– Tas ir balts darbs, – saka malējs Gatis Lācis
Aptuveni četras reizes gadā Igates krodziņa senajās dzirnavās iedarbina graudu maļamo ierīci, lai papildinātu cepamo un vārāmo vielu krājumu. Vienā no iedarbināšanas reizēm – Pūpolsvētdienā – atkal bija iespēja lūkot, kā mieži pārtop putraimos un nonāk pavāru pārziņā. Un pirmo reizi krodziņa saimnieki bija nolēmuši malšanu darīt zināmu un redzamu arī apmeklētājiem, kuri iegriežas uz nesteidzīgu ēdamreizi brīvdienu noskaņā.
Igates pils apsaimniekotāja Kristīne Lāce paskaidroja, ka dzirnavas tiek iedarbinātas tikai tad, kad virtuvē beidzas mieži, un nu šis brīdis bijis klāt. – Firmas ēdieni no miežu putraimiem pie mums top jau gadiem ilgi. Tagad pēc ziemas nācās mazliet piepirkt no vietējiem ražotājiem, – teica K. Lāce.
Te tapušos putraimus lieto tikai krodziņa vajadzībām. Tie pārtop citviet neatrodamos gardumos – miežu plāceņos ar piedevām un krēmīgā putrā jeb miežoto ar gailenēm. Ēdienkartē dižojas arī miežoto ar kraukšķīgu bekonu, krēmīgais miežoto ar pupiņām un saceptu bekonu, kā arī irdenā putra ar saceptu gaļu. Nav aizmirstas tradicionālās un latviešu vēderam tik ierastās putraimdesas. Pavāre Līga Dzērve Auseklim īpaši ieteica miežoto ar gailenēm un kliju pankūkas no smalkajiem miltiem. Bet firmas ēdienu autortiesības pieder šefpavārei Ilzei Bramanei, kura tur strādā jau gadus 20. Pats krodziņš šogad 8. martā nosvinēja 21. dzimšanas dienu, 99% tīmeklī atrodamo atsauksmju par ēdienu un apkalpošanu ir pateicīgi pozitīvas.
Dzirnavas un malšana notiek tieši blakus krodziņam – ēkas otrā daļā. Tur svētdien dunēja motors, griezās siksnas un, maļot Lēdurgas kaltē iegādātos miežus, gaisā virmoja patīkams miltu aromāts. – Tas ir ļoti balts darbs, – atzina Kristīnes dzīvesbiedrs Gatis Lācis, papurinot miltus no matiem un apģērba. No tepat tapušajiem miežu miltiem krodziņā darina cepumiņus, ko pasniedz pie karstajiem dzērieniem. Gatis, kurš labi iejuties arī dzirnavnieka lomā, uzsvēra, ka dzirnavas strādā kā senāk – ar siksnas piedziņu. Tās nav nekāds muzeja eksponāts, bet gan funkcionējoša un noderīga ierīce – viss notiek pa īstam. Savukārt Kristīne atgādināja, ka dzirnavas ir ļoti senas, to pamati ir vecāki nekā pils celtne. Bet dzirnavu atjaunošana esot iepriekšējās pils apsaimniekotājas Gunas Preimanes nopelns – tieši viņas vadībā iekārta reanimēta. Tagad pils un krodziņš pieder citam pilskungam, taču tendence saglabāt vēstures mantojumu ir palikusi nemainīga.
Malšanas tehnoloģiskais ritms izstrādājies gadsimtu gaitā un ir salīdzinoši vienkāršs. Sākumā graudus ber attīrītājā, tur tie tiek saskaldīti, izveidojot grūbas. Tās vēlreiz izlaiž caur grūbotāju un pēc tam ber dzirnaviņās, kur top putraimi. Visu procesu kustina ar elektrību. Vietējie iedzīvotāji zina stāstīt, ka padomju gados dzirnavas darbojušās teju ar pilnu jaudu, malti arī kvieši. Toreiz visu aprūpējis Vanagu Jānis, kurš saimniekojis arī maltuvē Straupes pusē.
Krodziņā sastaptais apmeklētājs Valdis, kurš ar ģimeni krodziņā bija ieradies no galvaspilsētas, stāstīja, ka brīvdienās ciemojies pie meitas Indras, kura pērn iegādājusies māju pie Lēdurgas. Uz Igati viņus atvedusi zinātkāre un interese apceļot novadu. – Apbraukājam apkārtni, mēģinām saprast, noskaidrot, kas kur atrodas, – teic Valdis. Viņš bija patīkami pārsteigts par krodziņā piedzīvoto un kā jau pilsētnieks tincināja par visu, ko redzēja un dzirdēja.
Vasarā krodziņu apmeklē garāmbraucēji, mērojot ceļu no Limbažiem un uz tiem, bet citos gadalaikos pārsvarā uz turieni paēst un atpūsties dodas gan mūspuses, gan blakusnovadu iedzīvotāji. Visticamāk, arī Lieldienu laikā krodziņam netrūks apmeklētāju un vietējo kārumu tīkotāju. Tā Igates pils komplekss turpina ceļojumu nākotnē, priecējot apmeklētājus ar savu neatkārtojamo šarmu.
Edmunda IMŠAS teksts un foto
