Rimtas vecumdienas: ieskats aprūpes centra dzīvē

Jānim patīk skaistas meitenes. Viņš un Pērles vadītāja Ilze Elste

– Patlaban Limbažu novadā ir 311 cilvēku, kuri saņem dažāda veida aprūpi mājās un sociālās aprūpes institūcijās. Pēdējo piecu gadu laikā šis skaitlis daudz nemainās, – stāsta Limbažu novada Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītāja Inita Lielmane.

Ar sociālo aprūpi Latvijā nodarbojas galvenokārt valsts un pašvaldības. Bet kā tad ir ar tā sauktajām skaistajām vecumdienām? To centāmies noskaidrot, taujājot pašvaldības speciālistei un arī ielūkojoties aprūpes centra Pērle dzīvē Umurgā. Šai pašvaldības iestādei ir arī otra filiāle – Pociemā.

Umurgas pansionāts – moderns un mājīgs

Umurgas pansionāts atrodas skaistā, nesen renovētā ēkā ar mūsdienīgām ērtībām. Sociālās aprūpes centra vadītāja Ilze Elste ir ļoti pateicīga novada pašvaldībai, kas atbalstījusi pārbūvi un renovāciju. Tā ilgusi gadu, pabeigta pērn uz valsts svētkiem un izmaksājusi 913 tūkstošus. Otra ēka Pociemā nav svaigi remontēta, taču tikpat mājīga un omulīga.

Telpas Umurgā ir gaišas un siltas, pielāgotas dažādām vajadzībām. Ir nodrošinātas ērtas pārvietošanās iespējas, uzbraukšanas rampa garantē piekļuvi cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Sanitārajās telpās, kuru netrūkst, ir ierīkotas apsildāmās grīdas. Uzstādīti regulējami spoguļi, labi pārdomāts apgaismojums. Veļas mašīnas dūc atsevišķā telpā, tur darbojas arī žāvētavas. Apkure strādā teicami, kurina pat mazliet par daudz, lai gan par individuālo temperatūras sajūtu pieņemts nestrīdēties. Moderni TV ekrāni rāda daudzas programmas, ir moderna virtuve un medicīnas kabinets. Komforts līdzinās zvaigžņotai kūrorta viesnīcai, kur viss iekļauts (izņemot alkoholu, protams).

Pansionāta vadītāja I. Elste stāsta, ka ilgāk dzīvojošais seniors pansionātā uzturas jau 16 gadu. Pagājušogad mūžībā aizgājis cilvēks, kas aprūpes iestādē nodzīvoja 23 gadus. Jaunākā kliente (56) dzīvo Pociemā. 

Kā cilvēki šeit nonāk? Daudzi no 40 Umurgā esošajiem un Pociema 22 se­nioriem šeit ir tāpēc, ka viņu tuvinieki darba slodzes un aizņemtības dēļ nespēj nodrošināt nepieciešamo aprūpi mājās. Turklāt vajadzība pēc pansionāta uzrodas pēkšņi: cilvēks vispirms nonāk slimnīcas sociālās aprūpes nodaļā, tad tuvinieki sāk meklēt iespējas ievietot viņu aprūpes iestā­dē. Gadās, ka tas ir ļoti nepieciešams: piemēram, seniors liek elektrisko tējkannu uz gāzes plīts, aizdedzina malku blakus krāsnij vai neatceras, kā atgriezties no netālu esošā veikala. – Ja cilvēks ir spējīgs par sevi parūpēties mājās, ja viņš ir drošībā, bērni viņu noteikti neliks pansionātā, jo ir arī pietiekami daudz jāmaksā, – saka I. Elste. Viņa saprot, ka sabiedrība noveco, jaunie aizbrauc prom, dzimstība ir mazāka. Pansionāta vadītāja atzīst, ka pieprasījums pēc šī pakalpojuma ir liels. – Vakar zvanīja trīs cilvēki, gribēja pieteikties, bet vietu ir tik, cik ir. Rekords ir septiņi zvani vienā dienā. Ar mums, taujājot pēc brīvas vietas, sazinās pat no Ogres un Ādažiem. Te sadzīves apstākļi ir daudz labāki nekā daudzās citās ģimenēs un mitekļos. Ja savu vecāku negrib likt pansionātā, tad, paņemot mājās aprūpes darbinieku, jāmaksā alga, jānodrošina uzturs, aprūpes priekšmeti. Un tas aprūpētājs arī nedzīvos mājās 24/7, viņš atnāks un aizies, – stāsta centra vadītāja.

To, ka pansionāts nav ragaviņas uz mežu, pierāda tuvinieku gādība, gatavība maksāt par aprūpes iestādi un apciemojumi. I. Elste min piemēru: kāds vīrietis no Limbažiem šad un tad palīdz apkopt māti, lai gan par visu varētu parūpēties darbinieki. Ir skaidrs, ka viņš mājās nevar gādāt par mammu, jo pusi no darba laika pavada ārzemēs. Starp citu, tuvinieki var apciemot savējos jebkurā dienā, arī vakaros (vasarā ciemiņi bijuši pat plkst. 21.30).  Durvis ir vaļā pat mazdēliņam, kuram vecmāmiņa atdod savu sūri grūti nopelnītās pensijas daļu. – Vecmāmiņa gaida mazdēliņa apmeklējumu, labprāt vēlas atbalstīt un iepriecināt, jo viņš ir vienīgais, kas pie viņas atnāks un atnesīs tik gardos cukurgraudiņus, – saka vadītāja. Bieži vien tuvinieki ved savus mīļos mājās uz Ziemassvētkiem, Jāņiem un citiem svētkiem, lai uzturētu kopības sajūtu.

Dzīvesstāsti un ikdienas ritmi

Pansionāts ir ne tikai miteklis, kur par cilvēkiem gādā, bet arī vieta, kur viņi var justies droši, cienīti un aprūpēti. Līdzīgi kā mājās, arī šeit katram ir sava dzīve, tikai ar nedaudz vairāk atbalsta un uzmanības. Jau no rīta medmāsa visus apstaigā un izdala iemītniekiem zāles, savukārt sociālais darbinieks palīdz dažādās situācijās, pat dodas uz veikalu ar pirkumu sarakstu azotē. Aprūpe ir pieejama gan staigājošiem, gan gulošiem, un katru dienu ir iespējas vingrot, lai uzturētu kustīgumu un dzīvessparu. 

Lai arī daudzi iemītnieki zaudējuši daļu no savām jaunības spējām, pansionāta dzīve ir bagāta ar dažādiem notikumiem. Gadiem ejot, daži cilvēki pat atraduši mīlestību un uzsākuši kopdzīvi, un šī vide viņiem ļāvusi atgūt dzīvesprieku. – Ir bijuši gadījumi, kad 80, pat 90 gadu vecumā šeit ļaudis iemīlas, – stāsta I. Elste. Umurgā kādā istabiņā dzīvo vīrs un sieva, un viņu privātumu neviens netraucē. – Dzīvojot mājās, cilvēks bieži ir viens pats, bet šeit var parunāties, ir draudzība un savstarpējs atbalsts, – apliecina kāda sirma kundze.

Iemītnieki bieži vien atceras savu aktīvo dzīvi un agrākās nodarbošanās. Daži strādājuši rūpnīcās vai bijuši vadītāji lauksaimniecības nozarē, citi joprojām dalās ar dzīvesstāstiem par darbu un piedzīvojumiem. Pansionāts ir kā maza kopiena, kur katrs iemītnieks ir daļa no lielāka kolektīva.

Istabiņā, kur dzīvo trīs dāmas, uz jautājumu, kā klājas, atbildē skan: – Viss kārtībā, ēdam un guļam. Daži par to visu mūžu sapņo – brauc uz kūrortiem pēc nogurdinoša darba, tur ēd, dzer, guļ saulītē un priecājas. Kas darāms, kad ēst un gulēt apnīk? Izrādās, ka ne visas vēlas aktīvu dzīvesveidu, lai gan ir pieejamas dažādas nodarbības un kolektīvi pasākumi. Tātad viņām tīkamāks ir rimts mūžs.

Sienasavīzē redzams, ka rudens veļos tiek organizēti dažādi pasākumi par radošiem spociņiem un zirnekļiem. Ierasts, ka jubilāri svin kopīgas dzimšanas dienas. Spēļu rītos tiek šauti kuģīši, pieejams šahs u.c. Pēc pieprasījuma norit tikšanās ar reliģisko konfesiju pārstāvjiem.

Ēdienreizes dienā ir četras. Nogaršotā plova ar salātiem produkti ir lieliski, garš­vielu un sāls gan nedaudz. Pavāre Umurgā cenšas no sirds, Pociema kolēģe gatavo atsevišķu pārtiku arī bērnudārzam.

Iemītniece Biruta F. stāsta, ka strādājusi ir daudz – 42 gadus, vispirms filca fabrikā, pēc tam Limbažu Lauktehnikā, kur bijusi vecākā prečzine. Filca rūpnīcā bijusi brāķētāja. – Vajadzēja izskatīt produkciju un likt šķiru zemāk, ja atklājas kāda vīlīte. Kā nonākusi Umurgā? Acis nav tik gaišas, Limbažos bijis dzīvoklis, bērni un mazbērni, bet redzes dēļ nonākusi te. Un jūtas ļoti labi.

Uldis (no kreisās) un Valdis. Gaiša istabiņa, bezrūpīgas vecumdienas

Vīriešu istabā mīt Ārijs un Līgonis. Ārijs uz Umurgu pārcelts no Vīķiem, jo šeit dzimtā Skulte ir tuvāk. No vadītājas saņem apstiprinājumu abu braucienam uz Rīgu pēc dzirdes aparātiņa. Vai tas ietilpst vadītājas amata pienākumos? Bet viņa atteic: – Šeit strādājot, neskatās amata aprakstā. Nākamās istabiņas iemītnieks Jānis atzīst: – Dzīvojam ļoti labi, ir ļoti laba aprūpe, skaistas meitenes, ir silts un mājīgi. Tālāk mitinās Valdis (pēc insulta) un Uldis. Uldis zīmē, pārvietojas ar elektrisko ratiņkrēslu (te tie ir pieejami) un izsakās uzslavējoši: – Esmu bijis četrus gadus Alojā. Salīdzināt nevar! Te ir citi apstākļi un cita noskaņa, kas var būt labāks par šo! Garlaicīgi nav, es taču zīmēju. Vadītāja teic, ka ir ļoti svarīgi ievietot vienā istabiņā psiholoģiski līdzīgu raksturu cilvēkus. – Mēs pielāgojam, kas ar ko var sadzīvot, – viņa skaidro.

Savukārt Pociemā uzrunātā iemītniece Zigrīda B. paziņo: – Te nav ne vainas. Laiks nav garš. Pašai savs radio, var skatīties TV. Viss te ir labi, mēs padziedam pat vannas istabā. Arī bijušajai skolotājai Marijai, kura Pociemā uzturas jau divus gadus, tur viss patīk. – Tā kā mājās, turklāt bez rūpēm par ēdiena gatavošanu un personīgo aprūpi. Strādājusi Vainižos, jau 1980. gadā piedzīvojusi skolas likvidāciju. Tad mācījusi umurdziešus. Skolotājai ir akordeons, arī viņai patīk dziedāt. Ir piedalījusies 10 Dziesmu svētkos uz lielās estrādes, basām kājām pa lietu soļots. 

Darbinieku ikdiena, komandas veikums

Umurgā medicīnas kabinetā smaida māsiņa Solvita Sinžerjana. Viņai šis ir pilna laika darbs, sākas jau no rīta ar vizītēm visās istabās un zāļu porciju izsniegšanu pirms brokastīm. – Ar katru jāaprunājas, nav jau jaunieši, tie ir cilvēki ar visādām kaitēm, – piemetina medmāsa. Viņai ne tikai ļaudis jāaprauga, bet arī jāraksta atskaites un pasūtījumi aptiekai. Ģimenes ārsts pansionātā ierodas katru piektdienu, pievērš uzmanību tiem, kuriem tā vajadzīga. No medicīniskās pārvietošanās viedokļa iemītnieki tiek iedalīti staigājošos un gulošos (katra gulta aprīkota ar izsaukuma pogu).

Uzrunātā sociālā darbiniece Gita Niedrīte tobrīd ir mazliet aizelsusies – mugura slapja, jo tikko bijusi nodarbība. Katru rītu ir vingrošana zālē, arī gultā cilvēki iespēju robežās izkustas. – Vakar griezām ķirbi un zaļumus virtuvei, – atklāj G. Niedrīte. Viņas pārziņā ir arī laikrak­stu apskats.

Kopā ar administrāciju abās ēkās strādā 26 personas. Pēc I. Elstes teiktā, iestādei jānodrošina senioriem diennakts aprūpe. Darbinieki ir ļoti pozitīvi un atsaucīgi. – Te ir komandas darbs, – viņa rezumē.

Edmunda IMŠAS teksts un foto

Pašvaldības aprūpes iestādes Limbažu novadā

Informāciju sagatavoja Limbažu novada pašvaldības izpilddirektora palīdze kapitālsabiedrību pārvaldības jautājumos Lana Ukrija