Pavasaris aicināt aicina parušināties saules iesildītajā zemītē, bet Rūstužu Vēveros dzīvojošā Aina Rudzīte sarunā liek pārdomāt, vai tiešām to darīt. Protams, bērnībā vecāku, tagad kaimiņu paraugs mudina ķerties pie lāpstas un dakšām, bet sarunbiedre ir pārliecināta, ka tā tikai nodarām pāri zemītei un līdz ar to – tajā augošajam. Par to viņa pārliecinājusies ekskursijā Igaunijā, kur apmeklējusi kādu balto smilšu ieguves vietu. Uz augsta šķērsgriezumā atsegta smilšu kalna bijusi neliela aptuveni pusmetru plata melnzemes strēmele, bet uz tās audzis mežs. Toreiz viņa secinājusi – cik daudz koku un dzīvnieku spēj pabarot šī zemes strēmele! – Dabā viss ir izgudrots, un cilvēks tajā procesā īpaši pat nav vajadzīgs. Paldies Dievam, ka viņam nav spēka to mežu izravēt, – viņa noteica. Pašas attieksme ir: jo mazāk mēs zemi aizskaram, jo labāk. Piemēram, zirņus sējot, viņa iedur ar mietiņu zemē bedrīti, kur vienkārši ieliek zirni.
