Ir ticējums, ka gadumijā arī dzīvnieki runā. Saprotams, viena no sarunu tēmām varētu būt cilvēks. Īpaši jau suņiem, jo, kā zināms, tie ir cilvēku labākie draugi. Pirms neilga laika nācās apmeklēt kādu teju 10 gadu vecu suni Limbažu pievārtes pagastā. Iemesls tam nebija nekāds priecīgais – jau dienas 15 saimniece (ja viņu tā var saukt) Brigita bija devusies kaut kur pasaulē un atstājusi Neri paša un kaimiņu ziņā. Tā nebija pirmā reize, tomēr ilgākā gan. Kaimiņienes, kurām sirdis ir mīkstas, protams, nevarēja paiet garām bezpalīdzīgā stāvoklī atstātam cilvēka draugam. Nekādas rocīgās nebūdamas, viņas tomēr sadalīja pavalgu starp saviem rējējiem un Neri. Bet, kad saimnieces prombūtne ieilga, piezvanīja pašvaldības policijai. Tā atsaucās, uzrakstīja administratīvo protokolu, taču no tā labāk nekļuva ne kaimiņienēm, kurām bija jāturpina klausīties suņuka izmisīgajos palīgā saucienos, ne arī pašam Nerim.
Ja Neris runātu jeb Patiess pastāsts par suņa un cilvēku dzīvi
