Pagājušās nedēļas beigās asociācijas Lauku ceļotājs ekspertu komisija apmeklēja Limbažu un Salacgrīvas novada objektus, kas izvirzīti kultūras zīmei Latviskais mantojums. To pasniedz Latvijas tūrisma uzņēmējiem, kuri saglabā un daudzina latvisko kultūras mantojumu. Lauku ceļotāja pārstāvis, tūrisma un vides eksperts Juris Smaļinskis pēc vizītes, komentējot redzēto, teica: – Ja vieta tiek izvirzīta šai zīmei, tad tā atbilst zināmiem kvalitātes kritērijiem. Viņš bilda, ka daži no objektiem bija tādi, kur pats bija jau iepriekš viesojies, citu slava tiem iet pa priekšu – tie tūrisma jomā zināmi visā Latvijā.
Daudz dzirdēts par Jāņa Ulmja ārstniecības augu kolekciju Lādes Avotiņos. Komisija nebija vīlusies. Novērtējuši gan ārstniecības augu bagātību, gan to, kā saimnieks par to stāsta, iesaistot cilvēkus un beigās dodot viņiem iespēju produkciju nogaršot un iegādāties. J. Smaļinskis piebilda, ka šonedēļ J. Ulmja saimniecībā atgriezīsies kopā ar japāņu žurnālistu grupu. – Vienai saimniecībai sasniegt Japānas presi ir faktiski neiespējami. Mēs aizvedīsim viņiem veselu autobusu ar žurnālistiem, – viņš teica. Šobrīd Lauku ceļotājs gatavo materiālu Japānas tirgum, kurā būs daudz Latviskā mantojuma zīmes turētāju, jo japāņiem šī tēma ir ļoti interesanta. Eksperti apskatīja arī Igates pili, lai gan šoreiz vairāk uzmanības pievērsa tās Dzirnavu krodziņam, kur var baudīt latviskus ēdienus no pašu maltiem graudiem. Ļoti atzinīgi J. Smaļinskis vērtē maiznīcas Lielezers ekskursiju. Lielezera maiznīca ir viena no salīdzinoši nedaudzajām lielajām ražotnēm, kas uzņem ekskursantus. Eksperts izcēla maiznieka Valtera Kanopas aizrautību un zināšanas, vadot ekskursiju. – Viņš pats ir kā mantojuma elements, – vērtēja J. Smaļinskis. – Esmu novērojis, ka pēc tam, kad redzēts, kā produkts top, cilvēks kļūst par lojālu tā pircēju un patērētāju. Savukārt SIA Limbažu Tīne J. Smaļinskis bija apmeklējis pirms vairākiem gadiem, kad uzņēmums tikai sāka uzņemt ekskursantus. Viņš izceļ to, ka arī tas ir ražojošs uzņēmums ar bagātīgām tradīcijām un tādu industriālo mantojumu (iekārtām), kas Latvijā ir retums. – Latviešiem ir tāds nacionālais sporta veids – sūkstīties par to, cik igauņiem viss labāk. Bet «Tīne» ražo Igaunijai. Tas ir jāizceļ, – sprieda eksperts. Uzņēmuma klientu saraksts liecinot, ka tās precei nav līdzīgas tuvākās un tālākās Eiropas valstīs.
Zīmes Latviskais mantojums pretendenti, ko vērtēja asociācijas Lauku ceļotājs eksperti, mums un droši vien arī avīzes uzticīgajiem lasītājiem ir labi zināmi. Tās ir vietas, ar ko lepojamies, lielākā daļa savā jomā ilgstoši sevi pierādījuši.
Salīdzinoši svaigāks bija pirmais ekspertu komisijas apstāšanās punkts – krogs Sidrabiņi blakus Liepupes baznīcai. Par krogu un tā saimnieci Leldi Biti rakstījām jau pirms diviem gadiem, kad Sidrabiņi bija tikko vēruši durvis. Taču pie viņas noteikti bija vērts iegriezties atkal, jo nu ir īstenots tas, kas tobrīd bija tikai iecere, – darbu sācis gaļas pārstrādes cehs un veikaliņš.
Komisijas cilvēki ar interesi klausījās saimnieces stāstījumā par to, kā uzņēmēji no Rīgas devušies uz laukiem un veco baznīcas veļasmāju pārvērtuši mājīgā krodziņā. Apkārtne bija piedrazota, īpašums nolaists. Taču zem namiņa apšuvuma atklājās guļbaļķi, ko izdevās saglabāt. Ja sanāk iegriezties, pievērsiet uzmanību tam, ka katrs baļķis ir cita platuma! Acīmredzot tie ir baznīcai ziedoti, un, kāds nu katram bija, tādu cilvēki deva. No pagātnes liecībām saglabāja tik elementu, cik tehniski bija iespējams. Piemēram, kroga 2. stāvā var apskatīt vecās sijas, katrā no kurām iezāģētas numerācijas atzīmes. Tur, kur tagad cehs un veikals, bija tikai pussagruvusi kūtiņa.
Zupu Sidrabiņos vāra no skābētiem kāpostiem, kas gatavoti pēc vecmāmiņas receptes. It kā nekā sevišķa tajā nav, bet kāposti tomēr sanāk īpaši! Vēlāk Lauku ceļotāja pārstāvis, tūrisma un vides eksperts Juris Smaļinskis atzinīgi novērtēja to, cik daudz tradicionālu, latvisku ēdienu ir Sidrabiņu ēdienkartē. L. Bite pastāstīja, ka ēdienkarti 2—3 reizes gadā maina, bet pieprasītākos saglabā. Divu gadu laikā krogs iemantojis apmeklētāju atzinību. – Tā vieta ar lielajām, garšīgajām porcijām, – šādi iestādes piedāvājumu novērtējusi kāda apmeklētāja. Taču, protams, porciju izmērs nav vienīgais, ko Sidrabiņi vēlas piedāvāt. – Visu ražojam paši, arī maizi cepam. Ja vietējais zemnieks var piedāvāt izejvielas, pirkšu no viņa, cena nav tik būtiska, – teica L. Bite.
Vēl jāpiebilst, ka Lelde ir arī biškope. Ar reklāmu neaizraujas, jo var saražot noteiktu apjomu. Dienā – pāris produkcijas veidu. Saimniece lepojas, ka Sidrabiņi Vidzemē, iespējams, ir vienīgie, kas gatavo vītinātu gaļu un desas. Vērtēšanas komisijai L. Bite detaļās pastāstīja par dažādiem knifiem, ko izmanto gaļas produkcijas ražošanā. Acīmredzams, ka metodes un receptūra ir rūpīgi pārdomāta. Lai tiktu pie tāda produkta, kādam tam jābūt, eksperimentēts, cik nepieciešams. Prece jau saņēmusi pirmo novērtējumu – par žāvēto desu un vītināto desu ar kadiķogām iegūtas sudraba medaļas 4. Starptautiskajā gaļas un desu festivālā, kas šogad notika Valkā.
Pēc apmeklējuma J. Smaļinskis atzina, ka Sidrabiņi veiksmīgi atraduši savu nišu. Viņaprāt, ārkārtīgi pozitīvi, ka no drupām izcelta sena ēka, vēsturisks interjers padarīts baudāms un cilvēkiem pieejams. Šajā ziņā krogs atbilst Latviskā mantojuma zīmes idejai, jo, lai arī tas nav vēstures piemineklis pēc statusa, tad pēc būtības gan. Oktobrī Lauku ceļotāja vērtēšanas komisija padsmit cilvēku sastāvā sanāks kopā, lai pārrunātu redzēto un vienotos par zīmju piešķiršanu. Tās saņems visi, kas atbildīs kritērijiem. Svinīgā ceremonija notiks novembra beigās Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. J. Smaļinskis apstiprināja, ka tās saņemšana nozīmē ne tikai pagodinājumu. Lauku ceļotājs, veidojot informatīvos materiālus un ceļvežus, tajos iekļauj ne tikai asociācijas biedrus. Jo neba dalība kādā organizācijā ir tūrista kritērijs, izvēloties apskates objektus. Organizācijas atzinība nozīmē arī publicitāti un reklāmu, un – vai gan tās var būt par maz. Mums taču ir, ar ko lepoties!
Linda TAURIŅA
