Brāļu kapu memoriālu Mandegās Limbažu novada būvvalde atzinusi par vidi degradējošu, ainavu bojājošu un bīstamu
Līdz 15. novembrim pašvaldībām jānovāc padomju un nacistisko režīmu slavinošie objekti – to pieprasa vasaras vidū Saeimas pieņemtais likums. Tajā iekļautajā obligāti nojaucamo sarakstā Limbažu novada objektu nav. Tomēr pašvaldība ir apzinājusi un lēmusi no vairākiem atbrīvoties. Līdzīga situācija ir arī citur Latvijā – vietvaras likvidē vairāk objektu, nekā pieprasījusi valdība.
Jau rakstījām, ka dome atvēlēja 18 tūkstošus eiro, lai demontētu pieminekli Alojā. Bija diskusijas – tiešām aizvākt visu vai iztikt ar uzraksta demontāžu. Tās gan palika kuluāros, kuru lomu mūsdienās, šķiet, pilda interneta vide. Uz pašvaldības rīkoto sapulci beigās ieradās tikai novākšanas atbalstītāji.
Darbs iesākts, varētu sekot turpinājums
Skultes pagasta Mandegās Brāļu kapu memoriāla nojaukšanu ļaudis gaida ar nepacietību. To apstiprināja gan novada pašvaldības izpilddirektors Artis Ārgalis, gan vietējā pakalpojumu centra vadītājs Ainārs Liniņš. Viņš apliecināja, ka piektdien noslēgts līgums ar uzņēmēju, kurš šonedēļ ir apsolījis uzsākt objekta demontāžu, kas pašvaldībai izmaksās 9000 eiro. Salīdzinoši maz, ņemot vērā izmēru… A. Liniņš paskaidroja, ka betona bloki ir lieli, bet darbs nebūs sarežģīts – jāsakrauj mašīnā un jāaizved, tad jāizlīdzina vaļņi un jāaizber padziļinājums. Viņš piebilda, ka demontāžas plāns jau bijis gatavs pirms vairākiem gadiem. Pat izdevies vienoties ar Krievijas pusi par to, ka grausts Brāļu kapos negodina blakus apglabātos 85 Otrā pasaules karā kritušos karavīrus, bet vieta jāsakārto. Ieilga sarunas par to, ko tieši darīt un kurš par to maksās. Šobrīd pirmo projekta daļu – demontāžu – var īstenot. Pēc tam izlems, ko darīt ar kapa vietām. Iespējams, pašvaldība iekārtos apstādījumus, bet varētu apsvērt arī pārapbedīšanu kapsētā.
Trīs objektus pašvaldībā likvidēs, nepiešķirot papildu līdzekļus, jo nospriests, ka to var paveikt pašu strādnieki. Viens no tiem ir piemiņas akmens Braslavas pagasta atbrīvotājiem 1941.–1945. gadā Vilzēnos. Otrs – piemineklis Katvaru ciema iedzīvotājiem, kuri 1941.–1945. gadā krituši cīņā par padomju varu. Trešā ir piemiņas vieta par padomju dzimteni kritušajiem Salacas ciema iedzīvotājiem Vecsalacas parkā.
Sākotnēji demontējamo sarakstā bija arī piemiņas akmens Slava varoņiem Ainažos, Valdemāra ielā 63. Izrādījās, ka nebūs tik vienkārši. Blakus ir arī apbedījumi, un tieši uz akmens ir izlasāmi 15 apbedīto vārdi. Ainažu pilsētas un pagasta pakalpojumu sniegšanas centra vadītāja Ilona Jēkabsone brīdī, kad objektu iekļāva nojaucamo sarakstā, bija prombūtnē, tāpēc visi apstākļi netika noskaidroti uzreiz. Ainažniece precizēja, ka piemineklis atrodas uz pareizticīgo baznīcas zemes. Par jebkādiem risinājumiem (nojaukšana, pārbedīšana) būtu jārunā arī ar tās saimniekiem.
Aplūkojot sarakstu, rodas jautājums par objektu netālu no Limbažu vēsturiskā centra blakus slimnīcai Ķezberkalnā. Tur izvietoti brāļu kapi, par ko varētu teikt: – Svēta lieta, neaiztiekam! Monuments blakus gan ne ar ko īpaši neatšķiras no līdzīgiem citur. Varbūt to varētu demontēt? Zināms, ka jau agrāk Limbažos ir spriests, vai tiešām senais lībiešu pilskalns vēsturiskajā centrā ir īstā vieta padomju varoņu kapsētai. Novada pašvaldības aģentūras ALDA ēku un apsaimniekojamās teritorijas pārzinis Jānis Remess pastāstīja, ka pašvaldībā arī par šo jautājumu domā. Tikai nolemts nesteigties ar darīšanu, jo gribētos pie viena paveikt divas lietas – ne tikai noņemt pieminekli ar zvaigzni, bet arī pārapbedīt tur apglabātos. Jau ir uzrakstīta oficiāla vēstule Brāļu kapu komitejai un šobrīd tiek gaidīta tās atbilde uz jautājumu, ko ir iespējams darīt. Aģentūras LAUTA un ALDA darbinieki iesaistījušies šī jautājuma risināšanā, jo iesaistīti projektā, kurā Limbažu Mazezera un pilskalna apkārtnē plānots veidot labiekārtotu atpūtas vietu.
Kad vēstures mantojums kļūst par propagandu
Šķiet, lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka jautājums par atbrīvošanos no tā sauktajiem padomekļiem nav vairs apspriežams. Tomēr ir arī tādi, kuri protestē un pārmet vēstures iznīcināšanu. Par to jautājām vēstures zinātņu doktoram, lēdurdzietim Gatim Krūmiņam. – Mums nav citas izvēles. Tā diemžēl vairs nav tikai daļa no vēstures. Putina režīms izmanto pieminekļus propagandai, – viņš komentē. Ja, piemēram, Krievija būt nosodījusi padomju režīmu, objektus varētu atstāt, papildinot ar skaidrojošiem uzrakstiem. Šobrīd cilvēki pie tiem pulcējas ar citu mērķi. – Viņi slavina padomju totalitārismu un mūsdienu Krieviju, – uzskata sarunbiedrs.
Vēsturnieks piebilst, ka režīmiem ir raksturīgi atstāt aiz sevis dažādus simbolus, ko šobrīd Putina Krievija izmanto. Tā ir stratēģiskā kara komunikācija – parādīt, kam pieder teritorija. – Iespējams, ka 90. gados līdz ar Ļeņina pieminekli Rīgas centrā vajadzēja uzreiz novākt arī pārējos. Bet tagad esam ļoti gudri. Cilvēki aizmirst, ka situācija nebija vienkārša. Mums bija jāpanāk, lai no valsts aiziet padomju armija, jāiestājas NATO un Eiropas Savienībā. Nevarējām būt konfliktā ar Krieviju, tāpēc nācās atrast izlīgumu, kaut nepatīkamu, – komentē G. Krūmiņš.
Viņš arī uzskata, ka ir jāizmanto radusies iespēja pārskatīt padomju mantojumu. Bet pieminekļi nav vienīgais. Ko darīsim, teiksim, ar ielu nosaukumiem? Mūsu novadā gan ir tik vien kā divas Uzvaras ielas – Limbažos un Tiegažos. Uz jautājumu, vai viņš mainītu to nosaukumus, G. Krūmiņš atbild piekrītoši. Lai gan uzvaras var būt dažādas, viņaprāt, jāņem vērā, kad un ar kādu domu doti vārdi. Turklāt mums ir iespēja ar ielu nosaukumiem pastāstīt par cilvēkiem un lietām, ar ko lepojamies. Plašāk tiek apspriesti Rīgas un citu lielāku pilsētu ielu nosaukumi, kuros tiek godātas ar padomju režīmu nesaistītas ievērojamas krievu izcelsmes personas. Vēsturnieks atzīst – problēma ir tajā, ka galvaspilsētā nosaukumos viņu ir neproporcionāli daudz. – Kāpēc nav, piemēram, angļu vai vācu rakstnieku un dzejnieku? – retoriski jautā sarunbiedrs. Ar ielu nosaukumiem mēs deklarējam, ka esam daļa krievu kultūrvides, bet diez vai vēlamies paust tieši to. – Manuprāt, krievu kultūras darbinieku vārdi nosaukumos ir “jāpašķaida”, – spriež vēsturnieks.
Šobrīd sabiedrībā vērojami centieni pilnībā atteikties no visa ar Krieviju saistītā. G. Krūmiņš lēš, ka jautājums, kur novilkt robežu, ir sarežģīts. Paša iecienītāko komponistu un rakstnieku vidū ir gana daudz krievu kultūras pārstāvju. Viņaprāt, kultūras mantojumu norakstīt nevajadzētu, bet kritiskāk jāvērtē, teiksim, jaunās filmas un seriāli, kuros ir propaganda (piemēram, tiek stāstīts, cik jauka bija dzīve PSRS un cik ļoti tā pasliktinājās pēc savienības sabrukuma).
Agrāk spriedām, ka Krievijas politika ir diezgan agresīva, bet jāmēģina sadzīvot, turklāt vienkāršā krievu tauta pie tās nav vainīga. Piemēram, uzņēmām novadā pašdarbniekus un māksliniekus no lielās kaimiņvalsts, paši braucām ciemos. Tagad tāda savāda sajūta – gribējām draudzēties, bet viņi… – Jāpieņem, ka cilvēks var būt ļoti jauks un sirsnīgs, viesmīlīgs un vienlaikus impēriski noskaņots. Viņam var likties normāli, ka Baltijas valstis tiktu pievienotas Krievijai, – teic G. Krūmiņš. Vēsturnieks ļoti cer, ka Krievijas sabiedrība atbrīvosies no sajūtas, ka tā ir titulnācija, kam pienākas vairāk nekā citām tautām un ir īpaša loma pasaules kārtības noteikšanā. – Krievi nav saskārušies ar šādas nostājas nosodījumu. Savulaik viņi bija starp nacistiskās Vācijas nosodītājiem, – cēloņus skaidro vēsturnieks. – No tā viņiem jātiek vaļā.
Linda TAURIŅA
Aināra LINIŅA foto
