Zelta kāzu svinības 12. augustā Kuivižos. Andrejs un Mārīte (no kreisās), Daina un Andris, Sarmīte un Jānis
Mēdz teikt, ka ne viss ir zelts, kas spīd. Bet šīm ģimenēm – Mārītei un Andrejam Uzkalniem, Dainai un Andrim Skujām, Sarmītei un Jānim Kūzikiem – ir kas vairāk par zeltu. Augustā visas trīs ģimenes atzīmēja ko īpašu – zelta kāzas. Svinībās, kurās piedalījās gan radi, gan tuvākie draugi, nebija tikai vienkārša kopābūšana, bet viesus izklaidēja arī vakara vadītāja Jolanta Borīte un par labu mūziku parūpējās grupa Avārijas brigāde.
Viņi visi dzīvo netālu cits no cita Kuivižos, un Mārīte, Andris un Sarmīte, kuri ir dzimuši Jāņa Skujas un viņa sievas Ainas ģimenē, tur arī uzauguši. Bērni un mazbērni mīt turpat blakus vai nedaudz tālāk uz Ainažu pusi. Sarunai tikāmies Kūziku ģimenes mājā, kur manāms, ka ciemiņi tur vienmēr laipni gaidīti. Katram no sešiem sarunbiedriem bija, ko pastāstīt, – gan kopējais, gan atšķirīgais.
Zīmīgais 1973. gads
Tas dzimtai ir bijis ļoti zīmīgs, jo tajā visi trīs pāri iestūrējuši laulības ostā. Kāzas vienā gadā bijusi nejaušība, tomēr jaunākā māsa Sarmīte paspējusi pirmā un ar Jāni salaulājusies 26. maijā. Daina un Andris precējušies 14. jūlijā, bet Mārīte un Andrejs – 24. augustā. Savukārt Mārītes, Andra un Sarmītes vecāki septembrī atzīmējuši sudrabkāzas. Viņu tētis, ko mīļi dēvēja par papu, varēja visiem sarīkot brangas kāzas, jo, būdams zvejnieks, bijis draugos arī ar medniekiem. Mielastam nekā nenetrūka, drīzāk galdi burtiski lūza no lašiem, nēģiem, zušiem un medījumiem. – Tēti izžņaudzām kā trauku lupatu, – nosmej Andris un piebilst, ka tajā laikā zvejnieki bijuši turīgi.
Gadu pēc kāzām trīs jaunās ģimenes sagaidījušas savus pirmdzimtos – meitenītes. Iveta Uzkalne un Inga Kūzika piedzimušas aprīlī ar sešu dienu starpību, bet Ieva Skuja – jūnija sākumā. It kā būtu sarunājušas! Un vēl pēc gada Kūziku un Uzkalnu ģimenēs sagaidīti dēli – Agris maijā, bet Arnis jūnijā. Skuju ģimenē otrs bērniņš, arī zēns, ienāca pēc diviem gadiem. Uz to Andris nosmej, ka abām māsām puikas uzradušies palaidnības pēc, bet viņš ar sievu iekļāvušies pareizajā plāna izpildē. Mārcis piedzimis sava tēva dzimšanas dienā 1. septembrī, un Andris prāto, ka sieva, kura bijusi matemātikas skolotāja, laikam visu izrēķinājusi, jo tad varēja nosvinēt trīs svētkus vienā dienā. Turklāt Mārīte, Andris un Sarmīte paši arī dzimuši ik pēc gada. Tā, lai smuki!
Savukārt ģimenes ligzdiņas vijot, pielikts ne mazums pūļu un laika. Reiz ciemos atbraukušais viesis no Zviedrijas brīnījies, kā zvejnieks Andris, attīrīšanas iekārtu meistars Andrejs un šoferis Jānis var paši uzcelt savas mājas. Viņiem tur būvē tikai celtnieki. Bet labi bijis, ka savulaik Salacgrīvas zvejnieku kolhozs Brīvais vilnis atbalstīja māju būvniecību un piešķīra aizdevumu bez procentu likmes, vēlāk bija jāatdod tikai puse.
Maks un tauki stāv pie sievas! Sarmītes un Jāņa stāsts
Abiem ļoti patīk uzņemt viesus. Viņu mājā vienmēr tiek rīkoti lielākie svētki un tematiskās ballītes. Daina par Sarmīti saka: – Viņa ir dzimtas dvēsele un arī saved mūs visus kopā! Katra janvāra otrajā sestdienā visi tiekas šeit un atnes Jaungada dāvanas, kas iegādātas tieši par vienu eiro un 42 centiem (savulaik par latu…). Ai, cik daudz varēts par to nopirkt! Pēc tam visas dāvanas piedalās loterijā. Mājās bez laimesta neaiziet neviens.
Jānis, kurš nāk no Ainažu puses, spēlējis pūtēju orķestrī trompeti un uzstājies arī dažādās svinībās. Viņš atminas, ka zaļumballēs notikušas visādas jezgas, jo tur par skuķiem ir sanācis diezgan pacīnīties ar igauņu puišiem. Kādā ballē ieraudzījis Sarmīti un nodomājis: – Kas muzikantam par negodīgu dzīvi! Pats nospēlē, bet dancot ar meiteni netiek… Tomēr liktenīgajā vakarā abiem izdevies iepazīties. Vēlāk metis mieru spēlēšanai un sācis strādāt zvejnieku kolhozā Enkurs par virpotāju, pēc armijas bijis šoferis, vadājis kolhoza priekšniekus. Sarmīte strādājusi kolhoza kantorī, tādēļ skaitļošana viņai nav sveša. Kamēr dienējis armijā, vienmēr rakstījis savai iecerētajai vēstules. Viņa ļoti gaidījusi Jāni atgriežamies.
Laulātā draudzene laikā, kad vīrs dodas makšķerēt un atstāj viņu vienu, var brīvi darboties pēc sirds patikas. Un kāds klusums tad ir mājās… Reizēm gan vīrs aicina līdzi, bet viņa ne visai to vēlas. – Reizēm ar viņu jāapietas kā ar jēlu olu. Nepatīk, ka ātri uzmet lūpu, bet mēdz jau teikt, ka gudrākais piekāpjas. Kad sāk strīdēties, īpaši nerunāju, labāk aizeju prom. Tā smuki pa diedziņu taču neiet nevienam… Un nemaz nevajag, – nosaka sarunbiedre. Reiz Jānis pēc strīda pienācis klāt, apķēris Sarmīti un teicis: – Cik tad mums tā kopā vēl atlicis! Abi sabučojušies un mīļi pasmējušies.
– Man patīk, ka viņa ir tāda šiverīga, ātra un strādīga. Nepatīk, ka viņa tik daudz skatās seriālus. Dažreiz kaut ko paburkšķ pretī, bet nekādi lielie strīdi tie nav, – atzīstas Kūziku ģimenes galva. Uz ko sieva ātri piebilst: – Bet no dārza atnākot, taču vajag atpūtu. Galā abi nonāk pie kopsaucēja, ka veiksmīgas laulības noslēpums ir divi televizori. Tā viņi abi gadu gaitā viens pie otra ir pieslīpējušies un zina, ko katrs vēlas. Sarmīte vēl nosaka: – Maks un tauki stāv pie manis! Tāda ir pareizā kārtība šajā ģimenē. Savukārt kāzu datums Jānim obligāti jāatceras. Sieva pati mēdz aizmirst, bet visās jubilejās viņa vienmēr tiek apdāvināta. – Ja ir 50 gadu kāzu jubileja, tad ir arī 50 tumšsarkanas rozes, – smaidot nosaka vīrs. Tādas bijušas arī kāzu pušķī.
Vēl abi var lepoties ar lielāko mazbērnu skaitu – Sintiju (29), Raimondu (26), Beāti (25), Rendiju (22) un Aleksi (11) – un nu jau arī ar mazmazbērniem – Keitiju (1,8) un Arenu (1,6), kurus reizēm pieskata abi kopā. Bet gādāts tiek par visiem ģimenes pēcnācējiem, visi tiek apčubināti un loloti. Šo dzimtu noteikti raksturo stipras saites.
Liktenīgais lietussargs. Dainas un Andra stāsts
Andris pirmo reizi Dainu saticis, kad braucis pie sava armijas biedra uz kāzām Saldus rajona Lutriņos. Toreiz nolēmis paņemt līdzi arī savu vecāko māsu Mārīti un jaunāko – Sarmīti. Daina, kura nāk no Ventspils, bija līgavas draudzene no Universitātes, mācījušās kopā pēdējā kursā Fizikas un matemātikas fakultātē. Kāzās bija atsevišķs galds tikai studentiem, pie kura tad sēdējusi topošā izredzētā, bet puisis tikmēr visādi ālējies un jautrojies, arī daudz dejojis ar savam māsām. Kādā brīdi ieraudzījis Dainu tur sēžam un nolēmis uzlūgt uz deju. – Viņa tāda neizlēmīga, tad saka jā, tad nē, ne īsti runā, ne visai vēlas iet dejot. Bet pēc pusnakts kā ar nazi nogriezts – atplaukst kā saulīte, labprāt nāk dejot un nu jau runā tā kā cilvēks, – smejoties atceras Andris. Savu adresi uzrakstījis uz pīppaciņas un, atgriežoties mājās, sākuši sūtīt viens otram vēstules. Pēc divām norunājuši satikties. Tikšanās reizē jaunietis uzjautājis: – Kas tur tajās kāzās atgadījās? Izrādās, Daina nav zinājusi, ka meitenes, kuras Andris dancinājis, ir viņa māsas. Viena pie viena sāna, otra otrā pusē un viņš vēl lūkojies uz trešo… Pēc mičošanas jauniete beidzot uzzinājusi patiesību. Toreiz, abiem tiekoties, viņa bija paņēmusi līdzi saliekamo lietussargu, kas tolaik bija liels retums. Bet lietus tajā brīdi nav lijis, un Daina to ielikusi Andra somā. Protams, ka lietussargs aizmirsts. Tā nu puiša izredzētā sēdusies autobusā un braukusi speciāli pēc tā uz Kuivižiem. – Pie Kuivižu dārzniecības izkāpju ārā, bet nesaprotu, uz kuru pusi jāiet. Tajā brīdī pretī nāk Mārīte. Taujāju viņai, kur Skuj’ Andrim māja. Tā viņa mani līdz turienei pavadīja, – pastāstīja Daina. Visi piekrīt, ka brauciens pēc lietussarga esot bijis liktenīgais. Vēl pirmajos randiņos spēlējuši kārtis un ēduši studentu konservus – brētliņas tomātu mērcē. – Likām klāt sinepes, krējumu un sagrieztus sīpolus. Ļoti garšīgi bija, – atceras Skuju pāris.
Andris visu mūžu bijis zvejnieks, bet šobrīd aktīvi pievērsies savam vaļaspriekam – gleznošanai. Daina savukārt bijusi matemātikās skolotāja. Tagad abi bieži nedēļas nogalēs uzņem pie sevis bērnus un mazbērnus – Evelīnu (19), Dāvi (17) un Magdalēnu (14). Tad visi kopā rītos cep pankūkas. Uz Ziemassvētkiem noteikti tiek gatavotas piparkūkas. – Sievai man ēst nav jātaisa, es pats visu izdaru. Gan zivis gatavoju, gan kūkas cepu, – palielās sarunbiedrs. Vēl abi kopā izgājuši klūdziņu pīšanas kursus. Sākumā to darījusi tikai Daina, bet vēlāk pievienojies arī vīrs.
Pērnvasar Andris, ejot pāri pļavai, nodomājis salasīt sieviņai puķītes. Pēc kāda brītiņa atcerējies, ka ir taču kāzu gadadiena. Toties pirms 10 gadiem abi pat aizmirsuši savu kāzu 40. jubileju. Bet pāra ilgais laulības noslēpums, izrādās, slēpjas divās vienkāršās lietās – mājā un sievasmātē. – Mums ar sievu māja pieder uz pusēm – viņai iekšpuse, man ārpuse, – ar humoru padalās zvejnieks. Un piesaka, ka laulību palīdzējusi noturēt arī sievas māte, jo tik draudzīgi sadzīvojuši, ka bail bijis iepazīt citu.
Daina uz zelta kāzām bija tērpusies savā kāzu kleitā. Tā viņai joprojām der. Par to viņas vīrs ir priecīgs un lepns. Tas viņam patīk vislabāk. Kā pats nosmej – korpusā kļūdu nav. – Ja viņa mani sadusmo, kādu brītiņu nerunāju, pēc tam jau viss pāriet, – stāsta kuivižnieks. Savukārt sieva uzsver: – Man patīk, ka viņš ir komunikabls, labsirdīgs un runā manā vietā, kad vajag. Sabiedrības dvēsele. Nepatīk, ka nevingro kopā ar mani. Vīrs tūlīt piebilst: – Toties viņa ir mans spridzeklītis.
Dzīvosim mīļi! Mārītes un Andreja stāsts
Viņi iepazinušies jau skolas laikā, dejojuši kopā deju kolektīvā, jo abi nāk no Kuivižiem. Kādā ballē Mārīte, ieraudzījusi uz dejām atnākušo Andreju, ļoti nopriecājusies: – O, būs kas izdancina!
Abiem ļoti svarīgi bija uzcelt savu dzīvesvietu, lai bērniem būtu tēva mājas. Tam Andrejs veltījis daudz laika, un brīžos, kad sieva gājusi sabiedrībā viena, daudzi pat nav ticējuši, ka viņi joprojām ir kopā. Divdesmit gadu pagāja, līdz māja bija gatava!
Viņš jaunībā bijis jūrnieks, braukājis pa Atlantijas okeānu. Vienu mēnesi prom, otru mājās. Bet, kad bija uz vietas, ļoti palīdzēja sievai mājas darbos, mazgājis arī bērnu autiņus. Savureiz paticis doties medībās. Šajā pārī viņš ir miermīlīgais tips, bet sieva labprāt iziet sabiedrībā. Tāpat Mārītei ļoti patīk strādāt dārzā, un tur vīrs arī piepalīdz, kā nu var. Kopīga lieta abiem kādreiz bijusi zemeņu audzēšana (brālis Andris pat uzsauc, ka māsa, bijusi zemeņu karaliene!), bet nu ar to vairs nenodarbojas, jo jāsargā veselība. Uzkalni ļoti lepojas ar savām mazmeitām Martu (17), Lauru (14) un Anci (8) un pavada laiku kopā, cik vien iespējams.
Uz jautājumu, kāds ir viņu ilgās laulības noslēpums, Mārīte teic: – Nekad savu vīru neatstātu, jo tāds darbs ir ieguldīts viņa audzināšanā, ka otru vairs nebūs jaudas izaudzināt! Tomēr pati piesaka, ka vīram slikto īpašību tikpat kā nav, vienmēr bijis strādīgs un īsts ģimenes cilvēks. Andrejam ļoti patīk sievas darbīgums, bet nepatīk, ka tik daudz komandē.
Sarunbiedrs atzīstas, ka pat savas dzimšanas dienas mēdzot aizmirst, kur nu vēl pārējos svētkus. Bet par dāvanām sievai viņš sakot: – Maks ir tur, pērc ko vēlies. Jo reiz, kad samedījis kažoku, viņa tikai noteikusi, ka tie vairs neesot modē… Toties Mārīte vīram mēdz sarīkot pārsteiguma jubilejas. – Lieliskākā dāvana tomēr ir, ka esam viens otram, tāpēc sakām: “Dzīvosim mīļi!” – uzsauc Uzkalnu pāris.
Laura IRMEJA
Foto no dzimtas albuma
