Pēdējā bilde pirms starta, un Baibas 110 km skrējiens var sākties. Ilgi gaidītais finišs sasniegts
Salacgrīviete Baiba MOČĀNE ar skriešanu nodarbojas jau 10 gadu. Sākusi ar maziem skrējieniem, bet nu jau var lepoties ar neskaitāmiem kilometriem, kas pieveikti gan Latvijā, gan citviet pasaulē. Pirms mēneša taku skrējēja devās uz Horvātiju, lai startētu ultramaratonā ISTRIA 100. Ievērības cienīgais pasākums Umagas pilsētiņā pie jūras pulcēja aptuveni 2200 skrējēju no visas pasaules. Lai pārbaudītu savus spēkus, Baiba bija izvēlējusies vienu no garākajiem skrējieniem – 110 km, kas veda pāri kalniem, pa ielejām, mežiem un cauri kalnu ciematiņiem. Pieveikt distanci apņēmīgajai skrējējai izdevās 22 stundās un 33 minūtēs. Skrienot dienu un nakti, savu izvirzīto mērķi godam sasniegusi. Tagad viņai padomā jau citi izaicinājumi.
Ar maziem soļiem līdz lieliem mērķiem
Lai paveiktu ko tādu, nepieciešama gan fiziskā sagatavotība, gan gribasspēks. Baiba kopā ar vecākiem jau no mazām dienām kāpusi kalnos, gājusi garos pārgājienos un slēpojusi. Izturība jau uztrenēta, piedaloties piedzīvojumu, dažādās orientēšanās un MTB velosacensībās. Ar skriešanu gan bijis nedaudz citādāk – skolas laikā par to neesot bijis ne mazākās intereses. – Uzaugu Rīgā. Atceros, kā fizkultūras skolotājs mūs, meitenes, mudināja iet paskriet, lai vismaz varam noķert trolejbusu vai autobusu. Protams, ka nopietni to neuztvērām un nekur tālu netikām, – smejoties teic Baiba. Skriet viņa pamazām sākusi pirms 10 gadiem, kad vecākais dēls Hugo bija divgadnieks. Tolaik kopā ar vīru Kristapu un mazuli dzīvojuši netālu no Mežaparka, kas izrādījusies piemērota vieta fiziskajām aktivitātēm, dabas un putnu dziesmu baudīšanai. Pamazām vaļasprieks kļuvis par aizraušanos un pat dzīvesveidu. Sākumā pieteikusies darbavietas organizētajos skrējienos, kam drīz vien sekojusi dalība Rīgas maratonā, kur noskrējusi 21 km un vēlāk arī pilnu distanci – 42 km. – Viens no pirmajiem kalnu izaicinājumiem bija Siguldas kalnu maratons ar stāvajiem kalniem un nogāzēm. Draudzene pierunāja pieteikties uz garo distanci, 55 km ar 2100 augstuma metriem, jo tad kalna galā finišā tikšot pie tikko izkaltas, vēl siltas medaļas. Sākumā domāju, ka pieveikšu tikai pusi, bet vēlme tikt pie apsolītās godalgas bija tik liela, ka noskrēju visu distanci, – stāsta Baiba. Jau 2014. gadā viņa devusies uz Itāliju, kur startējusi arī Dolomiti Extreme Trail sacensībās. Salīdzinot ar Siguldu, 53 km garā distance bijusi krietni vien tehniskāka un augstums virs jūras līmeņa daudz iespaidīgāks (3800 m). – Protams, pirms skrējiena bija neliels uztraukums un sajūta, vai to varēšu. Izturēju un sasniedzu finiša līniju! Prieks bija neizsakāms, – atzīst sportiste.
Nu jau Baibai aiz muguras ne viens vien ultramaratons, to skaitā arī divi Cēsis ECO Trail skrējieni, divi skrējiensoļojumi Rīga–Valmiera un vēl citi. Jauns pārbaudījums sportisti sagaidīja 2015. gadā, kad Baiba pārstāvēja Latviju Pasaules čempionātā taku skriešanā Francijā. 85 km garā iespaidīgā trase ar 5300 augstuma metriem dalībniekus veda apkārt Ansī ezeram (lac d’Annec) un bija gana liels izaicinājums.
Aizraujošas Baibai šķiet arī rogaininga sacensības, kurās viņa piedalījusies jau vairākkārt. Šajā apvidus orientēšanās komandu sporta veidā noteiktā laikā jāsavāc pēc iespējas vairāk punktu. – Kopā ar brālēnu esam startējuši sešu, divpadsmit un pat divdesmit četru stundu rogainingos. Šoruden Somijā būs Eiropas čempionāts, kurā domājam piedalīties diennakts disciplīnā, – par vienu no turpmākajiem plāniem stāsta Baiba. Neatlaidīgajai sportistei ir svarīgi, lai vienmēr būtu kāds mērķis, uz ko tiekties. Šobrīd viņa gatavojas arī 107 km skrējiensoļojumam Rīga–Valmiera, kas norisināsies jau 3. jūnijā. Tāpat Baibai padomā ir prestižais skrējiens apkārt Monblānam (UTMB). Vienu no šīm distancēm TDS – 119 km, pieredzējušajai taku skrējējai izdevās pieveikt jau pirms vairākiem gadiem. Toreiz sieviešu konkurencē Baiba izcīnīja 49. vietu, kas bijis ievērības cienīgs sasniegums. – Lai startētu UTMB sacensībās, jāizpilda virkne nosacījumu. Vispirms jāsavāc punkti jeb tā saucamie skriešanas akmeņi, ko var iegūt, piedaloties noteiktās sacensībās. Vienas no tādām bija ultramaratons «ISTRIA 100». Tāpēc nepieciešamie akmeņi man jau kabatā. Tālāk seko pieteikšanās loterijai un tikai pēc tam izlozes kārtībā tiek izvēlēti dalībnieki. Jācer, ka man paveiksies un uz nākamajām sacensībām tikšu arī es, – teic sarunbiedre.
Kopā ar ģimeni skriešanas pasākumi izvēršas par veselu piedzīvojumu
Baibas aizraušanās ar skriešanu nebūtu iedomājama bez ģimenes atbalsta. Vīrs Kristaps, kurš vienmēr darbojies sporta jomā (patlaban viņš ir Zvejnieku parka pārvaldnieks un arī novada domes deputāts), ir gandarīts par viņas sasniegumiem un ceļā uz tālākām sacensībām viņi vienmēr dodas kopā. Tāpat abiem izdevies noorganizēt dažādas sporta aktivitātes Salacgrīvā. Vairākus gadus iecienīts bijis peldskrējiens (swimrun) Amber race, kas pulcējis teju 100 sportistu. Ar lielu aizrautību Baiba katru gadu iesaistās arī Nēģu krosa un burāšanas sacensību organizēšanā. Tā, kopīgi darbojoties, vienam otru atbalstot un piedaloties dažādās sacensībās, sportistei un viņas ģimenei izdevies sasniegt ne vienu vien virsotni gan tiešā, gan arī pārnestā nozīmē.
Viens no pasākumiem, kas vēl ilgi paliks viņu atmiņā, ir brauciens uz ultramaratonu Horvātijā, kur līdzi paņemts arī jaunākais dēls Ako. – Kopīgajā ceļojumā devāmies ar busu, kurā ielikām dīvāniņu. Sanāca tāds kā guļambusiņš. Braucot turp, vajadzēja tikai reizumis izstiept kājas, savukārt atpakaļceļā gan gulēju. Smagā skrējienā ir tik labi, ja noteiktajos kontrolpunktos tevi sagaida savējie! Es pat nezinu, kā Kristapam izdevās visas tās vietas atrast, jo pārsvarā skrējām pa takām un pāri kalniem. Kontrolpunkti ir ik pēc padsmit kilometriem, tajos var gan paēst, gan uzpildīt dzērienu pudeles. Bet pārvilkt sausas drēbes, nomainīt apavus vai pagulēt varēja tikai pēc 42 km un 74 km. Dodoties no viena punkta līdz otram, es nekad nedomāju par visu pilno distanci. Koncentrējos tikai un vienīgi uz attiecīgo posmu – cik kilometru jānoskrien, cik kalnos jāuzkāpj… Tā soli pa solim nonācu līdz finišam, – par 22 stundu garo pārbaudījumu stāsta Baiba.
Ceļojumā uz Horvātiju izdevies nedaudz izbaudīt arī dabas skaistumu. Baiba kopā ar savu atbalsta grupu – super team – vīru Kristapu un piecgadīgo dēlu Ako
Ceļā neizpalikuši arī pārsteigumi un jautras epizodes. Pavisam nejauši otrajā kontrolpunktā viņa satikusi pazīstamu skrējēju Gustu no Latvijas. Atlikušo distanci noskrējuši kopā, laiks pagājis daudz ātrāk. – Skrienot naktī, man tik ļoti nāca miegs, ka pat acis nespēju noturēt vaļā. Jutu, ka sāku grīļoties un iet zigzagā. Tādās reizēs ir labi, ja kāds uzmundrina. Un ja vēl pacienā ar skriešanai paredzētajām enerģijas želejām – pavisam labi! Ir arī gadījies, ka, piemēram, piedzīvojumu sacensībās vienkārši ej un aizmiedz, jo nogurumu nav iespējams pārvarēt, pat iekšēji ar sevi cīnoties. Tāpat līdz ar noskrietajiem kilometriem sevi liek manīt kājas. Vienā brīdī tikai saproti, ka pat nevari pietupties vai noliekties. Pašās distances beigās, kad kalns gāja uz leju un it kā varētu tikai skriet un skriet, jutu, ka kājas tā nedomā. Pirms finiša laikus ziņoju savējiem, ka tuvojos, un pēdējos metrus noskrēju kopā ar mazo Ako pie rokas, – atminas Baiba. Ultramaratona laikā viņu attālināti atbalstījusi ģimene un draugi, kuri drosmīgajai skrējējai līdzi sekojuši online izveidotajā aplikācijā. Saņemtie vēlējumi un uzmundrinājuma vārdi likuši sasparoties un izturēt līdz galam. Viņa atzīst, ka iespējams vajadzējis trenēties vairāk, bet atrast visam laiku – tā ir vesela māksla. Sportistes pamatdarbs ir finanšu jomā, bet laiks jāvelta arī ģimenei un bērniem. Abiem vecākiem svarīgi, lai dēli jau no mazām dienām mācās izturību. Tālab ziemās ģimene dodas uz kalniem slēpot, snovot, bet par aktivitātēm ikdienā tiek domāts nepārtraukti.
Baiba ir pārliecināta, ka skriešana ir ne tikai gatavošanās kārtējam izaicinājumam, bet vienlaikus palīdz sakopot arī domas un rast dažādu problēmu risinājumus. Ne vienu reizi vien skrējiena laikā viņai atnākusi kāda jauna ideja. Sportistei svarīgi, lai trenējoties būtu gana liela daudzveidība, tāpēc viņa regulāri apmeklē trenera Māra Bergšteina vadītos Salacgrīvas sporta draugu AvanTūristu treniņus. Spēka vingrojumi dod lielāku izturību, un tur izveidojies pulciņš cits citu atbalsta, dalās pieredzē un iedvesmo. – Mums ir kopīgi skriešanas treniņi, kas palīdz saņemties un plānoto aktivitāti neatlikt uz nākamo reizi. Ja astoņos no rīta ir sarunāts satikties, tad neierasties vienkārši nevari. Jāceļas, jāiet un jāskrien! – apņēmības pilna ir Baiba, kura skrien vismaz četras reizes nedēļā. Savukārt pārējās dienās vingro, brauc ar riteni vai iet uz kāpšanas treniņiem. Pats galvenais – darīt to ar prieku, it visā rast harmoniju un līdzsvaru, kā arī ieklausīties sevī un neapstāties!
Ivita RENCE
Baibas MOČĀNES albuma foto
