Simbolisku dāvanu – cilvēka ar redzes traucējumiem darinātu dekoru – Limbažu novada Sociālā dienesta vadītājai Ilzei Rubenei pasniedz Latvijas Neredzīgo sporta savienības vadības komanda: valdes loceklis Imants Elstiņš (no kreisās), prezidents Uģis Skuja, valdes loceklis Indulis Bumbieris un ģenerālsekretārs Artūrs Būda
Aizvadītajā piektdienā Limbažos viesojās Latvijas Neredzīgo sporta savienības (LNSS) pārstāvji, lai iepazīstinātu interesentus ar organizāciju, tās mērķiem un aktivitātēm. LNSS prezidents Uģis Skuja, ģenerālsekretārs Artūrs Būda, arī valdes locekļi Imants Elstiņš un Indulis Bumbieris sniedza prezentāciju, atbildēja uz jautājumiem un neizslēdza iespēju, ka nākotnē viena no LNSS rīkoto sacensību norises vietām varētu būt arī Limbaži.
LNSS ir 1993. gadā dibināta sabiedriska labuma organizācija, kuras mērķis ir veicināt sporta attīstību Latvijā cilvēkiem ar redzes traucējumiem, censties iesaistīt viņus sportiskās aktivitātēs un popularizēt veselīgu dzīvesveidu. Nenoliedzami, papildus tam uzdevums ir arī sportiskās meistarības paaugstināšana un dalība ne tikai vietēja mēroga, bet arī starptautiskās sacensībās, tostarp paralimpiskajās spēlēs. Iespēju robežās LNSS cenšas iesaistīt sportā ne tikai pieaugušos, bet arī bērnus.
A. Būda pastāstīja, ka Latvijā neredzīgo un vājredzīgo personu sporta attīstība sākās pagājušā gadsimta 50. gados. Dominējošie sporta veidi līdz pat 2000. gadu sākumam bija šahs un dambrete, novuss, tāpat vieglatlētika, diezgan augstā līmenī arī golbols. Šobrīd vislielākie panākumi ir šoudaunā, kas ir vispopulārākais. LNSS kalendārā ik gadu ir vidēji desmit sacensību dažādās disciplīnās, kurās sportistus atkarībā no redzes invaliditātes grupas vērtē četrās kategorijās – B1, B2, B3 un B4, sākot ar personām, kam nav nekāda redzes atlikuma. B4 grupas pārstāvji gan starptautiskās sacensībās nepiedalās. Dalībnieki startē trijās vecuma grupās – līdz 18 gadiem, 18–50 un 50+. U. Skuja piebilda, ka pēdējos gados Covid-19 dēļ starptautisko sacensību grafiks bijis patukšs. Savienības pārstāvji lēš, ka pēdējos 10 gados tās rīkotajās sacensībās gada laikā piedalījušies apmēram 120 sportistu. A. Būda sprieda: – Ja valstī ir aptuveni 10 000 redzes invalīdu, tad kāds vēl ir potenciāls! LNSS vadība gan apzinās, ka ne visus interesē sports. Citus varbūt vairāk uzrunā māksla, mūzika, rokdarbi, taču to var arī apvienot.
Vairums LNSS sacensībās iekļauto sporta veidu ir labi zināmi. Būtiskākā atšķirība ir tajā, ka neredzīgajiem un vājredzīgajiem vajadzīga asistenta palīdzība, lai orientētos telpā (piemēram, peldēšanā dotu signālu, ka tūlīt būs sasniegta baseina mala un jāgriežas atpakaļ) un droši, neriskējot traumēties, piedalītos sacensībās. Vieglatlētikā sportisti sacenšas lodes grūšanā, šķēpa un diska mešanā, tāllēkšanā, skrien 100, 200, 400, 800 un pat 1500 m distances. Ziemā telpās arī 60 m. Asistentiem speciāla izglītība nav nepieciešama, tomēr, piemēram, skriešanā jāspēj turēt līdzi sportistu tempam. – Galvenais ir komunikācija! – sacīja U. Skuja. Neredzīgam vai vājredzīgam cilvēkam neko neizteiks sarkanā un baltā karodziņa parādīšana, bet pietiks pateikt, ka celiņš ir brīvs.
Ir iespējas startēt arī spēka trīscīņā un airēšanā uz trenažiera. Seminārā klātesošajiem arī bija iespēja apskatīt un, galvenais, aptaustīt šaha un dambretes dēļus. Viesi pastāstīja, ka dambretē lauciņi, pa kuriem pārvietot kauliņus, ir iegremdēti, kā arī balto un melno kauliņu virsma atšķiras. Šahā katrā lauciņā ir caurumi, lai varētu tur nostiprināt kauliņus. Tehnisks un no inventāra atkarīgs sporta veids ir tandēma riteņbraukšana. U. Skujam personīgi zināms ātruma rekords 70 km/h, bet sacensībās Biķernieku trasē vidēji izdodas attīstīt 30 km/h. Jāpiebilst, ka pilotam jābūt redzīgam.
Mazāk zināmi varētu būt tādi sporta veidi kā golbols un šoudauns. Pirmajā spēle norisinās 9×18 metrus lielā laukumā, kur katrā galā ir vārti. Vieni tos cenšas nosargāt, bet otri tajos ieraidīt 1,25 kg smagu grabošu bumbu. Skaņai ir ļoti liela nozīme, tāpēc spēles laikā telpā svarīgs pilnīgs klusums. Starp citu, Lietuvas pārstāvji šajā sporta veidā bijuši pat paralimpiskie čempioni. Golbolu raksturo spēks, ātrums un meistarība, tomēr daudzus no tā attur iespēja dabūt pa sāniem ar bumbu, jo tas ir diezgan sāpīgi. – Bet tāpēc jau ir treniņi! – uzsvēra I. Elstiņš. Šoudauns nosacīti atgādina galda tenisu. Arī tajā izmanto grabošu bumbiņu. Tas rehabilitācijas nolūkā radies Kanādā, bet šobrīd ir izplatīts Eiropā un Āzijā. Nākamnedēļ Liepājā norisināsies starptautisks turnīrs, uz kuru gaida ierodamies sportistus no 10 valstīm. Sekot līdzi spēlēm varēs līdzi arī LNSS Youtube kanālā.
Lai nerastos iespaids, ka viss notiek tikai Rīgā, LNSS ir gatavi attīstīt sadarbību ar jebkuru pašvaldību gan sacensību rīkošanā, gan potenciālo sportistu apzināšanā. I. Elstiņš sacīja, ka daudzi pieraduši atrasties savā komforta zonā un baidās, jo nav, kas viņiem pastāsta par iespējām. – Grūtākais ir atnākt pirmo reizi. Ja cilvēks būs iesaistījies vienreiz, varbūt piedalīsies atkal, – sacīja A. Būda. Vairums kopā ar asistentiem uz sacensībām dodas ar sabiedrisko transportu, tāpēc arī šajā ziņā nav problēmu rīkot tās ārpus Rīgas. Protams, vietās, kuras ar to ir ērti sasniedzamas. Limbaži tādi noteikti ir, bet sacensību rīkošanā būtisks faktors ir izmaksas. Tāpat būtu ļoti labi, ja vismaz daļa asistentu būtu vietējie. – Katrs cilvēks, kas piesakās palīdzēt, ir no svarīgs! – pauda LNSS pārstāvji.
Pēc semināra Limbažu novada pašvaldības Sociālā dienesta vadītāja Ilze Rubene, kura to noklausījās kopā ar saviem kolēģiem sociālajiem darbiniekiem, atzina, ka iegūtā informācija bija vērtīga, jo tā paplašina redzesloku un rosina sociālajiem darbiniekiem tandēmā ar klientu apsvērt, ka varbūt vajadzīga izkustēšanās ārpus mājām. Varbūt ir vērts kaut vai eksperimenta veidā aizbraukt un izmēģināt spēkus kādā sporta veidā. Pēc Covid-19 pandēmijas un tās dēļ noteiktajiem ierobežojumiem šādas aktivitātes ir sevišķi būtiskas, jo divi gadi tomēr nav palikuši bez sekām. Jau veselam cilvēkam jāpiedomā, kā atkal uzvesties sabiedrībā. Cilvēkiem ar redzes traucējumiem vai citām veselības problēmām tas ir vēl grūtāk.
Uzreiz, protams, konkrētus potenciālo sportotgribētāju vārdus un uzvārdus Sociālā dienesta vadītāja nesteidza saukt, toties pauda pārliecību, ka katrs sociālais darbinieks noteikti domās ir pārskrējis pāri savam klientu sarakstam. – Šādi cilvēki sabiedrībā ir. Tas, cik daudz mēs viņus redzam uz ielām, baseinā, kopā esam iedrošinājuši sportiskām aktivitātēm, ir individuāls jautājums. Sākt sportot, doties uz stadionu ir uzdrīkstēšanās, savukārt katrs mazais panākums uzvara – spēt noskriet, nopeldēt…,– viņa papildināja. Turklāt kustības nāk par labu ikkatram. Papildus tam tikšanās ar LNSS pārstāvjiem klātienes seminārā noteikti atvieglos arī turpmāko komunikāciju. Katrā ziņā durvis ir pavērtas, un, iespējams, pa tām sporta un socializēšanās pasaulē LNSS sportotāju saimē ienāks arī kāds novadnieks.
Ievas OZOLAS teksts un foto
