Varbūt tas izklausās absurdi – dzīvot svešatnē un būt Latvijas patriotam. Tomēr Ināras Izandes gadījumā tā ir. Viņa teic: – Fiziski esmu Vācijā, bet domās Latvijā. Tas esot raksturīgi Ināras paaudzei. Jauniešiem ne, jo daudzi varētu vairs neatgriezties dzimtenē. Viņa neapgalvo, ka nekad. – Ja es nākotnē varēšu ar savu pensiju izdzīvot Latvijā, atgriezīšos. Tas ir iemesls, kādēļ viņas mītnes vieta patlaban ir Vācija. Citiem iemesli ir dažādi – iespēja nodibināt ģimeni labklājīgākā vidē, vajadzība ārstēties, interese apskatīt pasauli utt.
Sarunbiedri savulaik esmu satikusi Salacgrīvā, kad viņa pašvaldības cilvēkiem palīdzēja saprasties ar draugu pilsētu pārstāvjiem no Vācijas. Bet nupat šovasar satikāmies Minhenē, kur lūkoju kādus mūspuses ļaudis svešatnē. Laiski sēdējām krodziņā ielas malā netālu no minheniešu iecienīta tirgus, saules karstumā, kā jau tur gluži vai pienākas, veldzējāmies ar alu (bavārieši to uzskata par šķidro maizi) un runājām par Ināras dzīvi starp Vāciju un Latviju.
Vairāk lasiet laikrakstā…
