Tie, kuri apmeklēja Reņģēdāju festivālu Salacgrīvā, tur varēja sastapt arī vecsalacieti Kalvi KALNIŅU. Viņš vienā no teltīm piedāvāja nosmeķēt savu īpaši šim pasākumam radīto alu. Kalvis par alu stāstīt varētu stundām. Un kurā citā laikā, ja ne Līgo svētku nedēļā, šāda saruna būs gluži iederīga! Nenoliegsiet – šis dzēriens ir neatņemama to sastāvdaļa, pat viens no simboliem.
Kalvis alu dara jau gadus četrus. Viņš labi atceras brīdi, kad pirmo reizi radās doma par brūvēšanu. Bija Jāņi, kuros sanāca visa plašā radu saime – viņam Salacgrīvā to ir daudz. Un kas tad svētki bez alus! Tas nekas, ka pašam tobrīd bija vien 12–13 gadu, tāpat jau pagaršoja… Toreiz kopā ar draugiem arī atrada grāmatu, kurā pāris teikumos bija aprakstīts, kā brūvēt. Secinājuši gan, ka nekas tur nesanāks. Vajadzēja kannu un vēl dažādas lietas, bet to nebija. Taču prātā šī doma aizķērās un pirms gadiem pieciem atgriezās. – Ikdienā biju “biroja žurka”, jutu vēlmi radoši izpausties, – viņš stāsta. Sagadījās arī, ka viens no viņa kolēģiem bija pievērsies alus darīšanai. Kalvis pieteicās būt par procesa novērotāju. Atgriezies mājās, pats ķērās pie lietas.
