– Tētim varēja piezvanīt jebkurā laikā un viņš vienmēr atbildēja. Varējām jautāt jebko un viņš ikreiz atsaucās, deva padomu vai izdarīja. Uz viņu varēja paļauties. Vīrs un vārds. Viņš bija īsta vīrieša paraugs. Tādus mūsdienās ļoti grūti sastapt, – tā savu tēti Jāni Vikmani raksturo viņa meitas Liene un Terēze. Traģisks negadījums šovasar izdzēsa vēl spēkpilnā vīrieša (56) dzīvību. Līdz Mārtiņiem ir veļu laiks, kad tāpat kā mūsu senči pieminam savus taisaulē aizgājušos tuviniekus, mīļos cilvēkus. Lai uzturētu dzīvu tēta piemiņu, meitas Ausekļa lappusēm uzticēja stāstu, kāds cilvēks viņš bija. Izdarīgs, zinošs, savējos atbalstošs un jokus mīlošs četru meitu (Lienes, Martas, Zanes un Terēzes) tēvs un divu mazbērnu (Esteres un Edija) opis. Palikušajiem nesenais zaudējums sāp joprojām. Sarunā meitas lieto tagadnes formu, tikai brīžiem sacīto papildina vārdi, ka nu jau vairs nav, kam piezvanīt, lai lūgtu praktisku padomu. Nav, kam aizsūtīt kādu interesantu bildi. Un tētis vairs negaida mājās ar sēņu mērci un paša ceptiem pīrāgiem…
