Lāsma Bome aicina visus Limbažu bērnus un jauniešus pievienoties nodarbībām Betijas svētdienas skoliņā
Rudenī mācību gads sācies arī Augstrozes evaņģēliski luteriskās draudzes Betijas svētdienas skolā Limbažos. To pirms 22 gadiem kopā ar draudzi dibināja Normunds un Lāsma BOMJI. – Man bija ļoti svarīgi, lai pašas bērni iegūst to, ko dod ticība Dievam, – teic sarunbiedre. Tagad viņa reizēm domā, kur toreiz radies spēks tik daudz darīt, uzņemoties papildu pienākumu. Ģimenē trīs bērni, daudz darba uzņēmumā… Droši vien palīdzēja gan jaunības enerģija, gan Dievs, kurš dod spēku, gudrību un vada tad, kad tas vajadzīgs, gan atbalstoši cilvēki līdzās. Pirmos piecus gadus ar bērniem strādāja skolotāja Agnese Jurisone, savukārt Lāsma nodarbības vada jau 17 gadu.
Skoliņas galvenā sūtība ir sludināt labo vēsti, stāstīt bērniem, cik ļoti Dievs mīl cilvēkus, par Kristu, tāpat runāt par to, kas ir lūgšana un patiess prieks, arī grēku un piedošanu, bet ne tikai. – Katrs šeit būs vienmēr laipni gaidīts, pieņemts un samīļots. Sirds vajadzības ikvienam šodien ir tādas pašas, kādas bija Ādamam un Ievai, – būt pieņemtam, piederēt, būt vērtīgam, – saka sarunbiedre. Viņa novērojusi, ka šis ir laiks, kad bērnu sirsniņu ilgas bieži paliek nepiepildītas. To veicinājuši divi gadi, kad mācības nenotika klātienē, radot šaubas, nedrošību un atsvešināšanos. Ir acīmredzami, ka vairums jauniešu un arī bērnu pārāk daudz laika pavada mobilajās ierīcēs, kas attālina no patiesās realitātes. Jā, arī internetā viņi sarunājas un draudzējas, bet tas neaizstāj īstas, dzīvas sarunas. – Šis ir tāds kā apjukuma laiks. Zaudējam vērtības. Pieņemams kļuvis tas, kas agrāk nebija, tas, par ko Dievs saka: “Tam nebūs būt!”, – spriež Lāsma. Piemēram, televīzijā skatāmies asa sižeta filmas, kur vardarbība un nāve pastāvīgi ir acu priekšā, un pēc tam ziņās ieraudzītie līdzīgi dokumentālie kadri mūsu sirdis vairs nesatrauc, nerodas tik spēcīgs līdzpārdzīvojums, kādam tam vajadzētu būt. Pamazām sākam uztvert kā labu to, kas tāds patiesībā nav. – Tas vērojams arī cilvēkos, kuri sauc sevi par kristiešiem. Kāds teiks: “Ko lai dara, dzīvojam taču šādā agresīvā laikā, grēcīgā pasaulē…” Lasi Rakstus un meklē, ko Dievs saka! – aicina Lāsma. Zinot, ko cilvēkam ir vēlējis Dievs, grūti pieņemt un saprast šobrīd mūsu kaimiņvalstī Krievijā redzamo baznīcas atbalstu karam. Baušļos ir vēlēts gan Dieva vārdu velti nevalkāt, gan kaimiņa un tuvākā mantu neiekārot un nenogalināt. – Bet cilvēki ir kā apmāti, sirds apmuļķota, sirdsapziņa apklusināta, – spriež sarunbiedre, jo citādi grūti to izskaidrot.
– Ne katrs, kurš nokristīts, arī dzīvo kā kristietis, lai gan Dieva priekšā solījis to darīt. Ir redzams, ka sabiedrībā aug bezdievība. Reizēm uz dievkalpojumiem atnāk 15–20 cilvēku, dažkārt pat mazāk, – viņa stāsta. Skumji arī, ka daudzi kristītie baznīcā sastopami tikai Ziemassvētkos vai Lieldienās, jo Dieva piedošanu un stiprinājumu taču vajag katrai nedēļai. – Diemžēl var būt arī tā, ka uz baznīcu iet regulāri, noklausās mācītāja runu, dzied un pēc tam aizver durvis un par Dievu aizmirst. Sirds neatveras, nekas nemainās. Ar Viņu ir jāuztur attiecības, ikdienā sarunājoties lūgšanā, lasot Bībeli un cenšoties dzīvot, ievērojot bauslību. Viņam var prasīt padomu grūtā brīdī, – ir pārliecināta Betijas skolas dibinātāja. Viņa atgādina, ka ticība ir liela svētība un dāvana: – Jēzus ir aicinājis: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt”. Labo vēsti gan Viņš nevienam neuzspiež. Jāatver sirds.
Tādu vēsti saņem arī svētdienas skoliņas audzēkņi. Lāsma par šī gada nodarbību vadmotīvu izvēlējās frāzi Dievs mūs ir radījis ar brīnišķīgām sirdīm, bet tās ir ļoti jāsargā. Sarunbiedre skaidro: – Audzinot bērnu, ar dažādām metodēm mācam viņus labi uzvesties, ievērot noteikumus. Bet patiesībā būtu jāaudzina viņa sirsniņa, jāmudina atklāt, kas tajā mājo. Grēkā krituša cilvēka daba ir tāda, ka sliktais, nepaklausība, egoisms rodas pats no sevis. Viņa min, ka, piemēram, arī sadusmojies divgadnieks, kurš nedabū iekāroto, reizēm sit, neklausa. Tas notiek, pat ja vecāki ļoti pieskatījuši, lai bērns nekā tāda neredz ne televīzijā, ne ģimenē. – Kur tad rodas šāds impulss? – viņa retoriski vaicā. Tālab Lāsma ir pārliecināta, ka labais ir jāmāca un par to jācīnās visu mūžu. – Parasti dziļi sirdī zinām, kā ir labi un pareizi, taču sirdsapziņu varam arī apklusināt. Tajā Dievs palīdz, – viņa uzsver.
– Jēzus dotais bauslis ir mīlestība. Visus 10 Dieva baušļus viņš apvienoja divos: “Mīli Dievu un savu tuvāko kā sevi pašu” un “No tā pazīs, ka esat Mani mācekļi (kristieši), ja jums būs mīlestība savā starpā”, – atgādina Lāsma un uzsver, ka Bībelē var atrast patiesas, īstas mīlestības standartu. Uz to mums vajadzētu tiekties. – Un vēl ikvienam vērts atcerēties, ka ir piecas mīlestības valodas: kvalitatīvi kopā pavadīts laiks, uzmundrinājuma un iedrošinājuma vārdi, pieskārieni, palīdzība neprasot un dāvanas, – stāsta Lāsma. Cilvēki, kuri veido ģimeni, nāk no dažādām mājām. Dažkārt pārliecību, ka otrs tevi mīl, rada kaut kas pavisam cits. Viens var uzskatīt, ka tuvākais viņu nemīl, ja nekā nedāvina, otrs – ja nepavada kopā laiku. – Laulības izjūk arī tādēļ, ka cilvēki nav iepazinuši viens otra mīlestības valodu un pārstāj sarunāties, – atgādina Lāsma. Protams, var vainot arī patērētājsabiedrības attieksmi pret dzīvi, lietām un attiecībām – nepatīk, apnika, metam ārā un gādājam jaunu, piedāvājums liels. Bet ikvienam jāatceras, ka nevar vēlēties labas attiecības ģimenē, ja neiegulda tajās laiku un enerģiju. – Spēku mīlēt gan tuvāko, gan sevi kristietim dod mīlestības visdziļākais avots – Dievs. Mīlēsim Viņu un ļausim Viņam mūs piepildīt ar mīlestību! – aicina sarunbiedre.
Par spīti nogurumam un aizņemtībai allaž jāvelta laiks sarunām ar bērniem. Lāsma min ieteikumu no nesen izdotās grāmatas Dievs pidžamā. – Vakarā pirms gulētiešanas visi sanāk kopā uz kādu jautrības brīdi – autors grāmatā aicina uz spilvenu kaujām –, bet pēc tam ir sarunu laiks. Katrs pasaka, kas šajā dienā bijis labs, pēc tam to, kas sarūgtināja. Tad lasa kādu stāstu no Bībeles, kopā lūdz par piedzīvoto un beigās viens otru svētī, – pārstāsta Lāsma. Viņasprāt, tas ir labs piemērs, kā mājās veidot savu ciešo ģimenes loku, kam var uzticēties. Tā bērnos var radīt pārliecību, ka viņus uzklausīs, sapratīs un aizstāvēs, ka arī mammai un tētim ir gan priecīgi brīži, gan raizes. Ja laikus par to nedomā, pusaudži pamazām attālinās no ģimenes. – Cilvēks, kurš labi jutīsies savās mājās, no tām prom neies, – uzsver sarunbiedre.
Darbojoties skoliņā, viņai ir laba iespēja būt kopā ar citām Limbažu svētdienas skolu nodarbību vadītājām. Tās ir Elita Bilinska no baptistu un Ineta Reiziņa no luterāņu draudzes. Daudz palīdz arī kādreizējā Betijas skolas audzēkne Ance Breške. Reizi nedēļā viņas satiekas, uzmundrina cita citu, pārrunā nodarbībās piedzīvoto un kopā gatavojas nākamajām. Turklāt reizi mēnesī visu skolu audzēkņi sanāk kopā. Oktobra beigās bija tikšanās Limbažu draudzē. Pasākumā Sirds priecājas runāja par to, kas ielīksmo sirsniņas, pateicās Dievam par mīlestību un dāvāto dienu, kā arī kopā gatavoja našķus un citādi jauki pavadīja laiku. Pirmajā adventa svētdienā bērni pulcēsies Betijas skoliņā, lai gatavotu vainagus.
Novembra nodarbībās ar bērniem un pusaudžiem skolotāja runā par to, ko nozīmē mīlēt savu dzimteni Latviju. Viņa vēlētos, lai katrs šajā laikā padomātu, cik mums daudz dots, par ko būt pateicīgiem un ko ikviens varam dāvāt apkārtējiem. – Laipns vārds, smaids – tas neko nemaksā. Jēzus ir aicinājis: “Esiet kā gaisma šajā pasaulē!”. Nevari izglābt visu pasauli, bet vari nest nelielu sirds mīlestības gaismiņu tajā vietā, kur esi, – atgādina L. Bome.
Lindas TAURIŅAS teksts un foto
