daudz
Tomēr ceļš līdz smagajai zelta medaļai bijis garš un nebūt ne viegls. Basketbolu Agnis sācis spēlēt jau 1. klasē, mācoties Ķekavā, un pirmais treneris bija Andris Eglītis. Taču vienlaikus puika pamēģinājis arī karatē, gribējis dziedāt korī un dejot. Un tomēr basketbols iepaticies arvien vairāk un vairāk. Protams, reizēm nemaz nav gribējies agri no rītiem celties, lai pirms mācību stundām jau septiņos būtu treniņā. – Taču es vēlējos sev un citiem pierādīt, ka varu. Vēlāk jau turpinājis trenēties un spēlēt Rīgā, vienulaik arī kā profesionālis. Līdztekus klasiskajam 5:5 basketbolam vasarās piedalījies Bruģa bumbas sacensībās, kur spēlēja 3:3. – Šī spēle ir fiziskāka, agresīvāka, un man tas patīk. Arvien vairāk aizrāvies tieši ar to. Un vienā no pirmajiem turnīriem – Eiropas čempionātā, kur piedalījušies kā pašreizējā komanda, vinnējuši. Oho! Pēc tam sākuši trenēties nopietnāk. – Tomēr faktiski bijām amatieri, kuri tiešām izbauda šo spēli. Kad parādījusies ziņa, ka 3×3 basketbolu varētu iekļaut Olimpisko spēļu programmā, pirmajā brīdī licies neticami, bet vienlaikus tas saintriģējis – klau, mēģinām kvalificēties. Sākumā bijuši vien četri spēlētāji un menedžeris, taču tad piesaistījuši trenerus, sparingpartnerus. Solīti pa solītim kļuvuši profesionālāki. Tomēr čempions jauniešiem vēl un vēl atgādina, cik svarīga ir motivācija, kāpēc tu kaut ko dari. – Ar sirdi un gribasspēku var sasniegt ļoti daudz.
Taču gatavošanās olimpiskajai kvalifikācijai un pašām spēlēm izvērtās bezgala sarežģīta, jo pasaulē sākās kovidpandēmija. Bijuši treniņnometnē ārzemēs, kad arvien vairāk justs – briest kaut kas nepatīkams. Un tad viena pēc otras sekojušas ziņas – kvalifikācijas sacensības nenotiks, Olimpiāde pārcelta. – Jutāmies kā pie sasistas siles, viss četru gadu darbs izmests miskastē. Turklāt vēl neziņa, vai pēc gada pārceltā Olimpiāde tiešām notiks. Bijuši brīži, kad licies – nav jēgas turpināt. Tomēr noturējušies.
A. Čavars uzsvēra, cik svarīgs ir komandas gars un savstarpējā sapratne. Viņu četrinieks ir kopā jau septiņus gadus. – Mums katram ir sava loma un kopā esam kā saskanīgs pulksteņa mehānisms. Es neesmu punktu guvējs, bet radu apstākļus biedriem, lai viņi var mest pa grozu. Punktu mašīna mums ir Lasmanis, tāpat Krūmiņu saucam par šauteni, bet Miezis ir tāds universālais viltnieks. Čempions piebilda, ka arī ārpus laukuma svarīgi būt foršiem čomiem, kas viens otru atbalsta grūtākos brīžos, priecājas, ja kolēģim ir kāds patīkams notikums. Bez šaubām, reizēm gribētos biedram ievilkt pa koko. Jāsaņemas, turklāt vienam otrs jāpazīst tik labi, lai zinātu, kad paslavēt, kad likt mierā un neuzplīties ar padomiem. – Ja ir tādas gluži ģimeniskas attiecības, tad arī rodas īpašā sinerģija, kas dod rezultātu. Šajā ģimenē iekļaujas arī treneri, fizioterapeits. Atceroties Tokiju, A. Čavars pasmēja, ka citu valstu komandām līdzi bijusi vesela atbalsta personāla svīta. – Mēs bijām tikai septiņi, bet vienoti. Čempions arī atkārtoja zināmo teicienu, ka viens nav karotājs. Nevar vienkārši salikt kopā vienu izcilnieku ar pāris svešiniekiem un gaidīt brīnumus. Nebūs, jo nav komandas sinerģijas.
Zem katra krekla – cilvēks ar savu stāstu
Kaut svētdienas sarunā galvenais bija sports, tomēr var teikt, ka tā bija par dzīvi. – Svarīgākais jau ir tas, kādi mēs esam kā cilvēki. Un zem katra krekla – vai tā ir basketbolista vai tiesneša forma – ir cilvēks ar savu stāstu. Jautāts, ko viņam dzīvē devis sports, A. Čavars vispirms nosauca draugus un arī disciplīnu. – Man vienīgajam no mūsu komandas ir vēl cits darbs, turklāt ģimenē aug bērns. Lai to visu apvienotu, bez disciplīnas un laika plānošanas neiztikt. Lūgts raksturot, kāds ir viņa dienas režīms, viesis atbildēja, ka parasti ir rīta treniņš – gan basketbols, gan svari, tad darbs, reizēm vakarā otrs treniņš. Gatavojoties Olimpiādei, protams, bijušas treniņnometnes. Izvēlējušies Spāniju, zinot, ka Tokijā vasarā ir mitrs karstums. Un spāņu svelmē trenējušies ne tikai no rīta un vakarā, bet arī dienvidū, kad ir vismaz 30 grādi, turklāt izvēlējušies vietu, kas ir vairāk nekā 300 m virs jūras līmeņa. – Izskrien tādos apstākļos krosu un liekas – viss, čau, Rasma! Taču tas norūda. Mēs tāpēc citiem esam neērti pretinieki, jo nevis štukojam, kā kaut ko vieglāk izdarīt, bet strādājam, sitamies.
Dzirdot tradicionālo – kādi ir tavi nākotnes plāni?, viesis neslēpa, ka šis viņam ir sāpīgs jautājums, jo šobrīd ir pārdomu laiks, ko darīt ar nākamo olimpisko ciklu. – Zinu, ko tas prasa, kāds darba apjoms vajadzīgs, lai būtu līmenī. Es nebaidos no darba, bet baidos, vai varēšu komandai dot vajadzīgo, lai cīnītos par zeltu. Vai man pietiks fiziskās jaudas un arī mentālās, jo ir grūti būt ilgi prom no mājām, ģimenes, bērna. Taču noteikti gribu džekiem palīdzēt. Kāds no mazajiem basketbolistiem pajautāja pieredzējušajam kolēģim, kā viņš jūtas pirms spēlēm. Mierīgs? Satraucies? – Pirms atbildīgiem mačiem vajag satraukumu, taurenīšus vēderā, sajūtu – o! tūlīt mēs iesim un darīsim. Ja šī lieta tev ir svarīga un kaut ko nozīmē, tad citādāk nevar būt. Ja esi mierīgi vienaldzīgs, tad vispār nav jēgas darīt.
Tā kā tikšanās aizritēja basketbola tiesnešu nodarbības laikā, R. Misirovs draugam pajautāja, kādam, viņaprāt, jābūt soģim. – Nosvērtam, kurš prot cieņpilni komunicēt ar spēlētājiem kā cilvēks ar cilvēku. Ja arī gadās nošaut greizi, tiesnesim jāpaliek pie sava lēmuma, bet situācija un sava rīcība pēc tam jāizanalizē. Tāpat arī spēlētājiem katrs mačs jāizvērtē un jāpaņem pieredze. Jauniešiem viņš novēlēja saprast, kas viņiem ir svarīgs, ko un kāpēc dari un gribi darīt. Turklāt neizvirzīt sev uzreiz superaugstu mērķi, bet mazākus un tad uz tiem pakāpeniski soli pa solim doties.
Lailas PAEGLES teksts un foto
