Viļķeniete Estere Hmeļinska (no labās) un limbažniece Sanija Eglīte abas beidza AKCMV Populārās un džeza mūzikas nodaļu
Šogad Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolu (AKCMV) absolvēja vairāki mūspuses audzēkņi. Viļķeniete Estere HMEĻINSKA un limbažniece Sanija EGLĪTE beidza Populārās un džeza mūzikas, alojietis Edvards KAĻVA – Klavierspēles, savukārt limbažnieks Edvards ARUMS – Dejas nodaļu.
Abas meitenes mācījušās Limbažu mūzikas skolā: Estere apguvusi akordeona un klavierspēli, Sanija – otro no tām. – Es ļoti vēlējos būt mūzikas skolā, vairāk sevi tehniski attīstīt. Apmeklēju arī privātnodarbības klavierspēlē. Vecuma dēļ mani uzņēma akordeonklasē. Tas bija superīgs laiks, piedalījos daudzos konkursos, arī starptautiskos, tai skaitā duetā, – atklāj Estere. Spēlēt akordeonu iemācījusi arī vecākajam brālim. Sanija ikdienā bijusi noslēgta un klusa meitene, bet mūzikas skolā jutusies kā zivs ūdenī, jo klavierspēle padevusies, turklāt strādājusi centīgi un apzinīgi, ko apliecinājis arī sasniegtais rezultāts. Ar vēl vienu skolasbiedreni duetos braukāts uz festivāliem un konkursiem. Pa vidu gan gadījies periods, kad alkusi pamest mūzikas stundas un neiztikts bez asarām, tomēr mamma mudinājusi iesākto pabeigt, arī vecmāmiņa palīdzējusi motivēt. Nu jauniete ir pateicīga, ka kopīgiem spēkiem to izdevies pārvarēt. Sanijas ģimenē muzikāla ir arī mazā māsa, kura iesaistījusies folklorā. Mājas ballītēs sanākot uzstāties kopā.
Džezs ir iziešana no komforta zonas
AKCMV izraudzīties Džeza nodaļu Saniju pamudinājusi klavierspēles skolotāja Maija Lūkina, sakot, ka tas varētu būt interesanti. Tāpat pedagogs no Cēsīm stāstījis, ka mūsdienās šāda mūzika ir pieprasīta, sevišķi pianisti. – Neko nenožēloju, ļoti forši! – par gūto pieredzi saka sarunbiedre. Estere vispirms domājusi izvēlēties vokālo mūziku, kaut īsti sevi tajā neredzējusi, vai turpināt mācīties akordeonspēli, jo tajā arī diezgan labi veicies. Tad šo instrumentu nolikusi malā, pievēršoties dziedāšanai – skolojusies pie vokālās pedagoģes Madaras Briedes. Apsvērusi iespēju izglītoties arī parastā vidusskolā, bet tad uzzinājusi par džeza dziedāšanu AKCMV un gribējusi pamēģināt ko jaunu. Sanija atceras, kā Cēsīs vienā no pirmajām nodarbībām paņēmusi līdzi notis, ko spēlēt, taču klavierskolotājs tās nolicis malā, skaidrojot, ka džezā mācās pēc dzirdes. Laika gaitā radusies apjausma, kas tad īsti ir šāda mūzika. – Džezs ir iziešana no komforta zonas, vairāk koncentrējoties uz emocijām, spēlēšanās ar dažādiem tembriem, krāsām… Tā ir brīvības mūzika, izpaužot pašam sevi! – uzsver Estere. Viņa spriež, ka varbūt tāpēc dziedāšana tik tuva, ka mamma, gaidot meitu, daudz dziedājusi.
Meitenes atzīst, ka mācību posms Cēsīs kopumā bijis krāsains, kaut pa vidu nākusi pandēmija. Darboties mūzikā caur Zoom bijis briesmīgi, tas arī patraucējis savā jomā attīstīties, jo būtiska tomēr ir pedagoga klātbūtne, lai dzirdētu visas nianses, bet kaut kā galā tikts. Sanija, runājot par Cēsīm, akcentē kolektīva – gan audzēkņu, gan skolotāju – draudzīgumu un savstarpējās rūpes, kas radījis ģimenisku sajūtu. Zīmīgi, ka nodaļas pedagogi turpina izglītoties, tādējādi svarīgās zināšanas aizvien nododot saviem skolēniem, iedvesmojot viņus. Sanijai šķiet, ka, apgūstot profesiju mūzikā, tas ir darba un vaļasprieka apvienojums. Estere papildina, ka vajadzējis ievērot disciplīnu, lai strādātu regulāri. Mācību laikā abas Limbažu novada jaunietes piedalījušās Erasmus+ programmā Lietuvā un Nīderlandē. Mērķis bijis arī iepazīt tuvāk akadēmijas, kur nākotnē varētu studēt. Apmeklējušas meistarklases, uzstājušās kopā ar dažādiem mūziķiem. Guvušas vērtīgu pieredzi, pamanījušas ārzemju kultūras īpatnības. Vēl esot AKCMV audzēknēm, Latvijā kāpušas uz vienas skatuves ar pazīstamo mūziķi Ivo Fominu. Estere un Sanija koncertējušas gan individuāli, gan sadarbojoties, viens pasākums bijis Limbažu jauniešiem. Sanija spēlējusi fona mūziku restorānā Pernigele, šovasar ar pavadījumu kuplinās pāris kāzu. Estere uzstājusies ar koncertiņu dzimtajā Viļķenē, vasarā dziedās nometnē Valmierā. Meitenes teic, ka ir atvērtas jauniem piedāvājumiem sniegt priekšnesumus. Jāpiebilst, ka abas kopā dzīvojušas arī skolas kopmītnēs.
Beidzot vidusskolu, Estere saņēma Latvijas Simtgades stipendiju, ko Finanšu ministrija piešķir izglītības iestādes izvirzītam vienam absolventam par mācību sasniegumiem, aktīvu sabiedrisko darbu, pilsonisko aktivitāti, iesaistīšanos mākslinieciskajā pašdarbībā un sporta aktivitātēs, arī par ieguldījumu izglītības iestādes attīstībā.
Centieni pierādīt savu varēšanu
E. Arumam izvēle apgūt deju bija diezgan likumsakarīga, ņemot vērā ģimenes vērtības un tradīcijas. – Kultūra ir jāturpina, arī atbalsts no savējiem bija pašsaprotams. Negribēju mācīties parastā vidusskolā, vēlējos, lai uzreiz ir profesija. Tagad esmu deju kolektīva repetitors, – viņš skaidro. Skolojies gan tautas dejā, gan laikmetīgajā un modernajā. – Pašam tuvāka ir tautas. Jau gadus četrus esmu Tautas deju ansambļa «Katvari» dalībnieks, bet vispār dejoju jau no 1. klases – sākotnēji Lādezera pamatskolas kolektīvā, pēc tam «Varavīksnē». Viņš atzīst – tik un tā būtu turpinājis dejot, pat ja izvēlētos apgūt kaut ko citu. Tiesa, 16 gados uzreiz saprast, ar ko saistīt savu turpmāko dzīvi, šķitis pārāk nopietns jautājums. Mēģinājis pat stāties Rīgas Valsts tehnikumā uz loģistiku, bet uzreiz sapratis, ka tur nemācīsies. 10. klasē sācis mācības Limbažu novada ģimnāzijā, tur licies nedaudz par grūtu, bet tad uzzinājis par AKCMV un nešaubījies, ka tā būs īstā izvēle, jo varēs darīt to, kas patīk, un klāt visam būs vidusskolas programma. Sākotnēji kursā bijuši četri, vēlāk palikuši trīs. Viņi arī bija pēdējie, kuri vēl varēja mācīties Dejas nodaļā, jo to slēdza. – Tobrīd vairāk attīstījos tieši kā dejotājs nevis pasniedzējs. Ieguvu to, ka cilvēki redzēja, ar ko nodarbojos, – teic jaunietis. Būdams Dejas nodaļas audzēknis, daudzkur arī uzstājies, tostarp dažādos koncertos, bet pārsvarā Cēsu pusē. Jaunietis kā solists tur jūtas pamanīts un novērtēts, taču viņam žēl, ka tas pagaidām nav izdevies ar Limbažu novadu, kaut centies sevi pieteikt parādīt kādos pasākumos.
Limbažnieks Edvards Arums dejo Seno danci Ulda Žagatas horeogrāfijā
E. Kaļva secina, ka četri gadi AKCMV ir bijis krāšņs muzikāls ceļojums. – Esmu iedziļinājies vairāku daudzveidīgu komponistu skaņdarbos, tos mācoties un interpretējot gan specialitātē, gan arī koncertmeistaru praksē un spēlējot kameransambļos. Tikpat vilinošas bija mūzikas literatūras un pianisma vēstures stundas, kuru dēļ pieredzēju spilgtu klasiskās mūzikas pamatkanonu un arī mazāk zināmu repertuāru. Vēl viņš mūžam atcerēšoties Sandras Dzelzkalējas stundas, kurās ne tikai apgūta komponistu biogrāfija un skaņdarbu nozīme, bet arī klausījušies izcilas interpretācijas, filozofējuši, smaidījuši, pārdzīvojuši, ietekmējoties no mūzikas maģijas. Ne mazāk svarīgs alojietim bijis kontakts ar skolotājiem un skolasbiedriem. – Daudz jaunas mākslas esmu uztvēris un izdzīvojis, arī pateicoties sarunām ar draugiem. Mēs dalījāmies priekā par jaunatklātu mūziku un koncertu iespaidiem, kopā muzicējām. Klavierspēli viņš sācis apgūt Alojas mūzikas un māksla skolā, kur sirds klātesamības svarīgumu šajā procesā iemācījusi skolotāja Olga Ābele. Par nākotni E. Kaļva teic, ka nepārstās radīt mākslu, taču vēl nezina, kā tieši tas izpaudīsies. Šobrīd viņš savu jaunradi publisko mūzikas straumēšanas vietnēs internetā. Mācoties Cēsīs, izveidojis četrus albumus, un vēlas iesākto turpināt.
Alojietis Edvards Kaļva četrus mācību gadus Cēsīs sauc par krāšņu muzikālu ceļojumu
Visi četri absolventi turpinās studēt savā jomā, iegūstot augstāko izglītību Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Esteri interesē arī vokālā pedagoga specialitāte. – Lai būtu labs pedagogs, jābūt ļoti labam māksliniekam, – viņa uzskata. Jau šomēnes notiek iestājeksāmeni. Veiksmi!
Ilva BIRZKOPE
Foto no absolventu albuma
