Kociņu ģimene uz kartupeļu novākšanas kombaina – saimnieki Ilmārs un Rota ar dēlu Artūru. Uz lentes – saimniecībā jaunizmēģinātās šķirnes Anuschka kartupeļi
Kamēr labvēlīgi laikapstākļi, daudzi steidz rakt kartupeļus. Darbi pilnā sparā rit arī Limbažu pagasta Pukšās, kur saimniekiem Ilmāram un Rotai KOCIŅIEM un viņu dēlam Artūram rokami teju 10 ha tupeņu. Pirmie no dobēm izcelti pagājušajā nedēļā, gatavojoties iksestdienas braucienam uz Skultes tirgu. Saimnieks Ilmārs teic – par to, kāda būs šo sakņaugu raža, droši varēs spriest tikai tad, kad tie būs pilnībā novākti. Pirmais secinājums gan ir, ka raža šosezon būs laba – kartupeļi lieli un zem cera daudz bumbuļu. Būs gan pašiem, gan tirgošanai, gan lopiņiem un sēklai nākamajai sezonai. – Nevar Dievam ausī spļaudīt. Vienmēr jāteic, ka labi, jo allaž var būt arī sliktāk, – domā I. Kociņš.
Pukšās audzē vairākas kartupeļu šķirnes – pircēju pieprasītās Vinetu un Bellarosu, tāpat Carolus, Alouette. Šogad pirmoreiz izmēģina arī Anuschka. Jau vairākus gadus sadarbībā ar SIA Aloja Agro Kociņi aptuveni 3,5 ha audzē cietes kartupeļus, ko nodod pārstrādei uzņēmumam Aloja-Starkelsen. Dienā, kad ciemojos Kociņu saimniecībā, viņi bija iesākuši vākt Anuschku, ko paši pat vēl nav paguvuši nogaršot, tādēļ iedod līdzi notestēt un uzrakstīt atsauksmi. Bumbuļi lieli, dzelteni un miltaini. Protams, ka garšīgi! Saimnieks Ilmārs zina sacīt, ka Latvijā reģistrēts aptuveni 80 kartupeļu šķirņu, un lēš, ka Pukšās izmēģināta vismaz puse no tām. Pirmos kartupeļus šogad vešanai uz tirgu sākuši rakt ar rokām. Skultes tirgū Kociņi (ja netiek vīrs, Rotu pavada dēls) ik sestdienu andelējas visu gadu. Piektdienās viņi sastopami arī tirgū Pabažos.
Aktīvākai rakšanai iedarbinājuši traktoru ar kombainu. Todien tam pie stūres pats saimnieks I. Kociņš, bet blakus taksis Bojs, kam ļoti patīkot vizināties. Tikai tad, kad saimnieki pošas uz tirgu, līdzi neprasās. Zina, ka jāpaliek mājās. Pie kartupeļu novākšanas kombaina lentes rosās saimniece Rota un palīgā atbraukusī draudzene Anna Feoktistova. Starp kartupeļiem trāpījušos zemes pinkuļus un akmeņus viņas sašķiro atsevišķi, vēlāk tos izmanto piebraucamā ceļa ielabošanai. Ar darbiem savā sētā jātiek galā lielākoties trijatā, citkārt palīgos atbrauc vecākais dēls Mārtiņš, bet uz tupeņu novākšanas un šķirošanas laiku – arī kāda no R. Kociņas draudzenēm. Saimniece teic – var jau stādīt kartupeļus lielās platībās, taču jārēķinās, ka tās pēc tam jānorok, turklāt rudens var būt dažāds.
Talkā kartupeļu lasīšanā un šķirošanā (tobrīd Bellarosa kartupeļi) ieradusies arī namamātes draudzene Anna Feoktistova (no labās)
Daudz darba prasa arī šķirošana un noglabāšana pagrabā, sēklas materiāla sagatavošana. Ja patlaban esošie rakšanai labvēlīgie laikapstākļi pieturēsies ilgāku laiku, kartupeļus pagūs veiksmīgi novākt. Citkārt gan darbi ieilgstot līdz pirmajam sniegam. Tomēr parasti oktobra vidū rakšana noslēdzas, un tad klāt šķirošana un likšana pagrabā. Lūgts prognozēt ražu, I. Kociņš noteic: – Kādas divdesmit tonnas no hektāra. Mazāk nedrīkst būt. Bet to, kāda raža tiešām būs, redzēsim vēlāk. Pagaidām izskatās, ka par spīti sausumam, būs labs ievākums. Arī Kociņu kartupeļus šogad bija noskatījušas Kolorādo vaboles. Ņemot vērā, ka viņi ir integrētie šo sakņaugu audzētāji, pret tām varēja cīnīties ar insekticīdiem (vaboles nolasīt ar rokām vienkārši nebūtu iespējams). Vagu saturu attālākās vietās mēdz pārbaudīt arī mežacūkas.
Pukšas ir R. Kociņas mammas mājas. Saimnieks smej, ka, būdams pilsētnieks, te ieprecējies. Abi iepazinušies kādā ballē un nu laulībā aizvadīti jau 35 gadi. I. Kociņš ar dēlu Artūru iepazīstina kā ar jauno saimnieku. Puisim ir interese par darbu ģimenes lauku saimniecībā un vecāki cer, ka viņu sākto dēls vēlāk turpinās. Artūrs mērķtiecīgi izvēlējās studēt Priekuļu tehnikumā (tagad Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikums), lai iegūtu lauku īpašumu apsaimniekotāja profesiju. Viņa tētis gan atzīst, ka jaunos vairs neapmāca tik pamatīgi, kā pašam nācās mācīties skolas laikos. Strādājot mājās praksē, apgūst daudz vairāk.
Saimnieciskās darbības veicējs I. Kociņš un viņa ģimene darbojas vairākās nozarēs – papildus kartupeļu audzēšanai viņi nodarbojas arī ar graudkopību. Šogad vairākos hektāros izaudzēti kvieši un rudzi. Sausuma dēļ tie gan nebija tik brangi, kā cerēts, taču, ņemot vērā, kāds bija pavasaris un vasara, sūdzēties nevar. Turklāt pagūts nokult, pirms sākās lietavas. Protams, tiek ievērota augu seka – vienugad noteiktā platībā sēj graudaugus, nākamajā – kartupeļus, pēc tam atstāj zālāju. – Zemei jādod darbs! – uzskata I. Kociņš, atklājot, ka apkopjami pavisam 56 ha zemes. Pukšās rūpējas arī par govju bariņu (ganāmpulkā padsmit galviņu). Kopā ar tām ganās un arī pieskata cienījamus gadus sasniegušais zirgs jeb, kā saimnieks uzsver, ērzelis Salderis. Tiklīdz govis izsprukušas no aploka, tas zviegdams ziņo saimniekam. Pašu vajadzībām tur arī mājputnus un kādu ruksi, tāpat piemājas dīķī ielaistas karpas, līņi, arī vēži. Pašiem apsaimniekojams savs mežs, no kura vajadzības gadījumā top gan kurināmais, gan kokmateriāli saimniecībai. Sarunbiedri piekrīt – ir vērtīgi, ka viena nozare pabalsta citu, turklāt pats Ilmārs prot lieliski remontēt savu tehniku. Šķūnī tam iekārtota īpaša vieta. – Kaut kā iztiekam. Pašiem viss ir, – vērtē saimniece R. Kociņa.
Līgas LIEPIŅAS teksts un foto
