Līdz ar ārkārtas situācijas izsludināšanu 9. novembrī valstī stājās spēkā nosacījums, ka sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi, krogi, kafejnīcas, ēdnīcas un citi ēdienu izsniedz tikai līdzņemšanai. Šķiet, arī mūspusē to saimnieki bija gatavi pielāgoties apstākļiem. Viņiem talkā nāca Tūrisma informācijas centri, kas naski apkopoja un publicēja savos sociālo mediju profilos sarakstus ar ēdinātājiem, kuri piedāvā šādu pakalpojumu. To ir gana daudz – gan Limbažu, gan par to mazākajā Salacgrīvas novadā aptuveni 13, Alojas novadā – septiņi. Vairākums klientiem ēdienu izsniedz uz vietas, mazāk ir tādu, kuri gatavi to piegādāt uz mājām vai darbavietu.
Pirmais grūtais lēmums, ko nācās pieņemt uzņēmējiem, bija izlemt – turpināt strādāt vai durvis slēgt. Kroga Sidrabiņi Jelgavkrastos pavāri un viesmīļi šobrīd ir iznākuši no mājīgajām telpām. Saimnieks Kaspars Bite teic, ka šādi viņi cīnās par izdzīvošanu. Būtiskākais ir nopelnīt tik daudz, lai varētu izmaksāt algas un nosegt produktu izmaksas, par pelnošu biznesu šobrīd runāt nevar. Lēmumu tirgoties nojumē ārā pieņēma kopā ar darbiniekiem. Viņš uzskata – ja pēc ēdiena būtu jāiet telpās, klientu skaits ievērojami saruktu. Šādi viņi vismaz ir pamanāmi. Pluss ir tas, ka Tallinas šosejas posmā no Saulkrastiem līdz Salacgrīvai citu ēdinātāju nav. Uz valsts atbalstu viņi necer, jo atbalsta pasākumos ietverto nosacījumu dēļ uzņēmums dīkstāves pabalstam nekvalificējas. K. Bite bilst, ka ir vīlies valdībā, jo atbalsta pasākumi visiem ir tikai ziņu virsrakstos, bet realitātē to nav. Tā ir apzināta valsts nostāja. Pavasara stingrāko ierobežojumu laikā uzņēmējus aicināja neatlaist darbiniekus, turpināt strādāt, ja vien ir iespējams. Protams, tas bija izdevīgi valstij, kam nenācās maksāt bezdarbnieku pabalstus, bet paša gūtā pieredze parādīja, ka uzņēmējiem gan ne. Tomēr viņš teic: – Ir jāstrādā, rokas klēpī salikuši nesēdēsim. Bet cik ilgi tā varēs, jau ir cits jautājums. Šobrīd izskatās, ka līdz 11. janvārim…
