Latvijas Piļu un muižu asociācija, gaidot Latvijas simtgadi, arī šogad rīko akciju Apceļosim Latvijas pilis un muižas. Interesenti līdz pat oktobra beigām var krāt uzlīmes vai zīmodziņus no 69 akcijā iesaistītajām pilīm un muižām. Pirmoreiz šajā pasākumā iesaistījusies arī vidrižniece Ginta Ažuka kopā ar savu draugu Agri. Teju visas akcijā apskatāmās vietas viņi jau apmeklējuši, un Ginta ir gandarīta par redzēto, uzzināto un gūtajām sajūtām. Klausoties, cik aizraujoši un mirdzošām acīm sarunbiedre stāsta par piļu un muižu apmeklēšanu, nevilšus rodas vēlme iesaistīties akcijā.
Pirmais impulss, lai piedalītos, gūts internetā. – Akcija sākās maijā, bet mēs iesaistījāmies jūnija vidū. Tikko uzzinājām, tuvākajā sestdienā jau nolēmām sākt. Pirmais zīmogs mums ir no Limbažu pilsmuižas. Esam patrioti, – teic sarunbiedre. Uz mūsu sarunas brīdi viņi bija apmeklējuši 45 Latvijas pilis un muižas, bet nu jau apceļoto skaits ir pieaudzis līdz 67. Turaidas pils un Krimuldas muiža atstātas saldajam ēdienam. Tiesa, viņi nedodas lūkot tikai pilis un muižas vien, bet arī visu interesanto, kas pa ceļam vai noteiktā apkaimē apskatāms. – Dodamies nevis no punkta A uz punktu B, bet pie reizes paskatāmies vēl to un to. Tā ir kā sava veida fotoorientēšanās. Un fotografēt man ļoti patīk.
Lai piedalītos akcijā, nepieciešama speciāla karte, kurā katrā no akcijas vietām var uzspiest zīmogu vai uzlīmi. – Lai dabūtu šīs atzīmes, lielākoties vienkārši jānopērk biļete. Bet reizumis arī jāpaveic interesanti uzdevumi. Teiksim, Liepas muižā saimnieku nebija mājās, bet bija atstāta zīmīte, ka jāiet tur un tur, pie tādas un tādas ēkas un jāatrod pastkastīte, lai atminētu tajā ielikto mīklu un tiktu pie spiedoga, ko paši varējām uzspiest, – atminas vidrižniece. Tā kā abi ceļotāji strādā, pilis un muižas apmeklēt izdodas lielākoties tikai brīvdienās. – Darbalaikus var paskatīties internetā. Mums ir gadījies braukt pat pa diviem lāgiem un tāpat netikt iekšā. Brīvdienās pilīm un muižām tomēr ir ierobežots darbalaiks. Svētdienās mazās pārsvarā ir slēgtas. Visur gan atstāti telefona numuri, kur var zvanīt. Ar bažām zvanām, jau gaidot, ka droši vien mums atteiks, jo brīvdiena. Bet nē! Cilvēki ir apbrīnojami vēlīgi un smaidīgi, gatavi mūs sagaidīt, visu izstāstīt un parādīt, lai arī esam tikai divi apmeklētāji. Saskārāmies ar sava darba patriotiem, tā teikt, ja reiz atnākuši mūs sagaidīt, tad nevis vienkārši uzspiež to zīmodziņu, bet arī stāsta par savu muižu vai pili. Tiešām jauki! Piemēram, Apriķu un Vērgales muižā saimnieki nāca speciāli mūsu dēļ.
Apriķu muižā ciemiņus sagaidīja Rūķu mamma, kura Gintu un viņas ceļabiedru uzveda muižas muzeja bēniņos, kur ir četri kambari, pilni ar 4000 dažnedažādiem rūķīšiem. Bet uzkāpjot vēl augstāk un izslēdzot gaismu, sāka mirgot zvaigznītes un dejot rūķi. Uz atvadām Rūķu mamma paspieda viena rūķa vēderu un tas sāka gardi smieties. Pārējiem bija jāsmejas līdzi. – Turklāt Apriķos ir arī luterāņu baznīca, kas tāda ir vienīgā Latvijā – tās iekštelpas rotā kokā izgrebti eņģelīši. Ļoti skaisti! Un arī šeit pārvaldnieks mums atsaucās un tieši mūsu dēļ brauca uz baznīcu. Fantastika! – priecājas G. Ažuka. Viņa atzīst – ja reiz ir tāda iespēja, tad brauc, skatās un klausās, ko stāsta. Daudzās vietās, īpaši mazajās, akcijas dēļ būts pirmoreiz, jo pārsvarā tām braukts garām. – Nekad pat iedomāties nevarēju, ka tajā mazajā muižiņā saimnieks ielicis sirdi un dvēseli, cīnās par katru flīzi, dēlīti, loga aili vai slēģi, lai tas būtu tāds, kā bija senajos laikos. Tā nav tikai konkrētās vietas apskatīšana, tā ir īsta vēstures stunda! No malas jau neredzi, ko saimnieks dara, lai panāktu rezultātu. Daudzi tik nosaka: “Tam jau nauda…”. Bet tā nav. Īpašnieks cenšas iesaistīties projektos, pārdod kādu savu īpašumu un visu iegulda tajā muižiņā vai pilī. Cepuri nost šādu cilvēku priekšā! Sarunbiedre novērtē šo pozitīvo akciju, kas mudina iepazīt Latviju un tās skaistās vietas un celtnes. – Ir tik daudz skaistā! Katrā pagastiņā ir kaut kas īpašs un ievērības cienīgs, par ko atliek tikai pabrīnīties. Un visvairāk jau par entuziastiem, kuri iespēj to sakārtot un vēl parādīt citiem.
Gaujienas pilsmuiža Gintai acīs iekritusi jau iepriekš, kad tai braukts garām. – Pils mani apbūra ar savām kolonnām. Elpa aizrāvās un sirds sāka straujāk pukstēt, to skatot. Šeit radās sajūta, ka varbūt kādreiz esmu bijusi princese, – atzīst sarunbiedre. Agrāk te bijusi vidusskola, tagad pamatskola (tā tas ir daudzās vietās Latvijā). Jūtams, ka pašvaldība cenšas kaut ko darīt, bet vajadzīgi lieli līdzekļi. Pilsmuižas fasāde jau sākusi lupt. Apceļotājiem pretim iznācis sirms vēstures skolotājs. – Azartisks savas vietas patriots. Pastāstīja mums par katru lietiņu un vietiņu, – teic Ginta. Kā īpaša vieta viņai atmiņā palikusi arī Abgunstes muiža, kur viņus sagaidīja saimnieku jeb jauno mamma – keramiķe un šīs mākslas pasniedzēja. Muižu ģimene sākusi apsaimniekot pērn. – Viņa sacīja, ka ļoti paveicies, jo muižā kāds vēl dzīvojis. Tādējādi tā nebija izdemolēta, kā tas citviet noticis ar pamestām celtnēm. Viņi cenšas šo namu atjaunot pareizi. Mēs jau esam pieraduši pie eiroremontiem, pie to fiksā un falšā smukuma, kad viss spīd un laistās. Bet ir cilvēki, kuriem vēsture ir ļoti svarīga, un viņi vēlas, lai ir tā, kā bija senāk. Un pašiem par to acis mirdz. Viņa arī mūs ar savu stāstījumu spēja aizraut. Starp citu, aiz muižas viņiem top lielākais Baltijā ar malku kurināmais ceplis, – atklāj vidrižniece.
Īpašas sajūtas sarunbiedrei ir arī par Berķenes muižu. – Tā ir ievērības cienīga. 2004. gadā šīs muižas, kas tagad izskatās kā īsts pasaku namiņš, vietā bija palikuši tikai mūri. Tad tagadējais saimnieks, arhitekts ar ģimeni to sāka atjaunot. Viņi pārdevuši Rīgā dzīvokli, Jūrmalā īpašumu un naudu ieguldījuši muižā. Arī sirds un dvēsele ielikta! Tajā ir kaut kas īpašs un cēls. Tā izveidota kā viesu nams, bet saglabāts viss senais. Var justies kā muižnieks vai muižniece. Īpašnieks apmēram trīs stundas stāstīja, ko un kā viņi darījuši, – atklāj G. Ažuka.
Interesanta bija Valtenberģu muiža, kurā Ginta sajūsminājusies par rotaļu peļu suvenīru kolekciju. Laika gaitā cita citai piepulcējušās 1300 dažnedažādas peles. Citā telpā atkal bija zvanu kolekcija. Savukārt Jērcēnu muižā ciemiņi sagaidīti ar ozolzīļu kafiju. – Tur aug otrais lielākais dižozols Latvijā un tā zīles viņi vāc. Sak – ja jau tās ēd vāveres un lāči, kāpēc cilvēkam jābūt dumjākam. Muižas saimnieces gatavo šādu kafiju un saldumam pievieno burkānus. Noteikti jāpielej arī piens, lai vērtīgās vielas labāk uzsūktos organismā. Muižā arī lepojas ar īstajām podiņkrāsnīm. Tiešām skaistas. Laimīgi tie, kam tādas palikušas, jo daudzviet jau ir krievu laiku bleķa krāsnis, – secina piļu un muižu apceļotāja. Patīkams pārsteigums Gintai bija Alūksnes jaunajā pilī-muzejā aplūkojamā leļļu izstāde, kas atceļojusi no ASV. Tur dzīvojusī Austra Linde, vadoties pēc grāmatas Latviešu tautas tērpi, izgatavojusi 120 dažādus, katrai mūsu valsts vietai raksturīgus meiteņu tautastērpus. – Tas bija kaut kas īpašs. Katrs tērps, tā kroka, dūriens – viss darināts ar pašas Austras rokām! – teic sarunbiedre.
Ginta iesaka šajā akcijā iesaistīties ikvienam, jo tas ir tā vērts. – Gribas kaut kur aizbraukt un kaut ko apskatīt. Vienmēr jau šķiet, ka pie mums taču nav, ko redzēt. Bet ir! Mēs pa vasaru būsim bijuši gluži kā ārzemēs, tikai savās. Un beigās jau esam iekrituši azartā un lēšam, cik esam apceļojuši un cik vēl pietrūkst, – smaidot atzīst vidrižniece. Viņi abi gan netiecas būt akcijas aktīvāko dalībnieku skaitā, kurus aicinās uz noslēguma balli Jaunpils pilī. Bet, ja būs jābrauc, tad dosies. – Balvas, ko dāvinās pilis un muižas, varēs izlozēt ikviens. Tā var tikt, piemēram, pie ceļojuma vai nakts kādā pilī. Atliek tikai speciālajā dalībnieka kartē savākt piecus zīmodziņus. Un to var pagūt. Mēs esam bagāti ar pilīm un muižām – tepat varam ātri tos piecus sakrāt: Limbažu pilsmuiža, Igates un Bīriņu pils, Puikules muiža, Ungurmuiža blakus, arī Dikļu pils vai ar roku aizsniedzama, – mudina G. Ažuka.
Līga LIEPIŅA
Gintas AŽUKAS un viņas albuma foto
