Stienes pusē nomaļā lauku sētā Enjāki saimnieko Gunita Bērziņa ar mammu Astru. Skolas brīvlaikā abām palīdz Gunitas dēls Augusts, dažkārt talkā uz lielākiem darbiem atbrauc viņas māsas Ievas un brāļa Toma ģimenes. Tomēr saimniece jau sarunas sākumā brīdina, ka lielu nodomu lauksaimniecībā izvērsties viņai nav, jo īpašumā ir vien 10 ha zemes. Lai dabīgās pļavas uzturētu labā kārtībā, lai tās vienmēr būtu noganītas un appļautas, viņai jau ceturto gadu ir savs aitu ganāmpulks, bet Astrai – arī divas govis. Iepriekš to bijis vairāk. – Manā vecumā jau ir skaidrs, ka nav lielas jēgas daudz ko sagrābties, pēc tam dusmoties uz sevi, ka netiek galā. Jādzīvo tā, lai var puslīdz normāli iztikt. Arī mazā saimniecībā darāmā vienmēr pietiek. Mūspusē cilvēki vēl tur lopus, lai būtu, ar ko nodarboties, nerēķinot, vai tie ir izdevīgi. Nav pierasts laukos dzīvot dīkā, – aizprātojas Gunita.
