Mana interese par Bruknu sākās jau pirms gadiem 20, kad priesteris Andrejs Mediņš vēl kalpoja Talsu katoļu baznīcā. Kādā svētdienā, to apmeklējot, stāvēju balkonā un redzēju, kā vēl patukšajā baznīcā ienāca jauniešu bariņš un savietojās pirmajā rindā. Vēlāk visi cēlās augšā un virzījās uz durvīm, bet vietā apsēdās padzīvojušas sievietes. Laikam to visu redzēja arī priesteris, jo, pirms iesākt Svēto misi, viņš diezgan skarbi nokaunināja draudzes locekles, kuras jaunajiem ļaudīm bija aizrādījušas, ka tie apsēdušies viņu vietās: – Vai esat šos solus nopirkušas? Vai jums nebija citur vietas, kur apsēsties? Šie jaunieši varbūt pirmoreiz ienāca dievnamā, bet pēc šādas attieksmes, iespējams, vairs nenāks nekad! Vai tas jums neienāca prātā?
Mana pirmā doma bija: nu, kā viņš, gados jauns priesteris, uzdrīkstas publiski kaunināt vecākas sievietes! Pēc tam apdomājos un sapratu – Mediņam bija taisnība. Skarbos vārdos pateikta, bet taisnība.
Kam ir taisnība šobrīd? Vai tiešām Tiesībsarga biroja un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas ierēdņiem? To mēģināju saprast sarunā ar limbažnieku Jāni Menki, piecpadsmitgadīgu puisi, kurš Bruknā bija tieši tajās dienās, kad tur ieradās pārbaudītāji. Pašam šķiet, ka pirmo reizi tur bijis, mācoties 3. klasē. Viņam iepatikusies šī vieta un nu jau trīs gadus kopā ar Bruknas jauniešiem augustā Jānis dodas svētceļojumā uz Aglonu. Tur arī priesteri iepazinis tuvāk.
