Valsts kontrole (VK) decembrī informēja reģionālo mediju žurnālistus par revīziju rezultātiem, kuros gūtās atziņas varētu būt svarīgas iedzīvotājiem. Šoreiz gan Limbažu novads nebija iekļuvis revidējamo izlasē. Tādu veido, jo katrā pašvaldībā un iestādē nav iespējams iegriezties, lai kā gribētu. Uz jautājumu, vai tas, kas izpētīts citās pašvaldībās varētu būt vērojams arī mūsējā, VK pārstāvji teica pārliecinātu Jā!. Izlasi mērķtiecīgi veido tādu, lai tajā atspoguļotos situācija dažādos reģionos. VK pieredze liecina, ka problēmas ir līdzīgas, pat ja niansēs situācija atšķiras.
Pieaugušo izglītība nesasniedz mērķus
VK lietderības revīzijā centās noskaidrot, vai pieaugušo izglītība sasniedz izvirzītos mērķus un atbilst darba tirgus vajadzībām. Galvenais pateikts jau revīzijas ziņojuma nosaukumā Valsts atbalsts pieaugušo izglītībai – valstisks vai personisks ieguvums. Īsā atbilde šoreiz ir – vairāk tomēr personīgs. Kāpēc tā, stāstīja VK padomes locekle un Trešā revīzijas departamenta direktore Maija Āboliņa.
Pieaugušo izglītības programmās īstenotajām mācībām būtu jāsasniedz tā iedzīvotāju daļa, kuriem visvairāk nepieciešams paaugstināt izglītības līmeni. Tiek lēsts, ka aptuveni 300 000 cilvēku darbspējīgā vecumā Latvijā šis līmenis ir ļoti zems. Varētu teikt, ka ne tas vienmēr nosaka, cik labs strādnieks ir cilvēks. Tomēr speciālisti uzskata – ja cilvēki kaut vai nedaudz celtu kvalifikāciju, viņi varētu saņemt pat divreiz lielāku algu. Varētu strādāt tur, kur bez jebkādām zināšanām darboties nevar.
Valsts cenšas situāciju uzlabot, nodrošinot pieaugušajiem iespēju apgūt darba tirgum nepieciešamās zināšanas un prasmes un mazināt bezdarba risku. 2014.–2020. gada plānošanas periodā tie bija nepilni 165 miljoni eiro, ko bija iespēja ieguldīt pieaugušo izglītības jomā Eiropas Savienības (ES) fondu projektos. Tos īsteno nodarbinātības valsts aģentūra un Valsts izglītības attīstības aģentūra.
Bija iespējams apmācīt 200 000 cilvēkus. Tomēr rezultātā tikai 28% no tiem, kuri izmantoja pieaugušo izglītības piedāvājumu, pārstāvēja mērķgrupu. Aktīvāki bija tie, kuri jau strādā labos darbos, starp viņiem netrūka augsti atalgotu dažāda līmeņa vadītāju. Piedevām daudzi mācījās programmās, kas neietekmē viņu nodarbinātību. Tātad labi viņiem, bet ne valstij. Šādai situācijai ir virkne iemeslu. Pirmkārt, tas, ka izpildītāji īsteno tā, kā viņiem tiek uzdots to darīt (piemēram, svarīgs ir apmācīto skaits, nevis mācīt mērķauditoriju). Otrkārt, izglītošanās piedāvājums nav saistīts ar tirgus vajadzībām. Uzņēmējiem vajag būvniekus un speciālistus, kuri var strādāt ražošanā, bet plašāks ir piedāvājums apgūt svešvalodas un citas prasmes, kas reizēm vairāk noder dzīvē nevis darbā. Un tas ir tikai ieskats. VK speciālisti piedāvā arī savu modeli, konkrētus ieteikumus, kā labāk iztērēt pieaugušo izglītībai atvēlētos miljonus.
Cīņa ar vēzi neveicas
Ļoti apjomīga un nopietna revīzija veikta par to, kā nodrošināt onkoloģisko slimību agrīnu atklāšanu un pacientiem nepieciešamo zāļu kompensāciju. Secinājums ir bēdīgs – onkoloģija ir prioritāra medicīnas joma tikai uz papīra. Lai veiksmīgi cīnītos pret vēzi, svarīgi trīs aspekti. Pirmais ir agrīna diagnostika, jo slimība ir cīņa ar laiku. Otrs – pārdomāta zāļu kompensācijas sistēma. Trešais ir datu pieejamība, lai varētu secināt, kāpēc ar cīņu pret vēzi veicas vai neveicas.
– Pacientu līdzestības kultūra Latvijā ir ļoti zema, – secināja revidente. Līdz ar to ārstiem nākas ieguldīt daudz darba pacientu uzrunāšanā un izglītošanā. Līdzestība medicīnā nozīmē paša pacienta disciplinētākas rūpes par veselību ikdienā arī tad, kad nav slimības simptomu. Ģimenes ārstam ir pienākums nodrošināt valsts apmaksātas ikgadējās veselības pārbaudes. Atsaucība ir zema – tās iziet vien 14%. Vēža skrīninga programmai svarīgi, lai atsauktos cilvēki, kuri sasnieguši noteiktu vecumu. Eiropā atsaucība ir pat 70% un pat 90%, mums knapi 40%. Revīzijas laikā secināts, ka iestādes ir ilgi skatījušās viena uz otru. – Bet sapratne tika rasta. Par skrīninga programmas saimnieku apstiprināts Slimību profilakses un kontroles centrs, – norādīja M. Āboliņa. Revidenti aicina nopietni izvērtēt, vai vēstule ir efektīvākais veids, kā aicināt cilvēkus uz pārbaudi. Zaļais koridors nedarbojas. Tikai 25% pacienti saņēmuši pakalpojumus likumā noteiktajās 10 darbdienās. Cilvēki vidēji no ģimenes ārsta apmeklējuma līdz diagnozei nonāk 195 nevis 65 dienās, kā vajadzētu būt.
Tāpat VK salīdzināja, vai mūsu kompensējamo zāļu saraksts atbilst ES standartiem. Respektīvi, vai pacientiem ir pieejamas zāles, ko citur atzīst par efektīvam. Izrādās, ka no 11 izplatītākajām vēža diagnozēm standartam atbilst tikai olnīcu un metastātiska zarnu vēža ārstēšanai izmantojamie medikamenti. Piedevām mums ir dārgākās zāles Baltijā. – Paradokss ir tāds, ka zāles sadārdzina Ministru kabineta apstiprinātā zāļu cena veidošanas formula. Pirmkārt, PVN likme ir augstāka nekā Lietuvā un Igaunijā, otrkārt, lieltirgotavas uzcenojums noteikts procentuālā izteiksmē. Jo dārgākas ir zāles, jo uzcenojums lielāks, – pauž M. Āboliņa. Šajā jomā ir ļoti daudz problēmu, turklāt tās ir ļoti nopietnas.
Mazkustīgumam ir cena
Valsts kontrolieris Edgars Korčagins stāstīja par revīziju, kurā vērtēts, kā pašvaldībām efektīvāk iesaistīt iedzīvotājus fiziskās aktivitātēs. Šim jautājumam tika pievērsta uzmanība ar mērķi papētīt, kā cilvēki varētu uzlabot dzīves kvalitāti un kļūt produktīvāki ikdienas darbā, ja ticam, ka kustībām un sportam ir pozitīva ietekme uz veselību. E. Korčagins norāda, ka, salīdzinot ar ES rādītājiem, Latvijā cilvēka mūžs ir īsāks, turklāt veselīgo gadu tā beigu posmā ir par 10 mazāk. Revīzijā tika pētīta Balvu, Olaines, Saldus, Smiltenes novada un Jelgavas valstspilsētas pašvaldība. Secināts, ka fizisko aktivitāšu joma ir orientēta uz bērniem un jauniešiem. Nav slikti, bet tam ir vairākas blaknes. Šāda pieeja ir resursietilpīga, un novārtā tiek atstāts tautas sports, kas varētu iesaistīt aktivitātēs plašāku cilvēku loku.
90% resursu tiek veltīti 4% iedzīvotāju – aktīvajiem bērniem un jauniešiem. Viņi trenējas ļoti daudz un dažādos sporta veidos, katram vajag kvalificētu treneri un telpas. Citām sabiedrības grupām pieeja sporta infrastruktūrai līdz ar to samazinās. Labās prakses piemērs ir efektīva sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām, kas iesaista ļaudis sporta aktivitātēs lētāk un efektīvāk. – Vēl jāpiemin pašvaldības sporta speciālistu entuziasms. Šie cilvēki bieži vien nežēlo laiku un spēkus, – vērtēja E. Korčagins. – Noslēgumā panācām izpratni par to, cik jautājums ir būtisks. Ir skaidrs, ka nepietiekami fiziski aktīvs iedzīvotājs kaut ko izmaksā gan attiecībā uz produktivitāti, gan uz ārstēšanas izdevumiem. Pētījumi parāda, ka tie ir 840 eiro. Piecās revidētajās pašvaldībās tie jau sasniedz 39 miljonus eiro, kas liek domāt, ka lietas ir pilnveidojamas.
Šobrīd procesā ir vairākas revīzijas, kuru rezultāti varētu interesēt arī reģionu iedzīvotājus. Tajās tiek uzdoti jautājumi, vai valsts finansētie tehniskie palīglīdzekļi tiek nodrošināti atbilstoši mērķgrupas vajadzībām un iespējami labākajā veidā, vai aprūpes pakalpojumi (hronisko slimnieku un paliatīvā aprūpe, kā arī aprūpes pakalpojumi slimnīcās) ir pilnvērtīga veselības aprūpes sastāvdaļa un vai pašvaldības ilgtspējīgi un ekonomiski pārvalda meža resursus, kas ir to rīcībā.
Linda TAURIŅA
