Limbažniecei Mētrai Krūmiņai rūpes par puķēm iet pie sirds
Limbažos ne viens vien noteikti pazīst Sporta ielas 9.a mājas iedzīvotāju Mētru KRŪMIŅU, enerģisku un runātīgu kundzi. Par limbažnieci rosināja uzrakstīt viņas kaimiņi. Kundze jau ilgus gadus rūpējas par puķu dobi pie daudzdzīvokļu mājas (gar 1. un 2. korpusu), kā arī, gaidot Ziemassvētkus, savā kāpņu telpā uzstāda un izrotā eglīti, veido tematisku dekoru kompozīciju, radot svētku prieku citiem un reizē sev. Jau vairākus gadus viņa svētku kociņu izrotā arī nama pagalmā. Visiem patīk! Mājas iedzīvotāju iepriecināšana sagādā patīkamus brīžus pašai Mētras kundzei. Ne velti kaimiņi viņu iedēvējuši par mājas rūķīti.
Grūti noticēt, kad sarunbiedre stāsta, ka pārkāpusi jau astotajam gadu desmitam. Arī citi, to uzzinot, brīnās, cik viņa joprojām darbīga un šiverīga. – Visu laiku esmu bijusi kustībā, nevaru mājās nosēdēt, – atzīst kundze, kura ne tikai rūpējas par puķēm pie mājas un mazdārziņu, bet ik dienu, lai arī kādi laikapstākļi, dodas vairāku kilometru garā pastaigā. – Ir jākustas, lai asinis riņķo! – viņa iesaka. Vairāk nekā divdesmit gadu M. Krūmiņa nostrādāja par pavāri kādreizējā kafejnīcā Lauvas. Kad to slēdza, darba gaitas turpināja toreizējā restorānā Pernigele Liepupē. Rosījusies gan virtuvē, gan vajadzības gadījumā strādājusi bufetē, apkalpojusi klientus un darījusi vēl daudz ko citu (tāpat kā Lauvās). Par labi veikto darbu tagad atgādina saņemtie daudzie goda raksti.
Mētras kundze Sporta ielas 9.a namā dzīvo vairāk nekā četrdesmit gadu. Kad nams uzcelts, abiem ar vīru te ierādīts dzīvoklis. – 1983. gada 31. janvāri ievedām pēdējās mantas, – viņa atceras. – Savā kāpņu telpā visi dzīvojam kā viena ģimene, mājas iedzīvotāji esam draudzīgi. No paša sākuma, kā te atnācu dzīvot, esam saliedēti. Visiem tā būtu jāsadzīvo. Citi gan brīnās, kā mēs tā varam, – stāsta M. Krūmiņa. Viņa izaudzinājusi dēlu un meitu, sagaidījusi trīs mazbērnus. Meita ar savējiem dzīvo ārzemēs, bet dēls ar ģimeni – Tūjā.
Lielā puķu dobe gar Sporta ielas 9.a namu ierīkota pēc mājas renovācijas pirms vairākiem gadiem. Iepriekš augušās hostas izraktas, savesta melnzeme un sastādītas puķes. – Kādas man patīk, tādas pērku un stādu. Nu jau teju viss ir noziedējis, bet vasarā bija visa kā. Cilvēki nāca un priecājās. Ziedēja tik daudz liliju dažādās krāsās. Viena bija īpaši skaista – pildīta, ar rozā ziediem. Citai tie bija oranži melni, citai – pavisam melni. Vienai lilijai bija pat 12 ziedu uz viena kāta! – par saviem lolojumiem stāsta Mētras kundze. Dobēs augsne tiek regulāri bagātināta, mēslota un puķēm te patīk augt. Tiesa, šogad visām rozēm tādas kā kukaiņu noēstas lapiņas, kaut nekādus kaitēkļus uz tām nevarēts pamanīt. Līdzīga liga bija piemeklējusi arī samtenes. Dālijām šogad nav tādu ziedu kā pērn, kad ziedgalvas bijušas lielas un skaistas kā cepures. Audzētājai grūti pateikt, kas vainas. Viņa pati puķes ravē, apčubina un arī laista, ūdeni nesot no trešā stāva. Nereti gadās, ka pa nakti kādi ziedi bez pēdām pazūd… Tad gan kļūst skumji. Ar to, kas viņai aug, sarunbiedre gatava dalīties, tikai jāpajautā. Reizumis Mētras kundze gan mēdzot teikt, ka raks visas puķes laukā, bet beigu beigās atzīst – kamēr jaudās, tikmēr kops. – Man ļoti patīk rušināties pa dobi, rūpēties par puķēm. Prieks, kad tās uzzied. Viņa jau bērnībā (sarunbiedre dzimusi un augusi Vitrupē), ja kādu puķu stādiņu dabūjusi, tūdaļ iestādījusi.
Arī limbažnieces vīram Jānim ārkārtīgi patikušas puķes. Kad vēl vecā mājā dzīvojuši, abiem bija iekārtots puķu dārzs. Viņu mīlestība uz ziediem turpinājusies arī vēlāk, pārceļoties uz esošo daudzdzīvokļu namu. Iznomājuši mazdārziņu, kurā liela daļa atvēlēta tieši skaistumaugiem. – Kad vīrs bija dzīvs, mums bija lielāks dārzs. Kādas tik puķes tur nebija! Kad Jānis nomira, vienai lielo dārzu kļuva par grūtu apkopt. Visas puķes tur izraku, lielu daļu atdāvināju, citas sastādīju pie mājas. Šogad man bija deviņas vadziņas, kurās audzēju tikai sīkumus – gurķus, sīpolus, kādu kabaci, – stāsta M. Krūmiņa. Kartupeļus viņa vairs nestāda, jo pēdējoreiz garnadži visus tupeņus nolasījuši, lakstus vien atstājot. Arī zirņus vairs nevarot audzēt, jo tie pārlieku garšo stirnām.
M. Krūmiņa, gadiem rūpējoties par košumaugiem, guvusi daudz zināšanu, kurās mīļuprāt dalās ar citiem. Piemēram, dobē izstādītās begonijas var ļoti labi pārziemināt. Citi gan tos rokot ārā un metot projām. Rudenī pēc to noziedēšanas izrok sīpolus, ieliek tos podā ar zemi un novieto vēsākā vietā, teiksim, koridorā uz loga. Šad tad tikai mazliet jāpalaista, lai puķu sīpoliem tiek neliels mitrums. Pavasarī tie dzīs asnus un tos varēs stādīt atpakaļ dobē. Arī pelargonijas var pārziemināt – pirms rudens salnām tās jāpārstāda podā, jānes iekšā un tās ziedēs atkal. Piemājas dobē skaisti ziedēja arī flokši, bet pērn tiem pirmoreiz uzmetās miltrasa. Mētras kundze cīņai ar to iesaka lielisku līdzekli – sēra pulveri. Pavasarī flokšiem, kad tiem izaug dzinumi, vidēji reizi nedēļā pulveris jāuzkaisa. Arī rudenī, kad ziedus nogriež, vēl mazliet var apbārstīt saknes.
Kopš sākusi dzīvot Sporta ielas namā, Mētras kundze ik gadu kāpņu telpai sagādā un pušķo Ziemassvētku eglīti. Katru reizi izdomā kaut ko jaunu vai atšķirīgu, lai pārējiem interesantāk. Visi pie tā pieraduši un gaida. Lai svētku kociņam skujas tik ātri nenobirtu, limbažniece to ievieto spainī, kas pildīts ar smiltīm, un smiltis tiek regulāri laistītas. Pagājušogad Mētras kundze bija izgatavojusi Salatēti un Sniegbaltīti, dekorācijas bagātināja svētku gaismiņas. – Parasti visi, kuri ienāk šajā kāpņu telpā, saka, ka citos koridoros nav tik skaisti kā šeit, – viņa ar gandarījumu stāsta. Drīz jau būšot jāsāk domāt, kā atkal sagādāt svētku prieku un rotāt eglīti, bet pagaidām sarunbiedre apčubina pie mājas joprojām ziedošās puķes.
Līgas LIEPIŅAS teksts un foto
