Ainažniece Inta Meiere deva iespēju pārlapot ģimenes albumus un pārlasīt savas mammas Valijas Meieres izsūtījumā rakstītās piezīmes. Tā, lūk, atmiņas pāriet no cilvēka pie cilvēka, no paaudzes uz paaudzi
Rīt, 25. martā, visā Latvijā atzīmēs Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu, kad 1949. gadā padomju vara veica atkārtotu Latvijas iedzīvotāju masu deportāciju, kas skāra tūkstošiem cilvēku, tai skaitā arī bērnus. Savukārt pirmo staļinisko deportāciju mūsu tauta pieredzēja 1941. gada 14. jūnijā, kad Latvijas iedzīvotāji tika izsūtīti ar mērķi attīrīt valsti no okupācijas režīmam bīstamiem cilvēkiem. Tur bija vīrieši, sievietes, vecāka gadagājuma cilvēki, bērni… Režīms nežēloja ne jaunus, ne vecus. Tovasar viņu vidū bija arī ainažniece Valija Meiere, kura pirms aptuveni 12 gadiem devās mūžībā. Atmiņas un nostāstus saglabājusi viņas meita Inta Meiere, kura piedzimusi Sibīrijā un kopā ar mammīti 1957. gadā atgriezusies tēvzemē. Pārceļoties uz Latviju, viņai bija vien septiņi gadi un toreiz neviens atklāti neuzdrīkstējās runāt par drūmajiem notikumiem, kas skāruši ģimeni. Liels atklājumu laiks Intai bijis 90. gadu sākums, kad cilvēki aizvien vairāk sāka dalīties piedzīvotajā.
Skaudrās, tālās zemes atmiņas
Atgriežoties Latvijā, Valijai nācās sākt dzīvi no jauna. Izsūtījuma laiks atstāja smagu nospiedumu uz visu turpmāko dzīvi. Reizi pa reizei viņa atminējās pieredzēto, bet par Sibīrijā aizvadītajiem gadiem runāt bijis sāpīgi. Tikai vēlāk, pēc mammītes nāves, Inta atradusi nelielus pierakstus, kuros viņa labprāt ļāva ielūkoties. – 1941. gada 14. jūnijs. Rīts, pulkstenis rāda piekto stundu. Saule spoži spīd logā, sākās mana darbdiena Liepupes pienotavā. Lai gan nekas nav noticis, tomēr jūtams satraukums un nemiers. Darbs rit kā ierasts, tomēr ne kā parasti. Piena vedēji šorīt nesmej, valoda nopietna, neskan tik ierasti jautrās un dzēlīgās asprātības. Vīri klusi, steidzīgi, nemiera pilni, pat drūmi… Kāds stāsta, ka šorīt uz ceļiem daudz smago armijas mašīnu. Tur redzēti kareivji ar šautenēm, starp viņiem cilvēki privātās drēbēs, sievietes, bērni un arī gluži veci cilvēki. Kādēļ? Kas noticis? Neviens īsti neko nezina… Prāts ļoti nemierīgs… – tā izvešanas dienu aprakstījusi Valija. Viņas nojauta nebija maldinājusi, jo pēc laika pie pienotavas piebraukusi kravas mašīna ar zaldātiem un tā sācies jaunās sievietes un daudzu citu latviešu Golgātas ceļš. No Asaru mājām Ainažos izsūtīja visu Meieru ģimeni – Valiju, viņas vecākus Albertu un Mildu, kā arī brāļus un māsas – Loniju, Edvīnu, Olafu un arī sešgadīgo Guntu. Kopā ar citiem ainažniekiem un apkaimes ļaudīm viņus aizgādāja līdz Alojas stacijai, kur jau gaidījuši sarindotie lopu vagoni ar aizrestotiem logiem. – Vagonā esam 33 cilvēki vecumā no 11 mēnešiem līdz 70 gadiem. Nav gaisa, varam sēdēt vai gulēt uz savām paunām. Vagona vidū “tualetes caurums”, ko ar palagiem nodalām no pārējās telpas. Vēlu vakarā iebraucam Rīgā – Šķirotavā… Bērni raud, prasa dzert, bet to jau šie cilvēki nedzird, lai gan kliedzām un prasījām pēc ūdens. Atbildes nebija, – sāpīgās atmiņas savās piezīmēs fiksējusi Valija.
Cerība izdzīvot un atgriezties tēvzemē
Tālajā ceļā cilvēki vagonos slimoja, mira, nebija kur nomazgāties… Jūlija sākumā vilciens iebraucis Novosibirskā, tad sekojusi Parabeļa. Vēlāk Valija kopā ar izsūtītajiem pārvesta uz vairākām citām vietām – Kirilovkas sādžu, Biļinas salu, kas atradās Obas upē, tai sekoja Tomskas apgabals. Dzīves apstākļi bija necilvēcīgi, darbs gan vīriešiem, gan sievietēm nežēlīgi smags. Brienot gar upes krastiem, vajadzēja vilkt baržu ar graudiem, stundām ilgi nest smagas ķieģeļu nastas, ar kājām mīcīt mālus ķieģeļu liešanai. Ziemā nāca meža darbi un kokmateriālu sagatavošana. Skarbajos apstākļos daudzi no izsūtītajiem neizdzīvoja. Tiem, kuri vēl turējās, cerība, ka kādreiz varētu atgriezties dzimtajā zemē, pamazām zuda.
1950. gada 10. maijā Tomskas apgabalā Valijai piedzima meita Inta. Diemžēl četrus mēnešus pirms mazuļa nākšanas pasaulē bojā gāja meitenītes tēvs. Inta Sibīrijā uzauga kopā ar mammu un auklīti. – Tante, kura pie mums apmetās un mani dažkārt pieskatīja, man kļuva ļoti mīļa. Biju viņu iesaukusi par Memmīti. Tā kā mamma dienu no dienas strādāja, man bija jādodas uz dārziņu. Atminos, kā mani, ietītu kažokā un ar vaļinkiem kājās, pa dziļajiem sniegiem uz turieni ziemā vilka ar ragaviņām. Man kā bērnam viss bija citādāk, tur piedzimu, uzaugu un neko labāku nebiju redzējusi, – vērtē Inta.
Ilgi gaidītais mājupceļš
Pienāca 1956. gads, tika izziņota amnestija, kam sekoja atzinums, ka Valija apsūdzēta nepatiesi. Tā kā Obu vēl klājusi bieza ledus kārta, doties uz mājām varējušas tikai 1957. gadā. Zīmīgi, ka atgriešanās sakritusi ar izvešanas datumu, 14. jūniju, un abas šīs dienas dziļi jo dziļi iespiedušās Valijas atmiņā. – Biju vēl maza un neko daudz no tā visa nesapratu. Atceros tikai, kā braucām pa Obu, tad ar vilcienu līdz Rīgai. Tālāk sekoja Ainaži, bet galapunkts mums bija Mērnieki. Uz laiku apmetāmies «Pāžkalnu» mājās pie vecāsmātes māsas, jo īsti jau nebija kur atgriezties. Turpat Mērniekos sāku savas skolas gaitas. Vēlāk dzīve nedaudz sakārtojās, pārcēlāmies uz Ainažiem. Daudzi toreiz brīnījās, kā izdzīvojām un vispār atgriezāmies, – atminas Inta.
Mazā Inta piecu gadu vecumā Sibīrijā un kopā ar mammu Pāžkalnu pagalmā Mērniekos
No Sibīrijas pārbrauca arī viņas onkulis Edvīns, kurš apmetās Ogrē. Bet pārējie ģimenes locekļi palikuši kur nu kurais. Intas vectēvu 1942. gadā nošāva Usoļlagā, bet vecmamma 1944. gadā mirusi Togarā. Tajā pašā gadā Kolpaševas tuberkulozes slimnīcā mirusi Valijas māsa Lonija, bet brāļa Olafa pēdējā zināmā apmešanās vieta bijusi Tomska. Turpat dzīvojusi un vēlāk apprecējusies arī jaunākā māsa Gunta. Kad pēc atgriešanās no Sibīrijas jau bija pagājuši vairāk nekā 30 gadi, Gunta negaidīti ieradās Latvijā. Darbā piešķirtā ceļazīme uz Jūrmalas sanatoriju viņai deva iespēju apciemot arī radus Rīgā. Par laimi, viņai atmiņā vēl aizvien bija palikusi tantes adrese. – Vēl tagad atceros telefona zvanu. Atbraukusi Gunta! Brālis no Ogres, mēs no Ainažiem toreiz skrējām uz Rīgu. Kāds tas bija pārsteigums! – emocijās dalās ainažniece Inta. Pēc izsūtījuma viņas mammīte strādājusi gan ceptuvē Salacgrīvā, gan Ainažos, arī mazās pilsētiņas pārtikas veikalā. Inta atceras, ka sākumā nav viegli gājis ar dzīvesvietu, bieži nācies tās mainīt. Tad laimīgā kārtā Valdemāra ielā izdevies atrast mājvietu, ko Inta ļoti iemīļojusi un kur dzīvo joprojām. Mazajā pierobežas pilsētiņā pagājuši viņas skolas gadi, aizsākušās darba gaitas un iegūti sirsnīgi un patiesi draugi.
Gadu no gada Inta godbijībā piemin 14. jūniju un 25. martu – dienas, kas ierakstītas ne tikai vēstures lappusēs, bet arī atmiņās, kas pāries no paaudzes uz paaudzi.
Ivita RENCE
Autores un Intas MEIERES albuma foto
