Buiviete Agnese Jākobsone piepildījusi sapni un kopā ar ģimeni (attēlā ar bērniem Danielu un Beati) sākusi dzīvi lauku viensētā Brīvzemnieku pagastā
Kopš pagājušā gada maija Buivu par savām un ģimenes mājām dēvē Agnese JĀKOBSONE. Dzimusi un augusi rīdziniece, viņa vienmēr sapņojusi par dzīvi laukos. Nu tas izdevies, un sarunbiedre ar aizrautību izbauda rāmo dzīvi Brīvzemnieku pagasta Strēlniekos, kas ir viņas drauga Mārtiņa dzimtas īpašums. Abi savu nākotni saista ar šejieni un lolo ieceres darboties laukos un tos iedzīvināt.
Piepildīt lielo sapni
Pirms pārcelšanās uz Buivu Agnesei saistības ar laukiem nav bijis. Ar mammu un vecmammu savulaik trijatā Salaspilī gan rosījušās savā dārziņā, tādēļ pieredze šādos darbos bijusi. Agrā celšanās brīvdienās un ravēšana tolaik sarunbiedrei ne visai gājusi pie sirds. Kad 20 gadu vecumā aizbraukusi darbā uz Angliju, bija laimīga, ka izsprukusi no dārza darbiem. Tiesa, pēc gada, atbraukusi uz Latviju ciemos, mammai jautājusi, vai var aiziet paravēt… – Tik ļoti gribējās rokas iebāzt zemē. Anglijā tā man pietrūka.
– Šī ir drauga vecāku un vecvecāku māja, kas kādu laiku bija neapdzīvota. Nolēmām pārcelties uz šejieni. Vienmēr jau pastāv variants doties atpakaļ uz pilsētu. Pamēģinājām. Man patīk! Te ir tik labi. Miers, klusums, tik fantastiski iziet laukā. Bērniem ir, ko darīt. Nav tā kā Rīgā, kur betonēts pagalms, – skaidro sarunbiedre. Turklāt bērniem augt laukos ir veselīgāk, te ir svaigs gaiss, plaša apkārtne un iespēja skraidīt basām kājām. Dzīvei laukos ir vēl viena pievienotā vērtība – savi dārzeņi, augļi. Bērni var našķēties uzreiz no dobes. – Man tā ir vērtība, – uzsver A. Jākobsone. Daba viņai ir ļoti tuva, un nu tā ir rokas stiepiena attālumā. Pļavā un tuvīnajā mežā viņa vāc ārstnieciskās zālītes tējām un sīrupiem, gatavo pirtsslotas. Jauki, ka netālu dzīvo arī Mārtiņa krustvecāki, pie kuriem pasērst. Protams, mēdz būt arī grūti brīži, kad nolaižas rokas, bet ikdienas rosīšanās, skaistie rīti, pašu un savvaļas dzīvnieki, kas viesojas dārzā, liek aizmirst par nebūšanām.
Agneses vecākais dēls Daniels mācās Jura Neikena Dikļu pamatskolas 5. klasē. Gan zēns, gan viņa mamma novērtē, ka lauku skolā atšķirībā no Rīgas mācību iestādēm klases ir mazas un skolotājs spēj pievērsties katram bērnam individuāli, attieksme ir personīgāka. Mācoties Dikļos, zēna atzīmes krietni uzlabojušās. Un skolotāji te ir lieliski. Uz skolu Daniels dodas ar satiksmes autobusu, kas rītos kursē caur Buivu līdz Ozolmuižai, kur puisis pārsēžas valmierietī un brauc līdz skolai. Ar pārsēšanos ceļš arī mājup. Kamēr jāgaida autobuss, pēc stundām Daniels iesaistās dažādos pulciņos. Meitiņa Beate vēl dzīvojas pa māju kopā ar mammu.
Strēlniekiem ir teju 90 gadu, un jaunā ģimene pēc savām iespējām un laika māju lēnām atjauno un modernizē. Iepriekšējie saimnieki ir priecīgi, ka nu tā atkal ir apdzīvota. Pavisam nesen virtuvē iebūvēta t.s. raķeškrāsns, kas malku patērē ārkārtīgi maz, bet ļoti labi un ilgi silda. Tā kā draugs ik dienu braukā uz darbu Rīgā, ne vienmēr remontdarbi sokas raiti. Bet labs nāk ar gaidīšanu. Darāmā laukos pietiek un garlaicīgi nav. Ģimene audzē dažus trušus, tostarp Angoras garaušus, no kuriem iegūt vilnu adīšanai. Rokdarbi Agnesei ļoti iet pie sirds. Savām vajadzībām tiek turētas arī paipalas. Aprūpējamo kustonīšu kompāniju papildina divi kaķi.
Māksla mazliet atlikta malā
Agnese ir māksliniece, zīmola Lapsa Jako izveidotāja, aizraujas ar rokdarbiem, nodarbojas ar metālapstrādi. Viņas rotas un adījumus, arī dēla veikumu varēja aplūkot pavasarī, kad Ozolmuižā rīkota vietējo iedzīvotāju rokdarbu izstāde. Agnese patiku pret metālu, īpaši sudrabu, šķiet, mantojusi no krusttēva, kurš paša garāžā kaut ko mazliet gatavojis no sudraba. Pēc pamatskolas viņa vēlējās apgūt juveliera prasmi. Tā kā piemērotu skolu tobrīd neatrada, aizgāja uz konditoriem. Vēlāk izmācījās par lietvedi, bet sirdī tomēr palicis sapnis par metālapstrādi. Sazinājusies ar Rīgas Mākslas un mediju tehnikumu un tūdaļ aicināta nākt to apgūt. Pēc tam viņa šajā skolā vairākus gadus metālapstrādi mācīja jauniešiem. Agnesei ar viņiem izveidojās ļoti labs kontakts. Patlaban metāla darbi uz laiku atlikti malā, jo pietrūkst laika. – Pagaidām galvenais ir iekārtot māju, taču vēlos izveidot sev arī nelielu darbnīcu. Metālapstrāde ik pa laikam mani “sauc”, ir jauki, ja kaut ko veido un nonāc pie skaista rezultāta. Un ja vēl kāds cits to novērtē, fantastiski! Iepriekš Agnese brauca vadīt meistarklases emaljēšanā (stikla pulvera klāšana uz vara plāksnes, ko pēc tam speciālā krāsnī noteiktā temperatūrā apdedzina). Maz ir tādu, kuri vēl ar šo tehniku strādā. Ar šādi gatavotām rotām viņa bijusi arī dažos tirdziņos. Starp citu, Agneses sapnis ir māla dedzināmā krāsns, jo viņu aizrauj melnā keramika.
Buivietei patīk arī adīt. Šo prasmi, tāpat kā tamborēšanu viņai bērnībā iemācīja mamma, bet šūšanu – vecmamma. Rudens un ziemas vakari ir ideāli piemēroti, lai kaut ko noadītu savējiem vai dāvanai citiem.
Lai laukos dzīvība!
Ar kaimiņiem Strēlnieku jaunajiem saimniekiem labas attiecības, palēnām iedzīvojas arī Buivas, Ozolmuižas kopienā, labprāt apmeklē šeit un Dikļos notiekošos pasākumus. Starp citu, apkaimes iedzīvotājiem izveidots pat savs WhatsApp čats.
Pēc bērna kopšanas atvaļinājuma Agnese iestājās bezdarbniekos un patlaban iesniegusi biznesa ideju Nodarbinātības valsts aģentūras atbalsta saņemšanai. Iecerēts Strēlniekos būvēt pirti, jo tā un viss ar to saistītais buivieti ļoti interesē. Pagaidām abiem ar Mārtiņu ir pārvietojamā pirts ar kublu, ar ko reizēm dodas izbraukumā uz dažādiem pasākumiem. Tapis zīmols Laika zaglis ar uzsvaru, ka pirts prasa laiku, taču tā atšķirībā no, piemēram, viedierīcēm, ir veselīgs un daudz labāks laika zaglis. Kopā ar vēl dažām aktīvām vietējām iedzīvotājām sarunbiedre vēlas Ozolmuižā iedzīvināt ziemas peldēšanu, ar ko pati aizraujas jau dažus gadus.
Agnese izlolojusi idejas, ko piedāvāt cilvēkiem, lai viņi brauktu uz laukiem. Piemājas pļavā viņa iecerējusi audzēt dažādus ogulājus (avenes, mellenes u.c.), lai interesenti varētu braukt lasīt ogas, dažādus augļus. Tāpat plānā ir atjaunot kādreizējo kūti un pārveidot to par pasākumu vietu bērniem, piemēram, nodarbību, nometņu rīkošanai. Arī teritorija dažādām āra aktivitātēm pietiekama. – Mēs neesam tālu no pilsētām. Gan no Limbažiem, gan Valmieras mūs šķir 30, bet no Rīgas – 100 kilometru. Domāju, ka cilvēki būtu gatavi braukt uz pirti, vest savus bērnus uz dažādām aktivitātēm arī šādu ceļa gabalu. Mūsdienās tā vairs nav problēma. Plāni mums ir lieli, – atzīst sarunbiedre, ļoti cerot, ka izdosies tos īstenot. – Palēnām tikai jāsāk darīt. Gribu būt šeit un vēlos, lai laukos ir dzīvība, – teic A. Jākobsone, kuru iedvesmo netālu (Dikļu pagastā blakus Ozolmuižai) esošais LAUX – zīmols un uzņēmums, ko veiksmīgi attīstīja no Lielbritānijas mājup pārbraukušās staiceliete Madara Mestere un Marta Vētra no Ozolmuižas. Un šis nav vienīgais piemērs, kad jauni un aktīvi ļaudis atgriežas vai pārceļas uz laukiem un sāk kaut ko jaunu. – Reizēm gan rodas sajūta, ka laukus apzināti cenšas nomērdēt. Aizver skolu, slēdz kādu autobusa maršrutu vai likvidē pasta nodaļu. Un tā visu laiku kaut ko tikai noņem nost, – novērojusi Agnese. Lai nu kā, bet izvēli pārcelties uz laukiem ģimene nenožēlo.
Līgas LIEPIŅAS teksts un foto
