Jaunais pāris savā kāzu dienā kopā ar vedējiem – Ilvijas māsu Simonu un viņas draugu Mārtiņu
Ar Ilviju un Žani JUDINIEM tiekamies vien pāris dienu pēc viņu kāzām, ko jaunie ļaudis nosvinēja 27. maijā. Abos joprojām jaušams priecīgais satraukums. – Sajūtas visu laiku ir lieliskas, un mūžam būsim pateicīgi kāzu rīkotājiem par tik brīnišķīgu notikumu, – gluži vienā balsī teic Ilvija un Žanis. Abiem sarunas laikā mugurā krekliņi ar uzrakstu Sieva un Vīrs. Un skaidri dzirdams, ar kādu labpatiku Žanis stāstot lieto vārdus mana sieviņa, reizēm arī dzīvesbiedri mīļi nosauc par saulīti. Varētu teikt, ka viņi ir gluži kā ikviens laimīgs, iemīlējies pāris, tomēr šī ir nedaudz citādāka saruna.
Tiekamies Ilvijas un Žaņa tagadējā dzīvesvietā – grupu dzīvokļu mājā, ko pagājušovasar atklāja Limbažos, īstenojot projektu Pakalpojumu infrastruktūras attīstība deinstitucionalizācijas plāna īstenošanai Limbažu novadā. Lietišķā valodā runājot, šī ir māja, kas sniedz pakalpojumus personām ar garīga rakstura traucējumiem un tādējādi īsteno deinstitucionalizācijas projekta mērķi – sekmē šo cilvēku integrēšanos sabiedrībā un jaunas, neatkarīgākas dzīves uzsākšanu. Kaut vairāk sirsnīgi tērzējām par abu iepazīšanos un kāzām, Žanis kādā brīdī tomēr ieminas, cik grūti viņam atrast darbu. Tiklīdz uzzina diagnozi, tiek pateikts – paldies! – Varbūt darba devēji uztraucas, ka ar mums kaut kas atgadīsies. Sabiedrība vispār īsti nezina, kā izturēties pret invalīdiem, tāpēc distancējas…
Liktenīgā skolas balle
Abi pirmoreiz satikušies Jūrmalā – Sociālās integrācijas valsts aģentūras (SIVA) profesionālajā skolā, kur Kandavas meitene Ilvija apguva konditora palīga zināšanas, bet Salacgrīvas puses puisis Žanis mācījās par pavāra palīgu. – Septembrī būs četri gadi kopš tās dienas, – precizē jaunais vīrs. Audzēkņiem notikusi balle. Tur ilgi viens uz otru skatījušies, līdz Ilvija spērusi pirmo soli un uzlūgusi Žani uz deju. Pēc balles devušies pastaigāties gar jūru, atgriežoties pie skolas ēkas Žanis meiteni mīļi nobučojis. – Viņš jau mācību laikā teica: “Saulīt, tu reiz būsi mana sieva”, – tagad atceras Ilvija. Prakses laikā Žanis meiteni bildinājis, dāvājot puķes un saderināšanās gredzentiņu, tomēr pēc skolas beigšanas abi atgriezušies katrs savās mājās un braukājuši viens pie otra ciemos. Domu par kopdzīvi rosinājusi Žaņa mātes māsa. – Mamma man ir mirusi, bet tante ir gluži kā māte – mīļa un gādīga. Pirms diviem gadiem, kad maijā braucu uz Kandavu apsveikt Ilviju vārdadienā, tante skubināja, lai aprunājos ar viņas mammu un māsu un varbūt – kā mēdz sacīt – metam kauliņus kopā. Nosvinējām jubileju, izrunājāmies un sākām pakot mantas, lai Ilvija pārceltos pie manis. Jaunā sieviete, taujāta par pārcelšanos pāri visai Latvijai uz Salacgrīvas puses laukiem, teic, ka iedzīvoties nebūt nav bijis grūti. Sākumā gan valdījis satraukums, bet ātri iejutusies un galvenais jau, ka Žanis blakus. – Pat uz Kandavu tagad vairs negribu. Gluži viegli iedzīvojušies arī grupu dzīvokļu mājā Limbažos, jau sadraudzējušies ar pārējiem iemītniekiem, izveidojies labs kontakts ar aprūpētājiem.
Arī kāzu rīkošanā iesaistījušies mājas darbinieki, vadītāja Sandra Našeniece. Viss kolektīvs pavadījis jauno pāri uz laulības reģistrēšanu Limbažu vecajā rātsnamā, dāvājuši Ilvijai skaistu līgavas pušķi. – To tradīciju, ka līgava met pušķi gaisā, gan neizpildījām. Gribējām to saglabāt paši sev atmiņai. Dažas dienas pēc kāzām arī visi iemītnieki un darbinieki kopā ar jaunlaulātajiem atzīmēja šo notikumu, pasniegta dāvana – trauku komplekts. Ar muzikālu sveicienu abus pārsteidza novada Sociālā dienesta vadītāja Ilze Rubene, laba vēlējumus sacīja arī viņas vietniece Jana Beķere.
Kāzu dienā Ilvija un Žanis bija kopā ar savām ģimenēm un tuviniekiem. Svinības abi atminas gluži vai pa minūtei un labprāt rāda daudzās fotogrāfijas. Lūk, te visi dodas uz Staiceles muzeju, tur lasa monētiņas no zirņiem, satin īpašu kamoliņu, simboliski savijot kopā dzīparus kā savas dzīves, te jaunie un viesi auž īpašu sedziņu no dabas materiāliem – katrs pa rindai. Te jau devušies uz svinību vietu – Katvaru pagasta Upītēm – un namā ieiet pa paparžu celiņu. Rau, pirmais valsis, kuram viesi sastājušies apkārt sargājošā aplī, un otrais rūgts (Žanis precizē, ka pirmais bijis rātsnamā), te saskandina šampanieti (atkal precizējums – Mežezeru) un kopīgi griež torti. Šo kāzu tradīciju gan ievērojuši. Rādot attēlu, kur abi ir kopā ar Ilvijas mammu, Žanis ļoti nopietni noteic: – Tagad jau viņa ir arī mana mamma. Bet, pateicoties bildēm, mēs varēsim atkal un atkal atcerēties savas kāzas. Abiem atvēlētajā grupu dzīvokļu mājas lielākajā istabā goda vietā joprojām īpašos maisos noglabātie svētku tērpi – līgavaiņa uzvalks un Ilvijas garā, baltā kleita. – Tādu velk tikai vienreiz dzīvē, – uzsver jaunais vīrs. Pirkstā abiem sudraba laulības gredzeni. – Tādus sieviņa izraudzījās, – palepojas Žanis. Savukārt Ilvija uzreiz iebilst: – Mēs taču abi kopā izvēlējāmies. Abiem tie iepatikās.
Pašiem savs draudziņš
Mūsu sarunā visu laiku piedalās vēl kāds dalībnieks, kurš turklāt pieskata, lai viņam nepārtraukti tiktu veltīta uzmanība, – skaisti pelēks mincis. – Viņš mums ir kā bērns. Esam par to runājuši, ka mēs bērnus negribam. Tā būs labāk, esam paši viens otram un arī šis draudziņš, – gluži atklāti uz neizteikto jautājumu atbild Ilvija un Žanis. – Pelēcis, jo kā gan citādāk varētu nosaukt pelēku kaķi, mums atbrauca līdzi no Salacgrīvas mājām. Minka sākumā nebūt neslēpj neapmierinātību, ka uz viņa dīvāna apsēžas žurnāliste. – Piedodiet, bet jūs viņam esat svešiniece, un Pelēcis ar svešiem ir atturīgs. Tūlīt pēc tam atturīgais kaķis uzstājīgi pieprasa, lai viņu nekavējoties izlaiž no istabas. – Pagaidi, draudziņ, beigsies intervija un tad tiksi, – kaķim pacietīgi skaidro Žanis un tūdaļ gan piebilst, ka parasti līdzīgās situācijās uzvaru svin Pelēcis, panākot savu. Ārā viņš tiek vests pavadiņā, bet reiz pats atvēris istabas durvis un izdicājis gaitenī. Pagalmā, ja gadās ieraudzīt kādu svešu kaķi, uzreiz esot čupris gaisā. Bet naktīs viņš regulē, cik ilgi saimniekiem ļauts gulēt un kad laiks parunāties ar draudziņu. Un ēšanas ziņā esot īsts gurmans.
Ikdienā līdztekus rūpēm par Pelēci un sadzīves pienākumiem kopīgajā dzīvesvietā Ilvija un Žanis labprāt piedalās arī pasākumos un nodarbībās, kas tiek rīkoti grupu dzīvokļu mājas iemītniekiem. Kopā ar pārējiem apmeklē arī pilsētā notiekošos sarīkojumus. Žanim visvairāk patīk radošās nodarbes, kur jāstrādā ar rokām, bet arī galva jāliek lietā. Tāpat interesantas ir novusa sacensības. – Mums būs arī līnijdejas, un tu man apsolīji, ka piedalīsies, – vīram atgādina Ilvija. Taču abi arī priecātos, ja atrastu sev piemērotu darbiņu. Ilvija nupat reģistrējusies Nodarbinātības valsts aģentūrā, varbūt būs kāds piedāvājums. Žanis mēģinājis pieteikties darbā veikalā, taču – kā pats saka – atšūts. Tomēr viņš to teic bez pārmetuma, drīzāk kā samierināšanos ar šādu faktu. Jau tāpat abiem ar tik daudz ko jāsamierinās…
x x x
Atzīšos, ka pirms tikšanās ar abiem jaunajiem cilvēkiem biju uztraukusies, kā veidosies saruna, ko un kā jautāt, lai neaizvainotu. Taču intervija izvērtās pārsteidzoši sirsnīga un viegla, atstājot gaišu sajūtu vēl ilgam laikam. Sarunbiedri atbruņoja ar savu īstumu – nekādas uzspēles, cenšanās iejusties kādā iedomātā lomā, izlikties. Nopietnas atbildes, patiesa sirsnība pret ciemiņu un bezgalīgs mīļums vienam pret otru.
Projekta Grupu dzīvokļi vadītāja S. Našeniece, tāpat viena no aprūpētājām Lidija Auziņa teic, ka tiešām no sirds gribas, lai Ilvijai un Žanim veicas. Viņu kāzas aizkustinājušas arī darbiniekus. Kaut abi ir pietiekami patstāvīgi, tomēr nedaudz vajadzīga atbalsta personas palīdzība sadzīves jautājumu risināšanā, piemēram, apmeklējot ārstu vai frizieri, bet visvairāk budžeta plānošanā. Šobrīd mājā ir 12 iemītnieku, kuri šurp pārcēlušies gan no ģimenēm, gan sociālās aprūpes iestādēm. Viens no klientiem ticis pie darba Brīvajā vilnī, vēl viens šobrīd mācās SIVA profesionālajā skolā. – Mēs cenšamies, lai viņi šeit justos kā mājās, kā vienā ģimenē, kur katrs ir citādāks, katram sava atsevišķa telpa, tomēr esam kopā, mācāmies sadzīvot, cits par citu gādāt. Ļaujam viņiem darboties, uzticamies, iedrošinām un ceram, ka katrs savu iespēju robežās pamazām iekļausies sabiedrībā, – uzsver S. Našeniece.
Laila PAEGLE
