Dzejniece Anita Emse ieraksta veltījumu savā jaunajā grāmatā Ceļš
21. septembrī Pāles kultūras namā un attālināti norisinājās 2. Vidzemes lībiskās kultūrtelpas starptautiskā konference Vidzemes lībiskās kultūrtelpas vērtības – aktuālais un atklātais. Tās tēma bija Vidzemes lībiešu valodas izpausmes mūsdienu sabiedrībā. Todien valodnieki un pētnieki četros populārzinātniskajos lasījumos dalījās atklājumos un pētījumos par Vidzemes lībisko izloksni un lībiešu kultūras ietekmi. Konferenci vadīja lībiskā mantojuma pētniece Lolita Ozoliņa, norisi atbalstīja Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF), Latvijas Universitātes (LU) Lībiešu institūts, Limbažu un Siguldas novadu pašvaldības.
Lībiešu valoda un tauta mūsdienu Latvijas teritorijā izveidojās pirms vairāk nekā 1000 gadiem un nemateriālais mantojums Vidzemē saglabājies līdz 19. gadsimtam, bet Kurzemē līdz mūsdienām. Lībieši, vienojoties ar Latvijā dzīvojošajām baltu ciltīm, izveidoja mūsdienu latviešu valodu, kultūru un identitāti. Konferenci atklāja Tartu Universitātes profesors, valodnieks un dzejnieks Karls Pajusalu ar LU Lībiešu institūta un Tartu Universitātes (TU) pētnieku Uldi Balodi prezentācijā Kopīgie dabas vārdi Salacas lībiešu, igauņu un latviešu valodā. K. Pajusalu klātesošos uzrunāja Vidzemes jeb Salacas lībiešu valodā, ko agrāk izmantoja Vidzemē. – Vietā, kas mūsdienās saved kopā Latvijas un Igaunijas kultūras. Visvairāk tas redzams mūsu valodā. Kultūras bagātība vispirms ir savu sapņu un savdabības apzināšana, bet pēcāk atvērtība jaunām lietām un tālākai attīstībai, – K. Pajusalu teikto tulkoja U. Balodis. Viņi stāstīja par Vidzemes ainavas, putnu un zivju un augu nosaukumiem Vidzemes un Kurzemes lībiešu, latviešu un igauņu valodā. Vai zinājāt, ka teju ikvienam zināmais nosaukums Jugla ir cēlies no lībiešu vārda jog, kas nozīmē upe, bet la – vieta? – Jugla – faktiski vieta, kur ir upes. Vēl interesantāka ir Urga! Tā parādās Vidzemes lībiešu reģionā un mazliet pie Ogres. Tātad «Urga» ir visīstākais Vidzemes lībiešu vārds, – teica U. Balodis. Šogad LU Lībiešu institūts pabeidza lībiešu vietvārdu kataloga veidošanu. Savukārt pērnajā gadā latviešu valodā tulkots Salacas lībiešu valodas ceļvedis, kura autori ir K. Pajusalu un viņa kolēģis Eberhards Vinklers no Getingenes Universitātes Vācijā.
LU Lībiešu institūta direktors un dzejnieks Valts Ernštreits runāja par lībiešiem, viņu mantojumu un valodas izpausmes veidiem konferences sadaļā Lībiešu valodas pēdas Vidzemē. Viņš aicināja aplūkot dažādas kartes, kurās attēlotas lībiešu dzīvesvietas un valodas izplatība. 19. gadsimta vidū lībieši kā atsevišķa etniska vienība Vidzemē dzīvoja Svētciema un Svētupes apkaimē, kur vēsturiski bija vairāki lībiešu valodas paveidi – vismaz četri dialekti, no kuriem viens Kurzemes, bet pārējie Vidzemes – Daugavas, Gaujas un Metsepoles, kas līdz mūsdienām saglabājies rakstiski. Par lībiskā dialekta Vidzemes izlokšņu pētījumiem sīkāk pastāstīja LU Latviešu valodas institūta pētniece Daira Vēvere un zinātniskā asistente Anete Ozola. – Informācijai par pēdējiem valodas nesējiem jāpateicas Andersam Jūhanam Šēgrēnam, kas vāca valodas materiālus un tik daudz pierakstīja… Vidzemes lībiešu mantojums dzīvo tālāk latviešu valodā, – apliecināja V. Ernštreits.
A. Ozola un D. Vēvere iepazīstināja un aicināja attālināti izmantot vietnes dialekti.lu.lv sadaļu Vidzemes lībiskā kultūrtelpa. Tur iespējams noklausīties 19. gadsimta vidus sieviešu teikto vai rakstiski izlasīt Pāles, Svētciema un Salacas valodas izloksnes, tāpat arī dažādās vārdu formas un to nozīmi. Ikviens aicināts iesaistīties Apvidvārdu talkā, ko iespējams veikt vietnē apvidvardi.lu.lv, lai izveidotu kopīgu vārdnīcu.
Salacgrīvas muzeja direktore Ieva Zilvere runāja par novadnieku Emšu dzimtu un tās piederīgo Anitu Emsi, kurai diena bija ļoti īpaša, jo konferences laikā atvēršanas svētki norisinājās viņas dzejas un atmiņu stāstu grāmatai Ceļš. Tajā lasāmi fragmenti no viņas dienasgrāmatas. A. Emse ir lībiskā mantojuma glabātāja, tā dialekta Svētciemā izloksnes uzturētāja un Svētciema Lielnoru lībiešu dzimtas pēctece. Grāmatai tapt palīdzēja vēsturniece Rasma Noriņa un māksliniece Ilze Emse-Grīnberga. Ceļš ir otrais Anitas izdevums, kurā jūtama lībiska klātbūtne. 2014. gadā iznāca dzejas krājums Saknes. Par paveikto priecājās arī Skaidrīte Naumova, izdevniecības Madris vadītāja, kura deva iespēju Ceļam ieraudzīt dienas gaismu. – Šādu vērtību kā Anitas Emses dzeja Latvijā ir ārkārtīgi maz. Kad Rasma man nosūtīja manuskriptu un to lasīju, sapratu, ka man rit asaras. Tādas lietas ar mani parasti nenotiek. Esmu izdevēja, kas dara savu darbu un emocijās neieslīgstu, bet šī dzeja ir tik ārkārtīgi dziļa un patiesa, viņas lībisko izcelsmi balstoša! Tur bija viss, tostarp cilvēka dzīve. Skaidrīte dzejniecei uzdāvināja dzintara pildspalvu turpmāko darbu un autogrāfu rakstīšanai. Un todien nācās parakstīt daudz grāmatu! A. Emse pateicās savai diženajai lībiešu pēcteču dzimtai, kuras pārstāvju ir daudz vairāk, nekā Pāles kultūras nama zālē iespējams sapulcēt. Grāmatas izdošana bija liels komandas darbs, bez kuras tās izveide nebūtu iespējama.
Pasākumam īpašu odziņu piešķīra Lēdurgas deju kopas Lauga kamerizrāde 1/5, kuras režisore ir Anta Grīnvalde. Viņa iejutās arī dejotājas lomā. Priekšnesums raisīja interesantu noskaņu, ko paspilgtināja mākslinieku baltie tērpi un nemitīgā skatuves apgaismojuma krāsu maiņa no dzelteniem uz ziliem un baltiem toņiem. Dejas izrādes nosaukums simbolizē piecas tautas – lībiešus, kuršus, sēļus, latgaļus un zemgaļus, kas vienojās, lai izveidotu spēcīgu latviešu nāciju. Tātad viena piektdaļa Latvijas vēsta par lībiešiem.
Fanija ROMEIKO
Foto no «Vidzemes lībiskās kultūrtelpas» albuma
