Kādreizējai limbažniecei Ingai Sindi ir svarīgi bērniem iemācīt latviešu valodu un mammas dzimtenes mīlestību
Inga SINDI ir limbažniece, kuru ceļš aizvedis tālu pasaulē, turklāt ne pirmajā paaudzē. Pēc 9. klases absolvēšanas viņa Rīgā ieguva vidējo izglītību un Latvijas Universitātē studēja baltu filoloģiju, specializējoties teātra zinātnē. Studiju laikā izveidojās cieša saikne ar Vāciju. Vispirms Inga devās uz Greifsvaldi apmaiņas programmā Erasmus, tad ieguva stipendiju studijām maģistrantūrā. Vācijā viņa satika tagadējo dzīvesbiedru. Abi kopā ar diviem dēliem un meitu ir dzīvojuši Vācijā, Austrijā un līdz šim pavasarim Apvienotajos Arābu Emirātos (AAE), kur vīru, pēc profesijas inženieri, aizveda darbs. Bet Inga ir starp vecākiem, kuriem, dzīvojot ārzemēs, izdevies bērniem iemācīt latviešu valodu. Turklāt viņa ir uzrakstījusi grāmatu, lai šajos centienos atbalstītu citus.
Dzimtenes pietrūkst tāpat kā mīļa cilvēka
Šobrīd ģimene bauda Latvijas vasaru, bet rudenī atkal dosies uz Vāciju – Heidelbergu valsts dienvidos. Mammas dzimteni visi apmeklē regulāri un šeit pavada ilgāku laiku. Latvija Ingai nozīmē ļoti daudz. – Nepateikšu nekā jauna. Tāpat, kā daudzi citi, esmu sapratusi, ka, esot prom, iemācies novērtēt latvisko un vairāk vēlies to saglabāt. Viņa piebilst, ka pamatskolas laiks Limbažu 1. vidusskolā lielā mērā veidojis dzimtenes mīlestību. – Manuprāt, 90. gados skolā bija ļoti patriotiska gaisotne, – spriež sarunbiedre. Literatūras skolotāja Lija Miklāva un citi iesaistīja bērnus visdažādākajās aktivitātēs, kas nez vai šobrīd skolās būtu atļautas. Inga joprojām atceras svecīšu degšanu skolas logos.
Aizbraucējiem, kuri ilgojas pēc Latvijas, tas izpaužas atšķirīgi. Viens ved līdzi uz ārzemēm rupjmaizi, otrs pievēršas kulinārajām tradīcijām, cits lasa grāmatas. Bet kāpēc cilvēkiem pietrūkst kādreizējo māju, esot tur, kur viņiem dzīve ir gana laba? – Kad mainu dzīvesvietu ārzemēs, pēc aizbraukšanas man pietrūkst kaut kādas ļoti konkrētas lietas, ko varu nosaukt. To nevar, kad aizbrauc no dzimtās zemes. Pēc tās ilgojies kā pēc mīļa cilvēka – pietrūkst visa kopuma. Tā, manuprāt, ir galvenā atšķirība. Piemēram, dzīvei Dubaijā ir priekšrocības, bet ir arī trūkumi. Ļoti pietrūkst šejienes dabas. Skatoties turienes bildēs, mēs ilgojamies pēc saules, bet, kad tā spīd 365 dienas gadā, ilgojies pēc lietus, sniega un svaiga gaisa, – viņa paskaidro.
Dzīvojot citur, Ingai bija ļoti svarīgi iedot bērniem kaut daļiņu tās Latvijas mīlestības, ko jūt viņa. – Kāda trimdas latviete man teica: “Viss, ko varam iedot, ir valoda un emocionālā piesaiste. Pārējais ir bērnu pašu rokās”, – citē sarunbiedre. Par vienu no lielākajiem audzināšanas sasniegumiem viņa uzskata tieši to, ka bērniem nav šķēršļu izbaudīt to, ko piedāvā Latvija. Viņi mammas dzimtajā zemē jūtas kā savējie, jo brīvi runā latviski. Valodas zināšanas paver ceļu uz draudzībām un attiecībām.
Nenosodīt, saprast un atbalstīt
Dzīvojot ārzemēs, tas nav pašsaprotami. Daudznacionālās ģimenēs tieši mazākā valoda var kļūt par to, kuru bērni neapgūst. Bieži vien vecāki savā starpā runā lielajā, piemēram, angļu, vācu valodā, ko bērni izmanto arī skolā un sabiedrībā. Inga gan uzsver, ka viņas skatījumā nedrīkst augstprātīgi nosodīt vecākus, kuru bērni brīvi nepārvalda latviešu valodu. – Jāsaprot, ka vide un apstākļi ir ļoti dažādi, – atgādina sarunbiedre. Lai mācītu latviešu valodu, dzīvojot ārzemēs, jābūt laikam, enerģijai pēc garas darbdienas, arī finansēm, lai, piemēram, nopirktu grāmatu dzimtajā valodā un aizbrauktu ciemos uz Latviju. – Man ļoti sāpēja, kad pēc televīzijas sižeta interneta komentāros tika apsmieti ārzemēs dzīvojoši latviešu jaunieši, kuri nerunāja latviski. Jāpriecājas par tiem, kuriem izdodas, un jāatbalsta ieinteresētie, – viņa uzskata.
Dzīvojot AAE, viņa nolēma atbalstīt vecākus svešumā un viņiem palīdzēt. Ar Latviešu valodas aģentūras atbalstu nākamgad klajā nāks viņas grāmata Mamma saka „ābols”, papa saka „Apfel”. Tajā viņa apraksta savu un citu daudzvalodīgu ģimeņu pieredzi un ieskicē arī jaunākās zinātnieku un valodu apguves jomas speciālistu atziņas. Kādreizējā limbažniece cer, ka grāmata iedvesmos un iedrošinās vecākus un piedāvās paņēmienus valodas mācīšanai.
Grāmatas ideja radās, autorei pašai risinot jautājumu, kā iemācīt bērniem latviešu valodu, dzīvojot ļoti tālu no dzimtenes. Mazie kādu brīdi Dubaijā apmeklēja vecāku izveidoto skoliņu, kurā Inga mācīja vienu no grupām. Tad sākās kovidepidēmija un mājās sēdēšanas laiks. – Man radās vairāk laika interesēties par pētījumiem, kā ģimenē uzturēt mazāko valodu, – stāsta sarunbiedre. Viņa secināja, ka pasaulē šī tēma ir pētīta un aprakstīta gana plaši. Salīdzinājumā latviski var izlasīt vien publikācijas. – Bez konkrēta mērķa sāku pierakstīt, kā mājās runājam mēs un mūsu bērni. Viņiem tolaik bija divi, četri un deviņi gadi – dažādi vecumi un valodu apguves fāzes, – stāsta Inga. Vecumu atšķirība ļāva novērtēt un salīdzināt.
– Es neesmu valodniece un lingviste, tāpēc rakstu kā ieinteresēts vecāks, kurš vēlas dalīties pieredzē, pastāstīt, ko esmu darījusi, kas ir izdevies, bet kas ne. Tā ir saruna par jautājumiem un šaubām, kas rodas, – skaidro Inga.
Par ko tad ir grāmata un kādi ir galvenie izaicinājumi? Autore norāda, ka pirmais jautājums ir vienoties par to, kāda būs ģimenes valodas politika – kā vecāki sarunāsies ar bērniem, kā veidos tādu ikdienu, lai notiktu mācīšanās. Grāmatā aprakstītas dažādas stratēģijas, kā uzturēt valodu, ko vecāki vēlas iemācīt mazajiem. Viena no aprakstītajām citu vecāku pieredzēm ir no Dānijā dzīvojošas ģimenes. Tajā ir četras valodas. Mammas dzimtā ir latviešu, tēta franču, viņi savā starpā runā angliski, piedevām bērni apmeklē dārziņu Dānijā. Grūti pat iztēloties, kā ģimene risina valodu jautājumu! Būtu interesanti palasīt. Vēl Inga runājusi ar ģimenēm Meksikā un Gruzijā.
Visvērtīgākie ir pirmie dzīves gadi
Izdevumā varēs atrast virkni vienkāršu paņēmienu un vecāku izmantoto viltību. – Piemēram, atļauj bērnam multenīti latviski skatīties ilgāk nekā citā valodā, – teic sarunbiedre. Piedāvāt saturu latviešu valodā esot labs paņēmiens, kamēr bērns vēl nezina visas pieejamās izvēles. Diemžēl vēlāk tas nebūs tik viegli. Viens no jautājumiem, kam Inga pieskaras, ir arī par to, kā rīkoties, ja atvase kategoriski atsakās runāt mazajā valodā. – Mēs nevaram pat iedomāties, cik daudz valodas apguvē dod lasīšana priekšā. Pat ja tās ir 5 minūtes katru dienu vai 10 katru otro. Esmu pārsteigta, dzirdot no saviem bērniem literārus vārdus, ko ikdienā nelietoju. Tas nozīmē, ka viņi tos saklausījuši lasītajā. Turklāt visi eksperti piekrīt apgalvojumam, ka tieši pirmie dzīves gadi jāizmanto, lai ieliktu stabilu valodas pamatu.
Viņa intervējusi dažādus zinātniekus, kuri pēta bērnu daudzvalodību, un grāmatā atspoguļo atziņas. – Jāsaprot, ka daudzvalodība nav unikāls fenomens. Pasaulē tāda ir lielākā daļa bērnu, – komentē Inga. Tāpat autore izmanto atsauces uz publikācijām pagājušā gadsimta 60.–70. gadu latviešu trimdas presē. To lasot, secinājusi, ka tēmas ir pārsteidzoši līdzīgas. – Mainās konteksts, vide, iespējas, bet ne tas, kā bērni apgūst valodu, – spriež sarunbiedre.
Attiecībā uz valodu apguvi ir daži gana izplatīti mīti. Piemēram, mēdz teikt, ka bērni valodas jauc. – Tā nav. Ja bērns nezina vārdu vienā valodā, to paņem no citas. Tas ir normāls mācīšanās process, – skaidro Inga. Viņa priecājas, ja bērni radoši spēlējas ar valodu, uztver pozitīvi atšķirības, ko saskata, dalās ar novērojumiem. – Meitiņai bija angliski jādzied dziesmiņa ar vārdiem “banana, watermelon, papaya” jeb “banāns, arbūzs, papaija”. Viņa smējās līdz asarām par to, ka arbūzs ir jāpapaijā, – atceras Inga. Savukārt dēls ilgi stāstījis visiem, ka ir mitrais zaķis vai mitrais bērns. Tikai pēc kāda laika sapratusi, ka šo pārpratumu izraisīja vācu vārda mittel (vidējais) un latviešu vārda mitrs skaniska līdzība.
Katra ģimene pieņems savu lēmumu, vai mācīt bērnam vecāku dzimto valodu, dzīvojot vietā, kur tajā nerunā. Tomēr Inga uzskata, ka šis lēmums nopietni jāpārdomā. – Rakstot grāmatu, runāju ar kādu beļģu zinātnieci. Sarunās ar viņu vecāki bieži atzinušies nožēlā, ka savulaik nav iemācījuši bērniem savu valodu. Tāpēc cenšos stāstīt, ka tas var izdoties, – teic kādreizējā limbažniece.
Lindas TAURIŅAS teksts un foto
P.S. Sekojiet informācijai laikrakstā Auseklis, kad būs gatava un nāks klajā Ingas Sindi grāmata, jums par to atgādināsim!
